Vairs nemāku runāt latviski. Kad biju mazs, tēvs man iemācīja pāris vārdu, bet neko no tā neatceros. Pašlaik diemžēl ar tēvu netiekamies bieži. Volejbolā trenēties sāku aptuveni desmit gadu vecumā, kad jau dzīvoju Baltkrievijā, bet šobrīd aktīvi esmu iesaistījies protestos pret Aleksandra Lukašenko režīmu.
Līdz šim biju apolitisks
Ja godīgi, par politiku sāku interesēties tikai pirms augustā notikušajām prezidenta vēlēšanām. Līdz tam biju no cilvēkiem, kas uzskatīja, ka neko nevar ietekmēt. Jā, tas, ka vēlēšanas mums tiek falsificētas, nebija noslēpums, bet uzskatīju, ka dzīvojam diezgan labi, mani viss apmierināja. Šajās vēlēšanās balsoju par Svetlanu Tihanovsku, jo man patika viņas kampaņa, beidzot bija parādījies labs kandidāts. Savukārt ļoti aktīvu pozīciju ieņēmu uzreiz pēc vēlēšanām, kad cilvēkus uz ielām un cietumos sāka sist.
Vairākums valstī saprata, ka diktatūra nav pareiza, tomēr uzskatīja, ka viss it kā ir daudzmaz kārtībā. Lukašenko propaganda strādāja tik spēcīgi, ka es un daudzi citi domāja – ja kāds nāks viņa vietā, varbūt kļūs sliktāk. Tomēr tagad cilvēki atklāti saka, ka jāiet demokrātijas ceļš.
Cerības uz režīma bankrotēšanu
Uzreiz pēc vēlēšanām sapratu, ka nepieciešams kaut ko darīt. Katrs rīkojas tā, kā ir viņa spēkos, – strādājošie neapmeklē darbu, bet es izlēmu skaļi izteikties. Drīz vien izrādījās, ka pietiekami daudz sportistu domā identiski, tāpēc apvienojāmies un izteicām kopēju paziņojumu. Tobrīd joprojām diezgan liela daļa iedzīvotāju nemaz nezināja, ka pēc vēlēšanām valstī kaut kas notiek, jo valdības kontrolētie televīzijas kanāli klusēja. Daudzi nezināja, ka cilvēki tiek sisti. Par to bija informēti vien tie, kuri lieto internetu vai kuriem bija cietuši radinieki. Sākām runāt, jo vēlējāmies, lai to uzzina pēc iespējas vairāk cilvēku, – sportisti ir pazīstami, un, ja viņi saka, tas izraisa lielāku ažiotāžu. Varbūt to ieraudzīs bērns un pateiks arī savai vecmāmiņai laukos. Šobrīd atklāto vēstuli parakstījuši jau vairāk nekā 500 sportistu.
Ja Lukašenko paliks amatā, visticamāk, vairs nevarēšu spēlēt Baltkrievijas izlasē. Tomēr uzskatu, ka pirmkārt šādā gadījumā Baltkrievijā vispār nebūs iespējams dzīvot, jo notiks tīrīšanas, visus oponentus sabāzīs cietumā. Viņš pie varas var palikt tikai ar spēku, un izveidosies kaut kas līdzīgs militārajai diktatūrai.
Atbalsts Lukašenko parasto cilvēku vidū ir ļoti mazs – noteikti zem desmit procentiem. Šobrīd ir ļoti grūti atrast cilvēkus, kas viņu atbalsta. Jau tagad ļoti daudzi emigrē no valsts, un, ja viņš paliks pie varas, šis process turpināsies. Nauda valstij strauji paliek arvien mazāk, un izveidosies Eiropas analogs Ziemeļkorejai.
