Šī nav gluži pirmā izstāde, bet ir pirmā muzejā notiekošā mākslinieces Katerinas Geidukas personālizstāde, zīmīgs notikums katras jaunas mākslinieces profesionālajā un radošajā ceļā. Māksliniece vairāk nekā gadu ir īpaši strādājusi pie šīs izstādes darbiem, lai Rīgas Porcelāna muzejā uz diviem mēnešiem uzburtu maģisku pasauli, sava veida porcelāna pasaku. Tajā augs nesaprotami porcelāna augi un slēpsies jokainas radības; tajā manīsim pasakainus un ne tik pasakainus kustoņus, zīmes un atribūtus, kuru nozīmes svārstās starp nepārprotamu mūsdienu realitāti un intuitīvām pārlaicīgām nojausmām.

Mākslinieks izstādi velta savai sievai, kura savulaik noticējusi viņa talantam, nenogurstoši atbalsta, iedvesmo un mudina viņu uz radošu darbību nu jau ceturtdaļgadsimta garumā. Izstādē būs skatāmi akvareļi un jauktā tehnikā radīti darbi, kā arī portretu skices. Katrā tverts cits skatpunkts, cits mirklis, bet visos jūtama spēcīgā emocionālā tuvība starp abiem dzīvesbiedriem. Darbi ir sava veida ceļojums cauri viņu attiecībām, kas tās būtiski sekmējušas mākslinieka radošo attīstību. «Portretos nav tikai atspoguļots viņas tēls – tajos ir viss, ko viņa man devusi: ticību, radošuma telpu un drosmi turpināt mākslinieka ceļu,» uzsver Edgars Miķelsons.

Malleus (āmuriņš) ir viens no trim dzirdes kauliņiem cilvēka vidusausī. Tas piestiprināts pie bungplēvītes, uztver un nodod tās radītās vibrācijas tālāk uz iekšējo ausi, ļaujot mums dzirdēt. Šis sīkais kauliņš ir būtiska saikne starp pasaules skaņu un mūsu iekšējo dzirdi – neredzams tilts starp ārējo un iekšējo pasauli. Mākslinieces Diānas Boitmanes personālizstādē MALLEUS. Iekšējā forma malleus kļūst par metaforu klausīšanās procesam – ne tikai ar ausīm, bet ar visu savu būtību.

Izstāde rosina pašlaik aktuālo diskusiju par mākslu un videospēlēm, uzmanības centrā liekot vienu no spožākajiem spēļu dizaina talantiem Latvijā, Ernestu Kļaviņu, un viņa ilustrēto videospēli The Rise of the Golden Idol (2024), kuras kontekstā tapuši izstādē redzamie darbi: animācija, gleznas un 3D modeļi. Eksponātu dažādība atspoguļo pašu videospēļu daudzpusīgo uzdevumu: apvienot attēlu un darbību, risināt stāstu un vienlaikus ļaut, lai spēlētājs pats ir šī stāsta virzītājs.

Deivida Penija (Lielbritānija) radošā darbība aptver fotogrāfiju, kustīgo attēlu un telpiskās instalācijas, pētot paplašinātas pieejas fotogrāfijai, materialitātei un attiecībām starp objektiem un to attēliem. Savā praksē viņš izmanto unikālu bezkameras tehniku, kas apvieno zinātni un mākslu, tādējādi pārdefinējot fotogrāfijas robežas.

Māksliniece Dita Lūse atzīst, ka viņu valdzina vietas, kurās nojaušama vēstures klātbūtne – viduslaiku klosteru un katedrāļu mijkrēšļi, gaiteņu un krusta eju atbalsis, kurās var izbaudīt telpu, izjust dziļumu un perspektīvu, sajust bijību iedvesošo laika klātbūtni.

Kā zināms, farmācija rūpējas par fiziskā ķermeņa veselības uzturēšanu un atjaunošanu, savukārt māksla pēc būtības strādā ar garīgo un emocionālo ķermeni. Emocijas – prieks, trauksme, skumjas vai tauriņi vēderā – ir tikpat ķermeniski kā psiholoģiski procesi. Apspiežot šīs reakcijas, tiek ietekmēta arī fiziskā veselība, tādēļ abas jomas, lai arī atšķirīgas, vieno rūpes par cilvēka kopējo labsajūtu.

