Kā pievērsāties šaušanai?
Mūsu ģimenē ar to nodarbojas jau trešajā paaudzē. Vecais tēvs bija tas, kurš Bauskas rajonā aizsāka stenda šaušanu, pēc tam arī tēvs ar to nodarbojās. Tā ir ģimenes tradīcija.
No cik gadiem šaujat?
Ar bisi pirmoreiz izšāvu septiņu gadu vecumā. Trenēties pastāvīgi sāku 12 gadu vecumā.
Kāda bija trenēšanās 12 gadu vecumā?
Bauskas šautuvē reizi vai divas nedēļā tēvs trenēja. Deviņdesmit procentu no treniņa ir šaušanas tehnikas iemaņu attīstīšana. Tas ir vissvarīgākais, lai sāktu pareizi. Šāvu maz. 25 līdz 50 šāvienus treniņā.
Ar ko vēl nodarbojaties?
Šobrīd tikai ar šaušanu. Tā tas ir tikai kopš aprīļa mēneša. Pirms tam vienpadsmit gadu strādāju par tehnisko vadītāju kokapstrādē.
Tātad ar šaušanu ir iespējams nopelnīt?
Pašlaik vēl īsti ne. Tas ir iespējams, pateicoties manam trenerim un menedžerim vienā personā. Viņš spēj man nodrošināt apstākļus, ka pašlaik varu koncentrēties tikai šaušanai un dalībai sacensībās ārzemēs.
Kur vēl, izņemot Bausku, Latvijā nodarbojas ar stenda šaušanu?
Šautuve vēl ir arī Grobiņā un nupat uzbūvēta Valmieras pusē, Rencēnos. Mana disciplīna ir pieejama vēl vairākās vietās Latvijā. Tās lielākoties izmanto mednieki šaušanas prasmju uzlabošanai.
Kādai jābūt šautuvei?
Atklāta tipa, ar lielu teritoriju. Šaušana pa lidojošiem mērķiem. Tas nevar notikt pilsētā. Latvijā nodarbojas ar divām olimpiskajām šaušanas disciplīnām: tranšejas stendu un apaļo stendu. Pirmajai pašlaik Latvijā ir trīs atbilstošas šautuves. Otrajai varētu būt līdz desmit šautuvēm valstī.
Kādas ir viena treniņa un šautuves uzturēšanas izmaksas?
Lielas. Galvenokārt jau patronas maksā daudz. Šķīvīši un iekārtas vairāk vai mazāk ir vienreizējs ieguldījums aprīkojuma iegādei. Elektrība, zāles pļaušana arī prasa zināmus līdzekļus. Viens treniņš izmaksā ap 50 līdz 70 eiro. Tas ir par patronām un šķīvīšiem.
Cik maksā šautuves izveide?
Tas ļoti atkarīgs no vietas, kur to plāno izdarīt. Nepieciešama plakana virsma. Viens komplekts apaļā stenda šaušanai maksā apmēram desmit tūkstošu eiro. Treniņu bāzei pietiek ar vienu tādu. Tranšejas stendam ir daudz sarežģītāk, vairāk šaujamo mašīnu. No 30 līdz 50 tūkstošiem eiro par aprīkojumu. Četrus laukumus izvieto apmēram 200 metru garā un 150 metru platā teritorijā. Latvijā šobrīd tik labas šautuves vēl nav.
Lietuvā un Igaunijā arī ir šāvēji?
Ir daži, kas piedalās arī sacensībās ārzemēs, bet pašlaik Latvija laikam ir solīti priekšā. Šogad Latvija manā disciplīnā piedalījās Eiropas čempionātā komandu disciplīnā. Trīspadsmit gadu tā nebija bijis. Komandā ir trīs dalībnieki. It kā nav daudz, bet konkurētspējīgas komandas izveidei nepieciešama iekšējā konkurence. Domāju, ka nākamajā gadā mums būs arī tranšejas stenda šaušanas komanda. Tendences pie mums ir pozitīvas.
