Sausie skaitļi gan nenorāda uz strauju lēcienu augšup. Latvijas izlase ar ieņemto 10. vietu atkārtoja pēdējo astoņu gadu labāko sasniegumu, bet neizpildīja LHF valdes uzdevumu – neiekļuva ceturtdaļfinālā, taču nav nācies sastapt vēl nevienu hokejam tuvu un tālu stāvošu cilvēku, kurš iebilstu pret Boba Hārtlija palikšanu amatā.
Treneris-autoritāte! Tā visprecīzāk varētu raksturot pašreizējo treneri, kas tik tiešām ievieš mūspusē jaunu hokeja kultūru. Tā vispirms sākas ar stingru kārtību. Stenlija kausu virs galvas pacēlušo treneri šopavasar respektēja visi, sākot no spēlētājiem līdz LHF jaunajam prezidentam Aigaram Kalvītim. Ciešākā sadarbība Hārtlijam izveidojās ar LHF ģenerālsekretāru Viesturu Koziolu. Ja kaut kas nebija izpildīts no A līdz Z vai pēc Boba ieskatiem, brāzienu dabūja arī ģenerālsekretārs – to Dienai atzina pats Koziols.
Šis laikam bija viens no retajiem čempionātiem, kad spēlētāji neatļāvās nevienu brīvsoli. Vismaz uz āru tas neizskanēja. Hārtlijs alkoholu vispār nelieto, toties hokejistiem pēc mača vienu vai divus aliņus atļauj izdzert. Bet lai tas notiek viesnīcā, nevis kādā pilsētas bārā.
Izvirzītās prasības treneris paģērēja strikti ievērot arī uz ledus. Un tas ir galvenais iemesls, kāpēc šoreiz izlases izpildījumā redzējām vienmērīgu sniegumu, bez straujiem kritumiem un kāpumiem. Spēli ar Krieviju šoreiz nevajadzētu ņemt par atskaites mērauklu, jo visi gatavojās svarīgajai cīņai ar Vāciju.
Visus interesējošais jautājums, protams, ir par Hārtlija nākotni Latvijas hokejā. "Es vēl nezinu, kas būs nākotnē. Tagad ir jārunā par spēlētājiem, nevis mani, jo viņi ir pelnījuši, lai par viņiem jūs stāstītu," diplomātiski korekts sarunās ar Latvijas žurnālistiem treneris bija visa čempionāta laikā un savu līniju ieturēja līdz galam.
Skaidrs, ka treneri vajadzētu censties noturēt. Taču, ja arī tas nenotiks, straujš pagrieziens Latvijas hokejā ir izdarīts. No jauna ir iemācījušies strādāt gan spēlētāji, gan visi pārējie, kuri sarūpēja neaizmirstamus mirkļus Ķelnē.
Jā gan, bet