Rudens izstāžu ciklā Jūrmalas muzejs piedāvā trīs izstādes - Latvijas Mākslas akadēmijas studentes topošās tekstilmākslinieces Baibas Zalcmanes personālizstādi Emocijas, spēcīga vidējās paaudzes mākslinieka, sava ceļa gājēja glezniecībā Otto Zitmaņa personālizstādi Gribu redzēt sauli. Saules nav. Savukārt, Kamīnzālē iekārtota Kanādā dzīvojušā latviešu kultūrkritiķa Nikolaja Bulmaņa (1929-2014) mākslas kolekcijas izstāde No vienas puses tā…, kas sniedz ieskatu kā nozīmīgu trimdas mākslinieku, tā izcilu Latvijas mākslinieku daiļradē.

Izstādes konceptu Liene Lintere raksturo kā dziļi personisku un emocionāli atklātu stāstu par nemitīgām pārmaiņām, bailēm, nogurumu un vienlaikus – klusuma un miera meklējumiem. Viņas vārdi iemieso gan iekšēju spriedzi, gan trauslu līdzsvaru starp ikdienas haosu un radošu pašizpausmi.

Izstādē būs aplūkojama mākslinieces īpaši radīta jaundarbu sērija, iedvesmota no viņai tuvas birzītes.

Šī gada biennāles tēma – No zvaigžņu putekļiem līdz sulīgiem asniem – uzdod jautājumu par radīšanas sākumpunktiem: vai tie meklējami vienīgi cilvēka rokās, vai arī neatkarīgos dabas procesos, kas no amorfa māla spēj radīt formu un jēgu. Keramika šeit atklājas visā spektrā – no pilnīgas materiāla kontroles līdz darbiem, kuros mākslinieks klātesošs kā vērotājs, ļaujot matērijai runāt pašai.

Robežai abās pusēs – tā ir robeža starp gaismu un ēnu, starp vienlaidus toni laukumos un krāsas pludinājumu, starp dekolu un otu, starp trauku un sienas dekoru. Porcelāna virsglazūras apgleznojums var būt bezgala daudzveidīgs ne tikai mākslinieciskā ziņā, bet arī tehnisko paņēmienu pielietojumā.

«Manu gleznu pamatā ir ainavas. Vairumā gadījumu tajās nav nekā lieka, tās ir reducētas līdz pamata elementiem – zeme vai jūra un debess un neiztrūkstošā horizonta līnija. Šāda telpas struktūra harmonizē un nomierina, piešķir lietām un notikumiem to dabisko mērogu. Gleznu vērotājs var ērti ievietot šādā ainavā sevi,» savus darbus raksturo Jānis Kupčs.

Izstādes iedvesmas avots ir pasaka par pupu, kas stiepjas debesīs un atklāj ceļu uz neparasto. Līdzīgi arī šajā ekspozīcijā skatītājs tiek aicināts kāpt augšup pa keramikas formu un materiālu kāpnēm - no raupjām māla struktūrām līdz smalkiem, apzeltītiem porcelāna objektiem. Katrs no 19 studentu darbiem kļūst par pakāpienu šajā pārvērtību ceļā, simboliski atklājot pāreju no zemes līdz debesīm.

Izstādē būs aplūkojami darbi, kas atspoguļo mūsdienu glezniecības daudzveidību un jaunās paaudzes mākslinieku radošo potenciālu. Šogad konkurss notiek jau 17. reizi, turpinot tradīciju atbalstīt jauno mākslinieku profesionālo izaugsmi un radošo attīstību.

Izstāde pēta sievietes dzīves daudzveidīgās šķautnes – no bērnības atmiņu trausluma līdz garīgās izturības manifestācijai, no klusās vientulības līdz kosmiskai vienotībai ar Visumu.

Savā agrākajā sērijā NoWomenNoKids Mermans uz neapstrādātiem, nerāmētiem audekliem aicināja skeletiskas figūras, pusceļā starp nāves pļāvēju un tautas pravieti. To estētikā skanēja atsauce uz Hosē Gvadalupes Posadas kalaverām, 19. gadsimta meksikāņu grafiķa skeletiem, kas smējās un dejoja, pat ja nesa nāves zīmes. Rietumu mākslā galvaskauss tradicionāli bija memento mori – auksts atgādinājums par mirstību. Bet acteku kultūrā, tāpat kā Posadas grafikās, galvaskauss nebija vienīgi brīdinājums. Tas bija solījums. Simbols atgriešanās iespējai, atdzimšanai.

Izstādē Māls un uguns keramiķe Līga Skariņa turpina pētījumus par Latvijas zemē sastopamajiem māliem, to toņiem un pustoņiem, un atklāj ciešo emocionālo saikni ar šo ģeoloģisko materiālu.

Izstādē dažādās perspektīvās tiek izdzīvots cilvēka uztveres lielākais izaicinājums. Pāreja – ar prātu netveramā stāvokļu maiņa ir apziņas plūduma noslēpums. 19. gs. filozofu idejās, cita starpā, sastopama teorija, ka apziņas plūsmas mehānisms darbojas līdzīgi kinematogrāfam. Šeit vienpadsmit mākslinieki cenšas aizķert to, kas slēpjas aiz iztēlotā priekšstata par galu un sākumu.

Jānis Andris Osis interesanta, ar dziļu inteliģenci apveltīta personība. Daudzpusīgs mākslinieks, viņš veidoja vides objektus, telpiskus darbus un gleznoja. Viņš bija ne tikai mākslinieks, bet arī mākslas pedagogs, no 1971. gada viņa darba vieta, tūliņ pēc tās absolvēšanas, bija Mākslas akadēmija.

Izstādē Visuma pieskāriens būs skatāms divu latviešu mākslinieču – gleznotājas Agates Apkalnes un komponistes Esteres Jansones – kopdarbs, kas piedāvā apmeklētājiem unikālu multisensoru pieredzi: audiovizuālu, meditatīvu telpu, kur mūzikas un vizuālās mākslas sintēzē atklājas ziemeļnieciskās dabas skaistums un spēks zemes, ūdens un gaisa klātbūtnē.

Izstādes nosaukums Virzienmaiņas piedāvā daudzslāņainu dialogu par jēdzienu vides māksla un tā interpretācijas iespējām. Vienlaikus virzienmaiņas raksturo pārmaiņas, kuras skārušas Voldemāra Šusta 1964. gadā dibināto Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtu nodaļu, kuras nosaukums šodien ir Vides māksla.