Pēdējo nedēļu laikā aktuāla tēma ir tā saukto bēgļu krīze uz Baltkrievijas robežas. Kā vērtējat šo situāciju un risinājumu mēģinājumus?
Manuprāt, blakus visām Covid-19 izraisītajām problēmām Latvijā un arī Eiropā kopumā šis bēgļu jautājums ir otrais nozīmīgākais. Es pat teiktu – atsevišķos brīžos nozīmīgāks pat par ekonomikas atveseļošanas programmas jautājumiem, jo visiem tagad ir skaidrs, ka nepieciešamais naudas apjoms ekonomikām būs pieejams – nauda ir «nodrukāta», lēmumi pieņemti. Arī Latvija jau ir saņēmusi pirmos 240 miljonus eiro. Taču atgriežoties pie bēgļu tēmas – šis jautājums kļuvis vēl aktuālāks pēc ASV aiziešanas no Afganistānas. Līdz tam šo problēmu varēja uzskatīt par lokālu jautājumu, jo ar to vairāk saskārās Itālija, Grieķija, kas to risināja ar četrus metrus augstiem žogiem vai lielu maksājumu veikšanu Turcijai, kas samazināja sabiedrības neapmierinātību. Savukārt tagad bēgļu krīze skārusi arī ES ziemeļu pusi – Lietuvu, Latviju un Poliju –, kas saskārās ar šāda veida Baltkrievijas atbildi Eiropai par sankcijām pret Baltkrieviju. Taču šī problemātika diezgan tieši parādīja dažādas mūsu pašu nebūšanas, kuras varbūt pat nepamanītu, ja nerastos šāda krīze, – izrādījās, ka mūsu robeža ir tikpat caura kā siets, ka vietām tā vispār nav izbūvēta. Būtībā mūsu robežkrīze parādīja, ka mēs daudz runājam, bet dažādu iemeslu dēļ nedarām neko, un tagad nu beidzot ir steidzami situācija jālabo.
Taču turpinot par bēgļu tēmu – būtībā tikko nodrebēja visa Eiropa, kad ASV aizgāja no Afganistānas, kas patiesībā ir ļoti bīstams signāls visai Eiropai, un te vairs nav lokālu dienvidu vai ziemeļu daļu problēmas. Tādēļ arī Eiropas Parlamentā (EP) šobrīd viena no galvenajām ārpolitikas debatēm blakus Krievijas un Baltkrievijas audzināšanai ir jautājums par to, kāda būs kopīgā ES reakcija uz notikumiem Afganistānā. Viena lieta ir atvest uz Eiropu vairākus tūkstošus to afgāņu, kuri palīdzēja sabiedroto karaspēkam, bet otra – neprognozējamā bēgļu plūsma, kas teorētiski varētu veidoties saistībā ar to, ja no Afganistānas sāksies bēgļu masveida plūsma. Un šeit uztraukums ir liels. Protams, līdz Eiropai šiem bēgļiem ir ļoti tāls ceļš, jo diez vai viņi pārvietosies ar lidmašīnām un arī nav jūras ceļa kā bēgļiem no Āfrikas, – pa vidu šajā ceļā ir Krievija, Centrālāzijas valstis, kuras šobrīd ļoti piesardzīgi pret šiem notikumiem izturas, jo tas apdraud arī viņu teritoriālo integritāti. Skaidrs, ka pamatā šie bēgļi varētu sākotnēji doties pamatā uz Pakistānu, arī Irāku un no turienes tad mērķēt uz Eiropu. Diezgan skaidrs, ka šī bēgļu plūsma mūsu virzienā palielināsies. Tik strauja ASV karaspēka izvešana no Afganistānas, manuprāt, radīja šoku ļoti daudziem, jo visa šī sistēma, kas tik ilgi tika būvēta, īsā brīdī sabruka kā kāršu namiņš, kā dēļ viss šis reģions kļuvis nedrošāks.
Pieminējāt Eiropas Atveseļošanās fondu. Kā vispār gan Eiropai kopumā, gan Latvijai sokas ar atkopšanos no smagās krīzes?
