Tomēr visi trīs skeletonus kaktā nav nolikuši. Tieši otrādi – tehnikas jomā ir ražīgi pastrādāts. Pagājušajā pirmdienā Siguldas trasē Latvijas skeletonisti sāka ledus treniņus. Galvenajā komandā trenējas arī Ivo Šteinbergs, kurš šosezon ir izvirzījis sev mērķi nokļūt olimpisko spēļu mājvietā Korejas pilsētā Phjončhanā. Par gatavošanos, šķiet, pēdējai sezonai stāsta brāļi Martins un Tomass Dukuri.
Fragmenti no intervijas:
Šī vasara bija smagāka nekā citus gadus?
T. D. Bija pavisam citāda. Pirms Jāņiem man veica ceļgala operāciju, un divus mēnešus es tā – kaut ko jau darīju, bet tā īsti trenēties atsāku tikai augusta beigās.
Operācija bija plānota?
T. D. Nē, nebija. Es sāku trenēties un tad sapratu, ka nevarēšu to darīt. Apbraukāju Latvijā visus ārstus, bet operēja mani Austrijā.
Menisku izoperēja?
T. D. Meniski jau bija izņemti, tāpēc viss aizgāja tālāk. Iekaisa augšstilba kauls. Vajadzēja urbt un kaulus mainīt vietām. Tagad jāgaida, kamēr ieaugs. Salīdzinot ar menisku, šī vaina ir daudz nopietnāka. Pēc meniska operācijas tikai divas nedēļas nevarēju trenēties.
Pirms olimpiskās sezonas vasarā izlaist divus mēnešus – laikam jau nopietns robs ir iecirsts treniņu procesā…
T. D. Optimistiskāko prognozi man deva sešus mēnešus, ko nāksies izlaist. Tagad ir pagājuši trīs mēneši, un es jau diezgan sekmīgi esmu ticis atpakaļ. Apzināti braucu uz Austriju, jo man teica, ka pēc tam atlabšana būšot ātrāka.
Kad varēs salīdzināt gatavību, lai saprastu, cik tālu esi no savas labākās kondīcijas?
T. D. Estakādē jau es skrienu, un nav tik bezcerīgi. Lielās līnijās es tikai nedaudz atpalieku no tā, ko varētu uzrādīt starta ieskrējienā.
No mūsu Pasaules kausa skeletona komandas vesels ir tikai Martins?
M. D. Arī jau īsti neesmu, jo nu jau kādu mēnesi īd ceļgals. Labi ir tas, ka šis process ir apstādināts un ceļgals vairs nesāp. Treniņu programma ir pārkārtota, lai būtu cita veida slodze. Šis gads tiešām mums tāds… Lai gan man jau uz viņu fona nav nekā nopietna. Turpinu gan ārstēties, braucot pie ārstiem uz Latvijas Olimpisko vienību un mūsu fizioterapeita Edvīna Lešenkova uzraudzībā.
Martin, pavasarī intervijā norādīji, ka treniņu plāns līdz olimpiskajām spēlēm ir sastādīts katrai dienai. Tagad laikam viss ir jāpārstrādā?
M. D. Tieši tā. Es jau vēl par 80 procentiem pie sava plāna pieturos, bet arī bija jāveic izmaiņas. Tomasam viss ir mainījies kardināli.
T. D. Skrējis es gandrīz vispār šovasar neesmu. Sākumā trīs nedēļas staigāju pa ūdeni baseinā un tad kaut ko sāku darīt ar riteni. Parasti normāla kondīcija bija jau jūlija beigās pirms treniņiem starta estakādē. Kad tagad būs – nezinu. Tad jau redzēs.
Kā šī gatavošanās piesardzības režīmā iespaidos psiholoģisko gatavību?
T. D. Ir grūti, bet jāpieņem pašreizējā situācija. Vēl jau līdz februārim ir laiks. Var jau būt arī, ka viss pagriezīsies tā, ka būs ļoti labi. Šobrīd es esmu apmierināts. Starta estakādē no sava labākā rezultāta atpalieku nepilnu vienu sekundes desmitdaļu. Tas nav nemaz traki. Ja ceļgals man ļaus pilnvērtīgi trenēties, es iekavēto atgūšu.
Vai šajā situācijā nepalielinās tehnikas loma?
T. D. Tajā jomā gan ir izdarīts gandrīz viss, ko mēs pavasarī bijām saplānojuši. Viss ir sabūvēts gatavs, palikušas tikai mazas astes.
Cik skeletonu ir uzbūvēti?
T. D. Man ir viens jauns, bet Martinam vairāk.
M. D. Kopumā man būs četri jauni skeletoni. Divi ir pilnībā pabeigti.
Visu interviju par skeletonistu gatavošanos olimpiskajam ciklam lasiet pirmdienas, 9. oktobra, avīzē Diena!
vārds