SPORTS IR POLITIKA
Pirmā par šo ieceri publiski runāja izglītības ministre Anda Čakša, kritiski izsakoties par Latvijas sportistiem, kuri saņem valsts finansējumu un startē vienās sacensībās ar Krievijas un Baltkrievijas pārstāvjiem. Ministre argumentēja, ka Krievijā un Baltkrievijā sports vienmēr bijis politikas līdzeklis. Sporta panākumi šajās valstīs allaž augstu novērtēti un sportisti dāsni atalgoti, klātesot valstu augstākajām amatpersonām. Pēc sporta karjeras beigām viņiem tiek piedāvāta iespēja iet politikā. Protams, vienā sarakstā ar valsts līderiem.
Par IZM un LOK lēmumu īpaši neapmierināti bija sportisti, kuri zaudēja valsts finansējumu – riteņbraucēji Krists Neilands un Toms Skujiņš, kā arī tenisiste Aļona Ostapenko. Skujiņa gadījumā tie ir 300 eiro mēnesī, Neilanda – 200 eiro, Ostapenko – 1700 eiro. No finansiālā viedokļa šis lēmums sportistiem noteikti nebija graujošs, jo nauda, ko viņi ikdienā iegūst no saviem sporta līgumiem vai balvu fondiem, būtiski pārsniedz minētās summas. Ministri kritizēja daudzi, jo sportisti esot bez vainas nonākuši cietušo lomā. Ne jau viņi izraisījuši karu, skanēja arguments. Paši sportisti arī nenosakot, ar ko kopā startēt. Tāpat tika pausts, ka atlēti cietuši ne tikai naudas izteiksmē, bet pabojāts arī viņu morālais tēls – sanāk tādi kā Krievijas agresijas atbalstītāji. Kritiķi pamatoja, ka gadījumā, ja Latvijas izlases komandu sporta veidos nevarēs pārstāvēt tie, kuri ikdienā klubos, līgās startē kopā ar agresorvalsts sportistiem, problemātiska kļūtu Latvijas valstsvienību komplektācija, jo vairākās Eiropas un Ziemeļamerikas līgās mūsējie cīnās kopā ar Krievijas, Baltkrievijas sportistiem. Sanāks, ka paši sevi apzogam. Sportistus arī. Neesot labi.
MAIGĀS VARAS ĶETNĀS
Labi nav. Tomēr uz šo jautājumu vajadzētu paskatīties arī no citas puses. Nepatīkamās situācijas galvenais iemesls ir Krievijas 2014. gadā uzsāktais karš pret Ukrainu, kas 2022. gadā jau kļuva par globālu sadursmi starp agresīvo Krieviju un Rietumu pasauli. Otrs, dziļāks iemesls ir Krievijas sabiedrības attīstības un ētisko standartu zemais līmenis. Ar to domāju gan nepārtraukto šovinismu, gan agresiju, kas pārpilda šīs valsts medijus, tāpat līdzīgus augstāko amatpersonu publiskus izteikumus, kā arī inteliģences, kritiskās domāšanas trūkumu, demokrātisku vēlēšanu, mediju un pilsoniskās sabiedrības neesamību valstī. Laika gaitā attīstoties, tieši tas Krievijai devis šīs dienas sejas vaibstus. Var teikt, ka 2022. gada 24. februāris bija tikai 101. solis šajā notikumu ķēdē un, lai šo soli spertu, noteikti vajadzēja veikt 100 iepriekšējos. Trešais iemesls ir daudzu mīkstčaulīgu starptautisko un nacionālo sporta organizāciju un sacensību rīkotāju pozīcija dažādos statusos ļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem piedalīties viņu sacensībās. Vairākas starptautiskas organizācijas, tādas kā bokss un paukošana, jau atkal atļāvušas agresorvalstu sportistiem startēt pēc pilnas programmas. Citi, piemēram, riteņbraukšana un teniss, to atļauj zem it kā "neitrāla" karoga.
Jāsaprot pats galvenais – ikviena demokrātiska cilvēka uzdevums pašlaik ir atbalstīt Ukrainu. A. Čakšas un LOK lēmums bija tieši šādā virzienā, lai tiktu mazināta Krievijas maigās varas ietekme. Vienlaikus tas bija aicinājums Latvijas sportistiem aktīvāk piedalīties šajā cīņā. Var jau apgalvot, ka sportisti sacensības nerīko un dalībniekus neizvēlas. Tomēr iedomāsimies situāciju, ka gandrīz visi Rietumu atlēti iebilstu pret agresorvalsts pārstāvju līdzdalību – vai patiešām organizatori nepiekāptos? Viņiem taču būtu jāizvēlas, kurš variants ir labāks – palikt bez dažiem krievu, baltkrievu sportistiem vai arī bez daudz lielāka dalībnieku skaita. Allaž nepieciešama kāda valsts, kas sper pirmo soli, un tad citas seko tās piemēram. Šoreiz to mēģināja darīt Latvija, tomēr dažas mūsu pašu sporta organizācijas un mediji apzināti šo cīņu pret agresoru diskreditēja pat starptautiskajā vidē.
