Pēdējā laika notikumi atkal mudinājuši pievērsties procesiem, kas saistīti ar banku darbību. Gan neaizraušos ar daudzu interneta tērzētāju dvēseles kliedzienu, ka gribot nu būt par "sektoru", jo izlasījuši, ka banku sektors pērn nopelnījis cik tur miljonu - lai nu tiek tiem, kas pelnījuši -, man pārdomu vērts šķiet jautājums, kādu labumu valsts no banku biznesa attīstības spēj un grib gūt visas sabiedrības interesēs.
Vismaz pāris reižu mēnesī, kad lielākās socioloģisko pētījumu firmas publisko partiju reitingus, interneta vidē raisās diskusijas par dažādu politisko spēku konkurētspēju nākamajās pašvaldību un arī Saeimas vēlēšanās. Saprotams, ka vislielākā uzmanība tiek veltīta Vienotībai - kādreiz populārākā no varas partijām nu izlēmušo vēlētāju atbalsta ziņā ir mazliet virs vēlēšanu likumā noteiktās piecu procentu robežas.
Skaudīgi jūsmojam par to, ka igauņi daudzās jomās mūs apsteidz, brīžiem pat neiedziļinoties - viņu pārākums vienmēr ir reāls vai tikai pašu aktīvi "izkladzināts". Pamatu šaubām par to, cik godīgi, cik godprātīgi pret mums dažkārt mēdz būt ziemeļu kaimiņi, kārtējo reizi nupat radīja vairākas publikācijas, kas saistītas ar banku darbību.
Interesantu paraugu tam, kā mūsu attieksmi pret kādu procesu nosaka jau iepriekš izveidojusies attieksme pret tiem, kas ar to saistīti, varējām novērot šovasar. Pirms kādiem, šķiet, diviem mēnešiem parādījās ziņa, ka pašvaldības uzņēmums Rīgas satiksme iecerējis iepirkt ar ūdeņraža palīdzību darbināmus trolejbusus, kā arī izveidot speciālu ūdeņraža ražošanas un uzpildes transportlīdzekļos staciju.
Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un publiskajā telpā atkal un atkal tiek aktualizēts pilnīgi aplamais sapnis par kopīga tā saukto latviešu partiju saraksta veidošanu Rīgā, lai tā beidzot iegūtu vairākumu un izsvēpētu no visiem kabinetiem Saskaņas laikā amatos ieceltos.Jau esmu rakstījis, ka, atšķirīgām partijām mākslīgi saejot kopā, vēlētāju balsis tik vienkārši vis kā 1+1=2 nesummējas, ir jārēķinās, ka var sanākt krietni zemāks rezultāts.
Plašu ažiotāžu politikas norišu vērotāju vidū raisījuši pretendenta uz ASV prezidenta amatu Donalda Trampa izteikumi, ka Baltijas valstu apdraudējuma gadījumā viņš pirms steigšanās palīgā izvērtēs, kā esam pildījuši savas saistības, un, ja būsim pildījuši, tad drošība mums tiks garantēta. Situāciju saasināja arī fakts, ka tikai retais bija izlasījis Trampa teiktā atreferējumu, piemēram, The New York Times portālā, bet vadījās pēc tā izklāsta vietējos interneta portālos, kur jau virsrakstos bija "iekodēts", kā "pareizi" jāsaprot visai ekscentriskā politiķa paustais: "Tramps dod mājienus, ka ASV viņa vadībā varētu neaizsargāt Baltiju no Krievijas", "Tramps: ASV varētu neaizsargāt dažas NATO valstis pret Krievijas agresiju", "Tramps: ASV domātu, vai NATO aizsargāt Baltiju Krievijas uzbrukuma gadījumā", "Tramps apšauba palīdzēšanu Baltijai Krievijas uzbrukuma gadījumā" u.
Krieviem ir teiciens – "Iet uz visu banku". Un viņi ļoti bieži pēc tā vadās. Vajag nodemonstrēt savu pārākumu pār citiem – iet kaut cauri sienām, bet savu panāk. Par to, kas būs pēc tam, domās pēc tam. Un galu galā uzvarētājus, stipros taču nesoda, nu visādā gadījumā – lai tik pamēģina, tā dabūs pretī! Un cik tad ilgi kāds dusmosies, kā saka, papukstēs un nomierināsies, bet "varenie iekarojumi" paliks vēsturē.
Nupat vienas dienas ažiotāžu raisīja no darba atlaistā KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja Juraša atklāsmes žurnālā Ir, ka viņam piedāvāts kukulis miljona eiro apmērā, lai krimināllietu, kas saistīta ar nu jau bijušā Latvijas Dzelzceļa vadītāja Magones saņemto lielo naudas summu no Igaunijas uzņēmēja Osinovska, pārvērstu no kukuļdošanas par tirgošanos ar ietekmi, par ko ir daudz maigāks sods.
Droši var teikt, ka veiksmīga darbība opozīcijā ir politiskās cīņas visaugstākā pilotāža. Ir teju vai neiespējams ko panākt, ja pie varas esošie tevī neieklausās, neņem vērā teikto, priekšlikumus noraida ne satura, bet principa pēc un bieži vien pat bezkaunīgi izsmej. Lai to pārlauztu, jābūt tēmā par visiem citiem daudz kompetentākam, jāspēj ne tikai aktualizēt problēmas, ko cilvēki emocionāli uztver kā sev būtiskas, bet arī piedāvāt reālus risinājumus un vispirms iegūt publisku atbalstu saviem ierosinājumiem, lai tad varas partijas burtiski iedzītu stūrī, liedzot tām noraidošu manevru iespējas.
Īstenot radikālas reformas kādā jomā - un tas nozīmē "izdzīt" caur varas un publiskās kritikas gaiteņiem tam nepieciešamos likumus, panākt to pieņemšanu, saglabājot iespēju arī vadīt pārmaiņu ieviešanu, - patiesi ir pielīdzināms politiskam varoņdarbam. Jo ieguvumus varēsim vērtēt vien krietni, krietni vēlāk.
Pagājušajā nedēļā, kad oficiāli tika publicēts sludinājums par to, ka Valsts kanceleja izsludinājusi konkursu uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu, daudzi mediji attiecīgās ziņas virsrakstā lika "āķi" publikas uzmanībai - vēstījumu, ka kļuvis zināms, kāda būs nākamā VID vadītāja alga.
Latvijas politikā gluži kā burvju mākslinieka priekšnesumā: te ministrs ir, te ministra nav, te atkal tas ir savā vietā, kaut cits. Nekādu pārsteigumu, nekādu strīdu par ātro, kā tagad mēdz teikt, rotāciju. Viss notiek, gluži kā iepriekš plānots un saskaņots.Runa, protams, par Gunta Belēviča nomaiņu pret Andu Čakšu veselības ministra amatā.