Pasaules vadošie šāvēji var pelnīt naudu tikai ar šo sporta veidu vien?
Jā, noteikti. Tādu ir simtiem vai pat tūkstošiem. Sevišķi valstīs, kurās ir laba finansiālā situācija un iekšējā konkurence.
Ir pasaules rangs šaušanā?
Jā, protams. Ne visi sportisti gan piedalās tajās sacensībās, kurās var nopelnīt ranga punktus. Šaušanā rezultāti ir ārkārtīgi blīvi. Ja sacensībās startē līdz simt šāvējiem, vismaz trešdaļa ir reāli pretendenti uz cīņu par medaļām. Es pats sen neesmu skatījies savu vietu rangā, bet varētu būt ap septiņdesmito vietu. Eiropā ap trīsdesmito.
Cik ranga punktu sacensību ir gada laikā?
Četri Pasaules kausa posmi. Ja kvalificējies, tiec finālposmā. Vēl ir pasaules čempionāts. Katru gadu, izņemot olimpisko. Tad ir arī Eiropas čempionāts. Ja grib būt augstu pasaules rangā, pieci turnīri gadā ir teju obligāti. Pārējās sacensības ir vai nu par balvu fondu, vai kā gatavošanās svarīgākajām sacensībām.
Cik turnīros gada laikā sanāk startēt?
Šogad esmu startējis četros nozīmīgos starptautiskajos turnīros. Trīs PK posmos un Eiropas čempionātā. Vēl ir būts pāris sacensībās ārzemēs. Pārējās - Latvijā, kas notiek gandrīz katru nedēļas nogali, kad sākas sezona.
Cik gara ir šaušanas sezona Latvijā?
Kā nokūst sniegs un līdz laikam, kad tas atkal uzkrīt. Šogad pirmās sacensības Latvijā bija februārī.
Pirmo reizi olimpisko normatīvu izpildījāt pirms diviem gadiem, bet līdz pēdējam brīdim nezinājāt par dalību Riodežaneiro spēlēs.
Šaušanā tas normatīvs ir specifisks. Tas tiek dēvēts par MQS, kas, tulkojot no angļu valodas, nozīmē minimālo kvalifikācijas rezultātu. Olimpisko kvotu piešķiršana ir sarežģītāka. Manā disciplīnā bija tikai 27 olimpiskās ceļazīmes visā pasaulē. Un tad bija vēl wild-card dalīšana - 27 speciālie ielūgumi tika dalīti uz 15 šaušanas disciplīnām. Latvija nesaņēma to wild-card laikus tāpēc, ka mums nebija pietiekami daudz sportistu, kas izpildīja MQS. Lai nākamajā ciklā būtu drošāk, mums jācenšas palielināt konkurētspējīgu šāvēju skaitu.
Wild-card saņemšana jums bija pārsteigums?
Ne gluži. Latvijas Šaušanas federācija jau martā mani ielika pirmajā izvēles kārtā. Tieši tāpēc tika pieņemts lēmums turpinājumā nodarboties tikai ar šaušanu. Cita lieta, ka wild-card saņemšana notika pašā pēdējā brīdī, kad jau likās, ka vairs nebūs.
Dalība olimpiskajās spēlēs ir ilgi gaidīts notikums?
Protams. 21 gadu ar to nodarbojos, un mērķis visu laiku tikai tāds arī bijis - aizbraukt kādreiz uz olimpiskajām spēlēm. Tas nu tagad ir piepildīts, jāvirza nākamie mērķi.
Jālabo rekordi, kas šaušanā ir reāli?!
Tieši tā! Jāizšauj savs labākais rezultāts un tad jau jāskatās, par ko cīnies tālāk. Olimpiskais turnīrs kopumā ir zemāka līmeņa nekā jebkurš PK posms, pasaules vai Eiropas čempionāts. Rio būs tikai 32 dalībnieki. Tā ka izredzes ir samērā labas.
Cik sportistu ir pasaules čempionātos?
Iepriekšējā bija ap 140 dalībniekiem.
Visu sarunu ar Daini Upelnieku lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!