MVP jeb Minimum Viable Product – minimālais dzīvotspējīgais produkts – tehnoloģiju pasaulē apzīmē produkta vai pakalpojuma versiju ar tikai pašām būtiskākajām funkcijām. Ausmas Šmites izstāde šo jēdzienu pārnes uz mūsdienu cilvēka ikdienu – darba vidi, attiecībām, ikdienišķiem ritmiem un izdzīvošanas mehānismiem.

Anastasijas Sosunovas pirmā personālizstāde Latvijā Spit Bite apvieno jaunus un agrāk radītus darbus daudzpusīgā pētījumā par dari pats kultūru, fanu mākslu un kopijas kā tādas pirmsākumu meklējumiem. Māksliniece piedāvā terminu no iespiedgrafikas žargona, spit bite, kur skābe tiek nepastarpināti klāta uz iespiedplates, saskarsmes brīdī iekožoties metālā.

Mazo formu keramikas simpozija specifiku apjoma ziņā, nosaka norises ilgums, darba vide un izvēlētais darba materiāls – melnā akmens masa un porcelāns, kas koncentrē simpozija norisi un piešķir tam savu monohromo atpazīšanas un orientēšanās zīmi. Īpaši ostas pilsētai aktuālais nosaukums Navigācija mākslinieku darbos pārtop gan kā prasme vadīt savu mākslas kuģi, gan arī kā iespaidi par jūras un ostas tuvo klātbūtni.

Eiropas un Āzijas kontinentu krustceles – Anatolija – jau kopš civilizācijas pirmsākumiem bijusi dažādu tautu kultūru sastapšanās punkts, kur slāņu slāņiem veidojies mūsdienu Turcijas vērtību kopums. Izstāde Nospiedumi un saknes pulcē divpadsmit nozīmīgus Turcijas māksliniekus, kuru darbi atklāj Anatolijas tūkstošiem gadu senā kultūras mantojuma un mūsdienu mākslas satikšanās stāstu.

Es iekodos stikla lagūnas ādā ir mākslinieču Laimdotas Malles, Anastasijas Šnepes-Šnepes un Rebekas Kornas dueta sadarbības izstāde. Nosaukums vedina domāt par fizisku pieskārienu, par ievainojamu, caurspīdīgu un mirdzošu materialitāti. Lagūna kā metafora vilinošai un plīstošai, efemerai un intīmai pasaulei, kamēr iekošanās asociatīvi rosina domāt par maigu vardarbību un arī izaicinājumu — pietuvoties, pārplēst membrānu starp sevi un pasauli.

Augustā un septembrī teātra nama telpas aizņems profesionāli mūziķi, kuri nopietni nodarbojas arī ar vizuālo mākslu. Izstāžu zālē būs skatāma JVLMA profesora, Kameransambļa un klavierpavadījuma katedras vadītāja Jāņa Maļecka Nošu ainavas, bet galerijā – komponista, arī Ventspils Mūzikas vidusskolas pasniedzēja Andra Dzenīša zīmējumu izstāde Ceļojums. Tā kā šoreiz savus darbus izstādīs mūziķi, atklāšanas pasākumu papildinās viņu uzstāšanās.

Izstādē PAiR galerijā, Novitskovas darbi forever un Pattern of Activation risina savstarpēju dialogu, veidojot inovatīvu ekspozīciju, kurā apvienojas mākslinieces antropoloģiskā un ekoloģiskā interese, kā arī pievēršanās atrastiem attēlu fenomeniem. Izstādē abi darbi, viens ārpusē, otrs iekšienē, - sarunājas! Tie vēsta par nezināmo: cilvēces dziļi iesakņotajām bailēm un apsēstību ar realitātes fiksēšanu un definēšanu. Kopā tie izaicina mūsu laika uztveri, pretnostatot forever fiksēto mūžības sajūtu Pattern of Activation mirklīgajam, mainīgajam ritmam, vienlaikus apliecinot mākslinieces interesi par dzīvnieku vizuālo materiālu un jaunāko mediju ietekmi.

Izstāde izgaismo Ogres kā kūrorta pilsētas attīstību, sākot no 19. gadsimta otrās puses, kad vasarnīcu celtniecība kļuva par būtisku faktoru pilsētvides veidošanā. Vēlāk, padomju periodā, Ogre tika pārvērsta par rūpniecības centru, izmainot tās vēsturisko struktūru un arhitektūru. Taču, neraugoties uz pārmaiņām, vēsturisko žogu stabi daudzviet pilsētā ir saglabājušies – kā liecība gan par senajām īpašumu robežām, gan vietējo amatnieku prasmēm un īpašnieku gaumi.