Līdz ar nākamā premjerministra nominēšanu Latvijas politiskajā telpā sāk nomainīties galveno lomu tēlotāji. Vai tas uz labu vai sliktu, to vēl manīsim. Pirmie secinājumi lai ir par vispārējām tendencēm.
Pēdējo dienu norises Latvijas politikā atsauc atmiņā anekdoti par vīreli, kurš sūdzējās par neciešamiem dzīves apstākļiem pārlieku šaurā dzīvoklī. Viņam ieteica tur izmitināt arī kazu, un, kad pēc pāris nedēļām bija iespēja no tās tikt vaļā, dzīves apstākļi tajās pašās telpās itin nemaz vairs nešķita tik dramatiski.
Valdības vadītāja meklējumi nonākuši tajā dīvainajā stadijā, kad politiķi raujas ēnā, bet sabiedrība caur sociālajiem medijiem un zvaniem uz radio tiešraidēm rosina un vērtē augstā amata cienīgos. Viss jau būtu labi, ja ne pretruna, kas "talcinieku" pienesumu diemžēl padara par bezvērtīgu. Proti, mēs visi esam tendēti uz to, lai premjera amatā būtu labākais no labākajiem, gudrākais no gudrākajiem utt.
Valdības veidošana satrauc cilvēku prātus? Nieki! Ir daudz lielāka problēma - sniegs. Protams, tikai pilsētniekiem, pamatā rīdziniekiem, jo lauku ļaudis, šķiet, piezemētāki šajā jautājumā - ņem lāpstu un rok. Kā saka, no rīta līdz lielceļam. Ja vajag. Un aun brišanai pa kupenām piemērotus apavus. Un iziet no mājas stundu agrāk, zinot, ka nevarēs skriet kā vasarā.
Pēdējās nedēļas Latvijas publiskajā telpā pagājušas, visvisādi izņirgājoties par kādu politiķi un viņas it kā pārlieku lielo vēlmi kļūt par valdības vadītāju. Uzvārds visiem zināms, to šeit neminu vien tāpēc, ka šoreiz gribas vērst uzmanību uz līdera lomu kā tādu, nevis kādam tīkamām vai netīkamām personālijām.
Paredzams, ka vairākas partijas šajās dienās nosauks savus pretendentus uz premjera amatu. Lielākā uzmanība, protams, būs veltīta Vienotības un ZZS izvēlei, jo tieši tām ir reālākā iespēja gūt Saeimas vairākuma atbalstu sava pārstāvja veidotajam Ministru kabinetam. Taču līdz ar to tieši šo politisko spēku virzītie - gluži kā medaļu pretendenti sportā - izpelnīsies arī lielākās emocijas no publikas puses. Tāpat kā katras no šīm partijām gatavība atbalstīt otras nominēto līderi.
Paredzams, ka vairākas partijas šajās dienās nosauks savus pretendentus uz premjera amatu. Lielākā uzmanība, protams, būs veltīta Vienotības un ZZS izvēlei, jo tieši tām ir reālākā iespēja gūt Saeimas vairākuma atbalstu sava pārstāvja veidotajam Ministru kabinetam. Taču līdz ar to tieši šo politisko spēku virzītie - gluži kā medaļu pretendenti sportā - izpelnīsies arī lielākās emocijas no publikas puses. Tāpat kā katras no šīm partijām gatavība atbalstīt otras nominēto līderi.
Pirmdienas rītā atkāpusies no valdības vadītājas amata, Laimdota Straujuma, kā izskatās, ir uzņēmusies iniciatīvu jauna Ministru kabineta veidošanā. Ar domu, ka to vadītu līdzšinējais iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Īpaši sasauktā preses konferencē ekspremjere gan uzsvēra, ka Kozlovska kandidatūra esot viņas personīga izvēle, uz ko viņa uzstās gan Vienotības valdē, gan sarunās ar citām partijām.
Konkurences padome un daža laba augsta valsts amatpersona nu pievērsušas uzmanību tam, cik nepareizi, ka teju vai visas no Latvijas 119 pašvaldībām aizrāvušās ar sevis slavināšanu, izdodot par biļeteniem vai pat avīzēm sauktus propagandas izdevumus. Brīvā tirgus apstākļos strādājošie reģionālo avīžu izdevēji jau sen pauduši satraukumu par šādu konkurences kropļošanu, dīvainā kārtā sadzirdēti vien tad, kad "vēža metastāzes" izpletušās visā Latvijā un tās apkarot varētu būt teju vai neiespējami.
Pagājušajā nedēļā ierakstītā intervija ar Maestro Raimondu Paulu vedināja uz pārdomām par vairākām tēmām. Viena no tām publiskajā vidē tiek "apzelēta" jau ilgāku laiku un saistās ar iespējamu valdības maiņu. Var, protams, spekulēt, vai valdība kritīs budžeta dēļ vai pēc tā pieņemšanas, bet, kā saka, pie zemes visus šādas spriedelēšanas sācējus atgriež Paula teiktais - vai būs ko likt vietā? Ja nav, tad kāda jēga šiem ministriem demisionēt, ja vietā būs liekami tie paši?
Sprādzieni un apšaudes ir gluži kā grūdiens pirmajam no rindā saliktiem domino kauliņiem ar domu, ka pārējos tie citu pēc cita sagāzīs paši. Dažās stundās pēc Parīzes notikumiem visā Rietumu pasaulē tiešām ir radīta baiļu sajūta, vairota neuzticēšanās tiem, kuri kaut kādā veidā asociējami ar teroristiem. Līdz ar to riska grupā automātiski uztverti gan islāmticīgie, gan bēgļi, gan imigranti kā tādi.
Teju vai visi valdībā apstiprinātajā bēgļu uzņemšanas rīcības plānā iekļautie pasākumi ir vērsti uz to, lai šos cilvēkus drīzāk atbaidītu no ierašanās Latvijā un, ja tomēr kāds šurp atbrauktu, motivētu ātri vien meklēt ceļu uz kādu no turīgākām valstīm, kur gan pabalsti lielāki, gan ziema siltāka, gan arī attieksme pret iebraucējiem ne tik noraidoša.