Viss, kas saistīts ar Eiropas ekonomikas Atveseļošanās fonda līdzekļiem un to izmantošanas iespējām, pirmajā solī izskatās daudz pozitīvāk, ja salīdzinām ar 2008. gada krīzi. Taču ir būtisks faktors, ar kuru mēs, visticamāk, saskarsimies tuvākā gada divu laikā. Daļa no šā fonda līdzekļiem jāapgūst jau līdz 2023.–2024. gadam, bet šobrīd redzam, ka, vienkāršiem vārdiem sakot, sadrukātās naudas apjoms, kurai nav seguma (bet tā nav tikai ES problemātika – arī ASV, Ķīna, Krievija un citas valstis to dara), ir ļoti palielinājies, kā dēļ pieaug cenas. Tas nozīmē – naudai seguma nav, jo tai pretī nav saražotas preces un pakalpojumi, bet, sildot ekonomiku, šī nauda tiek tērēta. Patlaban ļoti skaidri to var redzēt – pieaug cenas elektrībai, siltumenerģijai, celtniecības sektorā izmaksas ir dubultojušās, tāpat cenas pieaug arī pārtikas produktiem. Būtībā to, ko par noteiktu naudas apjomu varēja izdarīt pirms trim gadiem, šodien var izdarīt daudz mazākā apjomā. Inflāciju sekmē vēlme maksimāli ātri apgūt šos iepludinātos naudas līdzekļus, protams, tas savā ziņā nomierina emocijas, jo ir sajūta, ka naudas ir pietiekami, bet tajā pašā laikā redzam, ka cenu pieaugums lielā mērā noēdīs daļu no šī Atveseļošanās fonda. Turklāt viens no fonda līdzekļu obligātiem izmantošanas mērķiem ir definēts zaļais jeb ekoloģiskais virziens. Taču te ir jautājums, ko mēs vispār saprotam ar, piemēram, zaļo enerģiju. Labi, uzstādīs kaut kur Kurzemes jūrmalā lielos vēja ģeneratorus, kuru finansējumu nodrošinās kādi ārvalstu investori, – ģeneratori darbosies, bet ne mums tādējādi tiks radītas jaunas darbvietas, ne arī būs papildu nodokļu ieņēmumi. Te ir profesionāli jāsaprot daudzas lietas, lai gūtu atdevi no šiem līdzekļiem, lai iegūtais rezultāts sniegtu Latvijas ekonomikai maksimālu ieguvumu gan darbvietu, gan nodokļu, gan citu ekonomisko labumu veidā. Vienkārši uzstādot ģeneratorus, sausais atlikums Latvijas tautsaimniecībai būs salīdzinoši niecīgs.
Turklāt šobrīd diskusiju centrā Eiropā ir definētais mērķis līdz 2030. gadam samazināt izmešu daudzumu par 55%, salīdzinot ar 1990. gadu. Nav diskusiju – mēs visi gribam dzīvot sakārtotā un tīrā vidē, gribam, lai mūsu bērni var elpot tīru gaisu un dzert tīru ūdeni, taču patlaban aprēķini rāda, ka izmaksas, lai šo mērķi sasniegtu, ir ārkārtīgi milzīgas, tādēļ skaidrs, ka tas viss tik ātri nenotiks – lai tiešām līdz 2030. gadam to sasniegtu, ir vajadzīgi papildu 3,7 triljoni eiro, ko tad vajadzētu vai nu atkal papildus sadrukāt, vai kā savādāk iegūt, jo ar esošajiem naudas resursiem – gan ar ES budžetu, gan tostarp Atveseļošanās fonda līdzekļiem – šo mērķi varēs sasniegt tikai 2050. gadā.
Tas ir reāli?
