Pagājušajā vasarā un rudenī Šauļu debesīs lidoja baloni – tas tiešām bija neparasti. Vai var cerēt uz lidojumiem virs Saules pilsētas arī šogad?
Piedzimu un izaugu Šauļos, tāpēc man vienmēr patīkami šeit atgriezties! Virs Šauļiem lidoju no pat pilota licences saņemšanas 2001. gadā. Šeit tika veikti vieni no pirmajiem patstāvīgajiem lidojumiem, šeit pirmo reizi lidoju kopā ar savu mammu un brāli. Pirmais komerciālais lidojums šogad arī notika debesīs virs Šauļiem. Tas nozīmē, ka plāni lidot ar pasažieriem virs pilsētas nekur nav pazuduši. No otras puses, Šauļos mēs lidojam reti, varbūt lielākā daļa cilvēku pat nepadomā, cik viegli tādu izklaidi sev noorganizēt Šauļos. Varu solīt ne daudz, ne maz: atbraukšu lidot virs Šauļiem tieši tik, cik pašiem Šauļu iedzīvotājiem tas būs interesanti.
Kā Šauļi izskatās no augšas? Varbūt tie kaut kā īpaši atšķiras no citām pilsētām? Bet varbūt tieši otrādi?
Kā cilvēkiem, tāpat arī pilsētām katrai ir sava seja. Personīgi man, paceļoties ar gaisa balonu, vispirms krīt acīs tas, ka Šauļi – ir gluži kā divas vienā saplūdušas pilsētas. Pietinis (Dienvidu) rajons un augstsprieguma līnija gluži kā tāds žogs nodala pilsētas senāko daļu, kas atrodas uz austrumiem no Jablonskio–Aukštabalio ielām. Tilžės un Vilniaus – divas galvenās ielas, kas krustojas, ir gluži kā pilsētas asis. Tikai viena no tām – Tilžės – šķērso abas pilsētas daļas. Vienmēr ceļotājiem saku, ka tad, ja grib redzēt Šauļu pilsētu, vajag tikai pārlidot Tilžės ielas garumā – no Rīgas puses virzienā uz Ķelmi vai otrādi. Priecājos, ka mums ir Rēkīvas ezers, kurš pat tad, ja lidojam pretējā virzienā, ir lieliski redzams no jebkuras starta vietas pilsētā. Ja tikai ir iespēja, cenšos pārlidot pilsētai pēc iespējas tuvāk Katedrālei un to divu galveno ielu krustojumam, kas simboliski iezīmēts ar slaveno pulksteni. Saules pulksteņa laukums ar Talkšas ezeru arī vienmēr garantē interesantus skatus. Reizēm izdodas pārlidot arī pār Zokņu lidostu, kas, pats par sevi saprotams, arī ir savdabīgi intriģējoša!
Ko draugiem / viesiem stāstāt par Šauļiem? Kādi ir tie Vītauta Samarina Šauļi?
Vispirms visiem atzīstos, ka tā ir mana dzimtā pilsēta un esmu cauri un cauri neobjektīvs. Mani bērnības Šauļi nepagāja bez iznīcinātāju skaņām un, lai cik tas banāli neskanētu, pastāvīgas sava velosipēda Ereliukas mīšanas. Domāju, ka, tieši skatoties Šauļu debesīs un uz tām lidmašīnām, padevos vilinājuma maģijai. Draugiem un viesiem reizēm jokojot, reizēm pavisam nopietni stāstu, ka izaugu nevis Šauļos, bet Dienvidu rajonā – tā toreiz jutāmies, sevi identificējām, kad bijām pusaudži. Ar lielāko baudu izlasīju viengadnieka un drauga Rimanta Kmitas romānu Pietinia kronikas (Dienvidu rajona hronikas). Nelaižu garām iespēju palielīties, ka vēroju šā darba dzimšanu un, autora uzrunāts, viņam atgādināju dažu labu notikumu. Tāpēc manus Šauļus viegli atradīsiet minētā romāna lapaspusēs – vienmēr iesaku to izlasīt saviem draugiem, bet tiem, kas nāk no Šauļiem, domāju, ka tas jāizdara obligāti :). Stāstot par Šauļiem, cenšos stāstīt ne par lietām, bet par cilvēkiem, kurus pazīstu. Šauļos ir uzaudzis vesels pulks interesantu, apdāvinātu cilvēku. Un tā būs, kamēr pilsēta pastāvēs. Ir normāli, ka daudzi no viņiem aizbrauc: dzīvojam ļoti atvērtā pasaulē, un tas ir pilnīgi dabisks process, tāpēc nevajadzētu sevi (t.i., te palikušos) iedzīt kompleksos. Tieši pretēji – pilsēta var šos aizbraukušos veiksmīgi izmantot par saviem vēstniekiem. Un tas vēl nav viss. Esmu pārliecināts, ka, radot labvēlīgus apstākļus, liela daļa šo talantīgo cilvēku piekristu palīdzēt īstenot vienu vai otru Šauļu pilsētai noderīgu projektu. Pats kopā ar alpīnistu Vladu Vitkausku savu rekordaugsto 10064 metru lidojumu ar gaisa balonu 2007. gadā veicu tieši no Šauļu Saules pulksteņa laukuma.
Šauļi mainās. Daudz diskusiju radīja renovāciju sākums, taču tagad mums ir atklāta, brīva telpa. Ko pats domājat par izmaiņām pilsētā? Kādas izmaiņas Jūs vēl gaidītu?
Kā jau minēju, Šauļos nedzīvoju, tāpēc grūti līdz galam sajust īsto pilsētas pulsu un dzīvotāju noskaņojumu. Es jau teicu, ka daudz kas pilsētā ir kardināli mainījies šajos ilgajos gados, kopš es šeit nedzīvoju. Ne visas izmaiņas man patīk, bet tas ir dabiski. Skaidrs ir viens, ka izmaiņas ir neizbēgamas. Lai saglabātu savu dzīvību, pilsētai ir jātransformējas: kaut kas zūd, lai rastos telpa jaunajam. Bieži jaunas lietas pilsētā uzlūko kā īstu svešķermeni, bet tā tas ir bijis kopš Bābeles laikiem . Kādreiz arī Eifeļa tornis bija nopietnu diskusiju un nesaprašanos objekts pašu Parīziešu vidū. Gandrīz vienmēr prospektu paplašināšana, kvartālu nojaukšana vai citas lielākas izmaiņas tiek sagaidītas ar lielu pretestību. Nav pat skaidrs, kuram pieder tā pēdējā vēsturiskā patiesība (ja tā šādos jautājumos vispār pastāv). Paradokss, taču ar laiku pat vislielākie "svešķermeņi" kļūst par neatņemamu un savā ziņā harmonisku pilsētas daļu. Un jā, diskusijai vienmēr ir jānotiek. Jo vairāk ir tajā iesaistīto, jo spēcīgāk pilsētu tiešām pārvalda paši iedzīvotāji. Ne mazāk svarīgi ir nenogrimt tikai diskusijā. Domāju, ka pilsētai bieži pietrūkst personību, kam ir drosme uzņemties atbildību un rīkoties, nebaidoties no kritikas. Nekļūdās tikai tie, kas neko nedara.