Daudzas jaunās ģimenes saskārušās ar jautājumu - kā iespējami droši un ērti ar divriteni pārvadāt bērnu ceļā uz bērnudārzu, veikalu, pie tuviniekiem vai dodoties garākā veloceļojumā? Parasti pirmā izvēle ir virs bagāžnieka vai pie divriteņa rāmja stiprināms sēdeklītis, taču ģimenes, kuru pieredzi šajā jomā apzināja Diena, par labāku atzina citu risinājumu.
Tuvojoties valsts simtgadei, teju simbolisku nozīmi ieguvuši dažādu veloentuziastu veikti braucieni apkārt Latvijai gar tās robežu. Cik daudz spēka tas prasa un kādus iespaidus ļauj gūt, šoruden pārliecinājās arī Jānis Mačs, pa ceļiem un bezceļiem divdesmit vienā dienā veicot 1727 km.Jāņa dzimtā puse ir Balvu novada Vīksnu pagasts, taču jaunietis ar ģimeni jau divus gadus dzīvo Vācijā.
85 gadus vecais rīdzinieks Edgars Račis ir pārliecināts
velomāns – ik dienu ar riteni mērot vairākus desmitus kilometru viņam netraucē
ne cienījamais vecums, ne aukstums, ne slinkums. Mūsu sarunas dienā viņa
spidometrs rāda, ka kopš 1. janvāra nobraukti jau 9000 kilometru. Sarunai
pievienojies arī Edgara draugs un ilggadējs velobraukšanas biedrs Modris
Dievkociņš.
Kā liecina Latvijas Riteņbraucēju apvienības ilggadējie pētījumi, uz darbu vai mācību iestādi ar divriteni braucošo skaits kopš 2008. gada audzis aptuveni piecas reizes. Tā kā divritenis vairs nav statusa atribūts, ar to ielās manāmi visdažādāko profesiju pārstāvji, to skaitā daudzi sabiedrībā labi zināmi cilvēki.