Šobrīd EP Transporta komitejā sākušās pirmās debates, kas būtībā ir ļoti asas, – ja mēs patlaban ejam tādā tempā, tad jārēķinās ar to, ka sadārdzināsies gan tehnoloģijas, gan degviela, gan citas pozīcijas, bet tajā pašā laikā to vietā tik strauji mūsu ikdienā neienāks alternatīva. Industrija šobrīd nav gatava pāriet uz zaļāku resursu izmantošanu ar to finanšu apjomu, ko patlaban piedāvā politiķi, jo visas šīs izmaksas ir būtiski lielākas, nekā līdz šim domāts un diskutēts. Taču, ja šo kursu uz definēto mērķi nemainām, tad ir diezgan skaidri jāsaprot, kāda ir šī mērķa sasniegšanas cena, – ne tikai politiski paziņot virzību uz 2030. gadu, bet arī skaidri pateikt, kāda būs šī mērķa sasniegšanas patiesā cena. Un patlaban šo jautājumu sākuši intensīvi apspriest visās EP komitejās, jo tas skar gan darbvietas, gan ienākumus, gan cenas, gan būtībā visus citus mūsu ikdienas dzīvi ietekmējošos faktorus, kam visam klāt vēl ir arī pandēmijas ietekmes turpināšanās, un neviens šobrīd nevar konkrēti prognozēt, kad mēs no šā apburtā loka izkļūsim.
Runājot par zaļajiem mērķiem, Latvijai sāpīga tēma ir ES prasības attiecībā uz kūdras ieguvi. Diemžēl izskatās, ka šī nozare Latvijā jau pavisam drīz nomirs, lai gan mūsu kūdra gandrīz pilnībā tiek izmantota nevis kā kurināmais, bet gan lauksaimniecības jeb dārzkopības vajadzībām. Šī ir jūsu minētā cena par ES zaļo mērķi – mūsu cilvēku darbvietas, algas, nodokļi...
Kūdras nozare ir ļoti nozīmīga Latvijai – tās tiešām ir daudzas darbvietas. Un, lai cik skumji būtu, jāsaka, ka Latvijas kūdras nozare ir kļuvusi par ķīlnieci, pakļuvusi zem lielā ceļa ruļļa, jo Eiropā daudzi varbūt nemaz nesaprot šo proporciju – cik mūsu kūdras izmanto enerģētikā, bet cik – lauksaimniecībā. Un šeit, manuprāt, ir līdzīgi kā ar absolūti cauro Latvijas un Baltkrievijas robežu – mūsu cienījamie ierēdņi un valdības pārstāvji šajā problēmā laikam neko nesaprot, jo patiesībā tā, kā mēs cīnāmies par mencu vai reņģu zvejošanas kvotām Baltijas jūrā, lai mūsu zvejniekiem nebūtu jāmaina profesija, ir jācīnās un jāargumentē tas, kas skar no Eiropas valstīm atšķirīga darbības formāta mūsu kūdras nozari. Un tā ir pārliecināšanas cīņa, jo Briselē nesēž ķēniņš Zālamans, kurš tagad paskatās uz tevi un redz visas tavas labās un sliktās domas. Tas ir argumentēšanas un savu uzņēmēju aizstāvēšanas process, kā to dara ES dienvidu valstis savās interesēs. Es teiktu – par mūsu kūdras nozares interešu aizstāvēšanu skolu vērtēšanas sistēmā būtu jāliek absolūti neapmierinoša atzīme valdībai, jo ar šo lēmumu zaļā kursa ietvaros kūdras nozare Latvijā praktiski tiek iznīcināta, jo nav paredzētas nekādas subsīdijas vai papildu investīcijas. Un pats sliktākais šajā stāstā ir tas, ka mūsu banku sistēma arī ļoti seko līdzi ES lēmumiem un procesiem, tādēļ diez vai kāda banka uzdrošināsies izsniegt kredītu tam, kas neatbilst Eiropas kursam. Tēlaini sakot – kūdras nozares interešu aizstāvēšana ir cīņa starp Latvijas valdību un ES, iespējams, šajā procesā arī atrodot domubiedrus.
