Pēc instagrameru vēl neatklātām, bet košām vietām un pilna vēdera ar gastronomiskiem pārsteigumiem – pēc tā visa var braukt uz Latgali, turklāt arī ziemā.
Mūža pirmais janvāris 1990. gada nogalē dibinātajai avīzei Diena sākās tikpat dramatiski kā visai Latvijai – 1991. gada 2. janvārī OMON ieņēma Preses namu un pārtrauca Tautas fronti atbalstošo preses izdevumu iespiešanu. Diena visu janvāri iznāca mazā formātā, uz slikta papīra, sporta ziņu bija maz (tie sportisti, kas bija Latvijā, atradās barikādēs), lielākoties vēstīja par sportistu un sporta organizāciju politiskajiem lēmumiem. 1991. gada 4. janvāra Dienas sporta rubrikā bija kāda interesanta īsziņa: "Kanādā notiekošajā pasaules junioru čempionātā hokejā pēc piecām spēlēm vadībā ar 10 punktiem ir PSRS izlase, kuras sastāvā ir arī divi rīdzinieki – Sandis Ozoliņš un Sergejs Žoltoks."
Baltas un sniegotas ziemas mūs nav pametušas uz neatgriešanos, taču siltāks laiks atnesis pārmaiņas arī Latvijas dabā. Kā tas ietekmējis putnu paradumus un konkurenci, kas tagad saucams par jauno latvāni, un vai šis gads pārspēs pirms nepilna pusgadsimta piedzīvoto ziemu, kad Liepājā zemi sniegs klāja tikai četras dienas?
Nākamajos 10 gados cilvēce varētu atbrīvoties no slimībām un sameklēt ārpuszemes dzīvību, taču tai būs jāatrod sava vieta blakus mākslīgajam intelektam un jāsadzīvo ar klimata pārmaiņām.
Kalanhojes ir izplatīti telpaugi – dažas šķirnes pazīstamas ar savām ārstnieciskajām īpašībām, citas ar dekoratīvajiem ziediem. Kalanhoju ģintī ir aptuveni 200 sugu, un to izcelsme ir eksotiska, jo kalanhoju dzimtene ir Āfrika, Madagaskara, bet atsevišķas sugas aug arī Āzijā un Dienvidamerikā.
Bieži pat nenojaušam, kas mums patiesībā padodas, saka inteliģences pētnieks psiholoģijas profesors Aļoša Neibauers. Viņš norāda: lai sasniegtu virsotnes, ne tikai sportā un mūzikā liela nozīme ir talantam. Tāpēc katram ir svarīgi apzināties savas spējas un, piemēram, profesiju izvēlēties atbilstoši dotībām.
Ne Mārim Ozolam, ne viņa draudzenei vācietei Kristīnei Lūkenei zirgi nav vaļaspriekam, toties pārpārēm ir abu dēliņam teju četrus gadus jaunajam Leonardam. Taču zilacainais puišelis vēl ir par mazu, lai vaļotos ar zirgiem.
"Jo vecāks paliec, jo lielāki plāni," smej Ilze Fiseiska, raksturojot savu pašreizējo dzīves posmu. Ar viņu tiekamies Jūrmalā, Kauguros, kur pēc atgriešanās no teju 30 Maskavā pavadītiem gadiem Ilze iekārtojusi savu dzīvokli. Ja citām tikpat elegantām dāmām vājība varētu būt dārgakmeņi, Ilzei tā ir smalku, greznu trauku kolekcija – daži no tiem ir muzeja vērti eksponāti. Daiļliteratūru viņa nelasa, vairāk saista vēsture. Taču arī brīvā laika nav daudz – Ilze dzied Jūrmalas jauktajā korī Lira, nūjo, saviem koristiem organizē ekskursijas un vēl Kauguru krievvalodīgo iedzīvotāju grupiņai dienas centrā māca latviešu valodu un Imanta Ziedoņa dzeju no galvas, un tā nu ir Ilzes pašas iniciatīva.