FOTO: Vējonis pasniedz Valsts prezidenta balvu vieglatlētikā

Tu laikam tāds esi piedzimis, lai murgotu un uzjautrinātu cilvēkus.

Lembergs nav nemaz tik glups, kā jūs daudzi neskolotie, mītošie uz Latvijas zemes. Vējonis ir savā vietā, bet to pat jūs nesaprotat. Var arī teikt tā - kāda tauta, tāds prezidents. Nekas no debesīm nekad nenokritīs. Adjo !

Man prieks par mūsu prezidentu - Raimondu Vējoni. Latvisks, no latviska novada - Vidzemes nācis. Turies, Latvija vienmēr būs ar Tevi !

Latviešu „Delfos” 2016.gada 25.septembrī ievietoja materiālu par V.Putina attieksmi pret PSRS sabrukumu: viņaprāt, PSRS vajadzēja reformēt, bet nevis sagraut. Tāds viedoklis šobaltdien ir diezgan apšaubāms. Iespējams, vēl apšaubāmāks tas būs nākotnē, kad uz XX gadsimta nogales vēsturiskajiem notikumiem Austrumeiropā kompetenti cilvēki raudzīsies bez nacionālistiskajām kaislībām, kas noteikti bremzē analītisko objektivitāti pašlaik. Toties V.Putina slavenā atziņa par PSRS sabrukumu kā "20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” nav apšaubāma šobaltdien un nebūs apšaubāma arī nākotnē. PSRS tautām tā bija milzīga katastrofa. Acīmredzot nākotnē Rietumeiropas patriotiskie spēki skaļi atzīs PSRS sabrukumu kā ģeopolitisko katastrofu visai Eiropai, ievērojami paplašinot amerikāņu ģeopolitisko varu subkontinentā. No PSRS sabrukuma visvairāk ieguva ASV. Uzzinot V.Putina jaunāko attieksmi pret PSRS sabrukumu, rodas daudzi jautājumi. Bet vai reāli PSRS tika sagrauta? Varbūt faktiski arī bija tikai zināmas reformas, un PSRS būtībā netika sagrauta? Varbūt notika tas, pēc kā centās Staļins? Proti, tika likvidēts partijas varas monopols, kas traucēja valsts celtniecību jau pirms II Pasaules kara. Staļins saprata partijas destruktīvo lomu valstī un paredzēja izmainīt partijas vietu valsts politiskajā sistēmā. „Perestroika” īstenībā realizēja senu projektu – likvidēt partijas varas monopolu. Tas, pirmkārt. Otrkārt, PSRS sabrukums izlaboja vēl vienu būtisku nepilnību polietniskajā Padomju Savienībā. Veidojot PSRS, tautām tika atņemta nacionālā simbolika, un tās vietā visiem uzspiesta viena simbolika. Tas tautām nepatika. Tā bija boļševiku psiholoģiskā kļūda, veidojot PSRS. To saprata paši boļševiki, taču novērst šo kļūdu nebija viegli. „Perestroika” izlaboja šo kļūdu. Ko PSRS tautām reāli deva PSRS sabrukums? Vai reāli nacionālās republikas atguva vienīgi savus nacionālos simbolus (karogu, himnu, ģerboni) jeb atguva arī īstu neatkarību? Vai reāli Latvija atguva neatkarību? Vai reāli Latvijā varu ieguva latviešu tauta? Vai reāli Latvijā izmainījās varas nomenklatūra, sabiedrības šķiriskā struktūra, radās jauna valdošā kārta? Vai no varas tika padzīti komunisti, čekisti? Kas noziedzīgi piesavinājās sabiedrisko īpašumu PSRS sabrukuma rezultātā? Vai tie bija bijušie komunistu un čekistu barveži vai viss tika sadalīts godīgi? Latvijā tie ir retoriski jautājumi. Latvijā principā nekas nemainījās. Sāka plīvot vienīgi cits karogs, skanēt cita himna un lietots cits ģerbonis. Bet pats galvenais – sākās latviešu fundamentāla deģenerācija. Bet to ļoti daudzi latvieši nav spējīgi saprast. Lai to saprastu, ir vajadzīgs prāts. Prāts pie mums ir liels deficīts. Tāpēc „Delfos” komentāros ārdās bezprātīgie, vienpusīgi lūkojoties uz katastrofālajiem notikumiem ar PSRS, LPSR un LR.