Savām acīm redzēju piekautus cilvēkus, kuri iznāca no Žodzinas cietuma. Tomēr tie, kuri bija tur ieslodzīti, teica, ka tā ir kā sanatorija, salīdzinot ar notiekošo izolatorā Okrestina. Es pie Okrestinas nestāvēju, bet tur sēdējušie stāstīja šausmu stāstus. Gribas ticēt, ka Krievija apdomāsies un beigs palīdzēt Lukašenko režīmam. Šobrīd šis atbalsts ir acīmredzams – viņam piešķīra naudu, šeit ir propagandas žurnālisti. TV tiek rādīts, ka mēs, protestētāji, esam alkoholiķi, kuri pārdevušies Rietumiem, tomēr viss ir pretēji. Ja tiek pamanīts, ka starp protestētājiem kāds noskaņots agresīvi, viņu cenšas nomierināt. Savukārt tieši "lukašisti", kā mēs viņus saucam, ir noskaņoti agresīvi. Valstij nauda nav atlikusi daudz, ceram, ka Putins vairs nepalīdzēs, bet atbalstu sniegs Eiropas Savienība. Prieks, ka jūtama reakcija no Eiropas, tiek ieviestas sankcijas.
Pat milicijas pārstāvji pašreiz maksimāli cenšas slēpt sejas, lai neviens neuzzinātu, kas viņi ir, jo saprot, ja režīms kritīs, tiem, kuri pārkāpuši likumu, būs ceļš uz cietumu.
Tas, ka protesti turpinās, nāk mums par labu – tikko kā valstij beigsies nauda, milicija pārtrauks būt lojāla, jo patlaban viņiem vienkārši ļoti labi maksā. Diemžēl šis ir nevis sprints, bet maratons.
Čempionātu Latvijai nevajag
Uzskatu, ka Latvija nedrīkst organizēt pasaules čempionātu hokejā kopā ar Baltkrieviju. Varasiestādes šobrīd aktīvi cenšas parādīt, ka mums viss ir kārtībā, – ielās iziet tikai alkoholiķi un narkomāni. Arī mēnesi pēc vēlēšanām svētdienās protestē vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, bet ziņās tikmēr apgalvo, ka tikai 18–20 tūkstošu. Pat tiem, kuri dzīvo Minskā, liekas, ka viss nomierinās. Ja notiks hokeja čempionāts, viņi domās, ka viss jau ir pavisam labi. Gribētu, lai čempionāts netiek aizvadīts Baltkrievijā vai arī ir tā boikots. Kad Somijas komanda Helsinku Jokerit neieradās uz spēli Minskā, atkal bija rezonanse, cilvēki nesaprata, kāpēc tā. Visu sporta notikumu boikotēšana strādā pret Lukašenko. Kopš inaugurācijas viņš amatā atrodas nelegāli, un, ja vēl notiks boikots sportā, tas būs spēcīgs trieciens viņa pozīcijām.
Es esmu piedalījies divos Eiropas čempionātos. Nesen nedaudz paskatījos kvalifikācijas turnīra spēles no apakšgrupas, ko pārvarēja Latvijas izlase, tomēr kopumā esmu cilvēks, kuram nepatīk skatīties volejbolu.
Pret Latvijas izlasi esmu spēlējis vairākkārt. Nezinu nacionālā čempionāta līmeni, bet izlasei tas ir labs. Man liekas, ka mums ir kopējas problēmas – komandai ir liels potenciāls, bet tā spēlē sliktāk, nekā varētu to darīt. Baltkrievijas izlase svarīgos mačos regulāri nospēlē slikti. Laikam pie vainas psiholoģija.
Tomēr prieks, ka tagad Latvija parādījusi, ko spēj. Nesen parakstīju līgumu uz nākamo sezonu ar Francijas klubu Tours. Jauna līguma noslēgšanu novilcināju, cik vien varēju, jo vēlējos maksimāli ilgi palikt Baltkrievijā, – teicu aģentam, ka nevaru meklēt jaunu klubu, kamēr visa mana enerģija tiek atstāta protestos. Pirmajās dienās vispār negulēju un volejbols man bija vienaldzīgs. Līdz pat aizbraukšanai uz Franciju katru svētdienu izgāju ielās. Protams, arī man bija bail doties protestos. Īpaši brīdī, kad gājām klāt ļoti tuvu omoniešiem, lai viņi redzētu, ka esam nevis alkoholiķi un narkomāni, bet gan sportisti – olimpiskie čempioni, pasaules čempioni, Eiropas čempioni. Šobrīd Baltkrievijai atpakaļceļa vairs nav.