Atgriežoties pie Covid-19 tēmas – Latvijas valdības aktivitātes tiek pamatīgi kritizētas teju ik dienu. Bet kā Latvija šajā ziņā izskatās uz pārējo ES dalībvalstu fona?
Neesmu dzirdējis, ka kādas citas ES dalībvalsts valdība tiktu īpaši slavēta par veikumu Covid-19 epidēmijas laikā. Ir valstis, kurās sabiedrības viedoklis par valdību ir vairāk pozitīvs, piemēram, Dānija, bet kopumā ir skaidrs, ka nepārtraukti kādā no 27 ES dalībvalstīm notiek politiķu eksāmens, kas ir reizi četros vai piecos gados, – vēlēšanas. Taču šajā brīdī būtiski ir tas, ka septembra beigās vislielākajā ES ekonomikā – Vācijā – notiks vēlēšanas, kas lielā mērā noteiks, kā sabiedrība ir reaģējusi uz līdzšinējās valdošās koalīcijas rīcību krīzes laikā, turklāt Vācijai ir arī vislielākais deputātu skaits EP. Līdz ar to vēlēšanas Vācijā lielā mērā parādīs arī to, cik lielā mērā pašreizējā pieeja ekonomiskajiem un ģeopolitiskajiem jautājumiem tiek akceptēta sabiedrībā. Savukārt nākamgad būs otrs lielais politiskais eksāmens otrajā galvenajā ES stūrakmenī – Francijā, kur notiks prezidenta vēlēšanas. Skaidrs, ka vēlēšanu rezultāti gan šajās, gan arī citās ES dalībvalstīs parādīs, cik sekmīga bijusi valdības komunikācija ar sabiedrību. Ja šī komunikācija būs bijusi slikta, var gadīties, ka vēlēšanu rezultāti apgriež visu kājām gaisā.
Vai nav nopietns risks, ka visu šo notikumu rezultātā pie varas ES dalībvalstīs var nākt populisti? Latvijas valdības veikumu varam vērtēt kā gana vāju. Bet jautājums – vai populistu valdība nebūs tikpat slikta?
Vai nu iemesls ir Covid-19 pandēmija, vai pieredzes trūkums, bet viennozīmīgi uzskatu, ka šī ir vājākā valdība Latvijas vēsturē. Man gan jāsaka, ka Rīgas domes vadība ir tikpat vāja un varbūt pat vairāk uz populismu orientēta. Un valdības eksāmens būs nākamā gada Saeimas vēlēšanās, vienlaikus domāju, ka populisms tik ļoti neapdraud tās politiskās partijas, kas ir pie varas, jo tie, kuri ir vīlušies, nenosliecas populistu pusē, bet vienkārši neiet balsot. Līdz ar to drīzāk varētu būt problēma ar ārkārtīgi zemu aktivitāti vēlēšanās, kas būs daudz nopietnāka problēma un signāls pārdomām visiem politiķiem.
Kāda politiskā situācija ir Eiropas Parlamentā? Kāda ir politiskā stabilitāte ES kopumā?
Šobrīd arī EP ir saspringta situācija, jo nākamgad janvārī noslēdzas šā sasaukuma divarpus gadu darbs, tas nozīmē daudzu amatpersonu pārvēlēšanu, sākot no EP priekšsēdētāja un beidzot ar komiteju vadībām. Paralēli tam atsevišķu valstu deputāti, kuri darbojas valdošajās frakcijās, ir neapmierināti ar ES nostāju par cilvēktiesībām, likumu varu un citiem jautājumiem atsevišķās dalībvalstīs – runa ir par Ungāriju, Poliju, Franciju un citām valstīm. Patlaban pat notiek pārrunas par iespējamu jaunu frakciju dibināšanu, kas savā veidā rada gan satraukumu, gan spiedienu uz ES politisko stabilitāti. Līdz ar to arī ES līmenī nav tikai Covid-19 problēmas, bet arī būtiskas politiskas viļņošanās, kas savā ziņā padara grūtāku ES kopējās politikas definēšanu globālo procesu kontekstā.