LIELĀKIE UKRAIŅI
Man ir iebildumi pret frāzi "mēs nevaram būt lielāki ukraiņi nekā viņi paši". Lūk, viņi taču min pedāļus un sit ar raketi pa bumbiņu vienās sacensībās kopā ar krieviem. Ar ko mēs sliktāki? Jāsaprot, ka ukraiņi to labprāt nedarītu, ja vien saņemtu pārējo valstu sportistu atbalstu. Piemēram, laikā, kad Latvijas Riteņbraukšanas federācija un Toms Skujiņš aktīvi cīnījās, lai atgūtu 300 eiro pabalstu, Ukrainas tenisiste Ļesja Curenko atklāja, ka pēc sarunas ar sieviešu tenisa tūres vadītāju, kurš paudis, ka agresorvalstu sportistes netiks atstādinātas, viņai sākusies panikas lēkme. "Es mentāli salūzu," teica sportiste. Šis Latvijas lēmums bija mēģinājums palīdzēt Ukrainas sportistiem. Var no malas teikt, ka ministrei un LOK vispirms jāvienojas starptautiskās politikas līmenī, nevis jāiegrožo mūsu sportisti. Tikai jautājums – vai tas ir reāli? Pirms gada Nacionālās hokeja līgas (NHL) kluba Vašingtonas Capitals vadība uzreiz uzņēmās savu Krievijas hokejistu aizstāvību saistībā ar iespējamo aizliegumu spēlēt līgā. Tikmēr Capitals spīdeklis Aleksandrs Ovečkins allaž uzvedies kā absolūts Putina fans. Kad Krievija jau bija okupējusi Krimu, viņš nekautrējās Zvaigžņu spēlē parādīties kreklā ar Putina portretu. Pēc pērnā gada notikumiem krievu hokejists neko vairāk par to, ka cerot, ka karš ātri beigsies, nevarēja pateikt. Diez ko Ovečkins domāja ar "ātri beigsies"? NHL šosezon spēlējuši 50 krievu hokejisti, tie ir gandrīz katrā klubā. Savukārt SOK prezidents Tomass Bahs joprojām murgo par Krievijas un Baltkrievijas sportistu līdzdalību Parīzes olimpiskajās spēlēs 2024. gadā. Nu ko ar šādu kompāniju varētu sarunāt ministre Čakša vai LOK prezidents Tikmers? Patiesībā lielākā problēma ir nevis tā, ka Latvijai ir tāda ministre un tāds LOK, bet gan tas, ka citās valstīs tādu nav. Vai tāpēc mūsu piemērs ir slikts un nepareizs? Nevaru piekrist medijos dzirdētajam, ka, lūk, lielie bosi tur augšā kaut ko izdomājuši, bet sportisti, nabadziņi, spiesti problēmu iznest uz saviem kamiešiem. Ticiet man, šie sportisti mēnesī nopelna daudz vairāk par ministri. Tieši sportistiem pēc pērnā gada 24. februāra vajadzēja aktīvāk iestāties pret Krievijas un Baltkrievijas sportistu līdzdalību sacensībās, kur tas vēl tika pieļauts. Bija īstais brīdis. Jā, Toms Skujiņš tiešām ir skaļi runājis, tomēr viņam jāsaprot, ka šis lēmums bija nevis viņa sodīšana, bet vēl viens veids, kā visai pasaulei pievērst uzmanību Krievijas un Baltkrievijas agresijai. Tā vietā viņš diemžēl mēģināja starptautiskajā vidē diskreditēt Latvijas sporta vadību.
ILŪZIJA PAR SASKAŅU
Nu jau atceltais lēmums, protams, nebija ideāls. Bet kāda ir alternatīva? Ja kāds redz labāku variantu, lai liek galdā! Ja man pašam vajadzētu izvēlēties, kas ir svarīgākais starp finansējuma samazinājumu un karu Ukrainā, bez domāšanas izvēlētos otro. Šo domu labi pauda ministres Čakšas padomnieks sporta jautājumos Ainars Bagatskis – kamēr ukraiņi, tostarp arī sportisti, mirst kara dēļ, vai patiešām mūsu sportistu elitei tie eiro bija tik svarīgi? Vai to vispār var salīdzināt? Mūsu vidū ir daudz lēmuma kritiķu, kuri runā par dažiem Latvijas sportistiem, bet kā ar miljoniem ukraiņu? Tāpat nav korekti sūdzēties, ka ministre un LOK nesaskaņoja savu lēmumu ar sportistiem, sporta funkcionāriem, federāciju vadībām. Esmu pārliecināts, ka tad puses kopēju viedokli nekad nepanāktu, jo intereses ir pārāk atšķirīgas (atceramies Riteņbraukšanas federācijas centienus to apturēt, iesaistot Igaunijas un pat Ukrainas pārstāvjus).
Ja Krievijas un Baltkrievijas sportisti redzētu, ka tiek liegtas iespējas startēt starptautiskās sacensībās, viņiem rastos papildu motivācija iet pie sava fīrera un teikt: mēs gribam piedalīties olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos, spēlēt NHL, bet tu ar savu stulbo karu mums traucē. Tomēr mūsu riteņbraucēji un sporta žurnālisti ielika kāju durvīs lēmumam, kas to varētu veicināt. Atļauja agresorvalstu atlētiem startēt kaut vai "neitrālā" statusā situāciju pozitīvi neietekmē nekādi, ko īpaši redzējām Baltkrievijas diktatora Lukašenko dzēruma priekos pirtī pēc "neitrālās" tenisistes Arinas Sabaļenkas uzvaras Grand Slam turnīrā Austrālijā. Vai, jūs, ministres lēmuma kritiķi, priecājāties kopā ar viņu?
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!