Šo programmu apgūst arī cilvēki, kuri kultūras mantojuma praktiskajā saglabāšanas jomā darbojas ne vienu gadu vien: Āraišu ezerpils Arheoloģiskā parka vadītāja Eva Koljera, Olaines Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Liene Johansone, kura tikko konkursā izvēlēta par Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktori, un Lūznavas muižas pārvaldniece Iveta Balčūne. Manas sarunu biedrenes visas kā viena atzīst, ka iepriekš gūtā izglītība viņu pašreizējā darbā lieti noder, taču darbs ar kultūras mantojumu ir pietiekami īpašs un prasa speciālas zināšanas. Tāpēc, kad LKA šis kurss parādījās, viņas, ilgi nedomājot sapratušas – o, tas ir man! Jau pašreiz kursā gūtās zināšanas tiek liktas lietā, turklāt tās uz darāmo palīdzot paskatīties pat no gluži negaidītas šķautnes.
Vai cilvēki jautājumiem par kultūras mantojumu un tā saglabāšanu vispār pievērš uzmanību?
Iveta Balčūne: Manuprāt, piļu un muižu apceļošanas akcijas – gan Baltijas, gan Latvijas robežās - parāda, ka cilvēkiem ir interese. Ir cilvēki, kam interesē arhitektūras mantojums, un viņi mērķtiecīgi dodas uz šīm vietām – pat tad, ja tās atrodas lauku teritorijā vairāku simtu kilometru attālumā no Rīgas. Brīdī, kad Lūznavas muiža ieguva sabiedrisko mediju balvu kā 2020.gada kultūrvieta, sapratām – cilvēki ir gatavi ceļot pa Latviju un doties uz reģioniem, līdz kuriem viņi agrāk nebija tikuši.
Eva Koljera: Āraišu arheoloģiskais parks jau nav tikai rekonstruētā ezerpils; šeit ir arī viduslaiku pilsdrupas, Meitu sala ar akmens un bronzas laikmeta mītņu paraugiem, un burtiski dažu minūšu attālumā – Drabešu muiža, Āraišu vējdzirnavas un baznīca, tā ka varam runāt par kultūrainavu, ko skatīt cauri gadsimtiem – no pašiem senākajiem laikiem līdz pat padomju mantojumam, kas tur ir ielavījies. Pie mums pandēmijas laikā tika atklāta pavisam jauna un mūsdienīga ekspozīcija, kuru dizainēja H2E, un tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks nav gaidījis, bet atbraucot ar ārkārtīgi lielu interesi pēta, jo tie ir oriģinālie arheoloģiskie priekšmeti, kādi citur ne Latvijā, ne Austrumeiropā nav atrasti un apskatāmi.
Liene Johansone: Olaines muzeja āra ekspozīcija bija mūsu lielākais resurss, ar ko pandēmijas laikā varējām strādāt. Jā, Olaine ir padomju laikā tapusi pilsēta, taču tās vēsture ir daudz senāka – vieta, kur norisinājās Pirmais pasaules karš, ar kuru saistās daudzi nozīmīgi vēstures fakti un notikumi, kas šeit norisinājušies. Cilvēkiem bija iespēja iepazīt atjaunotās blindāžas, zemnīcas un vēl citas ēkas, turklāt viena no tām atrodas uz īstajiem pamatiem un ir Latvijā vienīgā šāda ēka. Šodienas notikumu, tostarp Ukrainas kara kontekstā šeit labi savelkas lietas, un varam labāk saprast, kādiem notikumiem Latvija ir gājusi cauri. Lai gan tas ir bijis sen, jo vairāk mēs par to zināsim un runāsim, jo mums pašiem būs lielāka sapratne, kas notiks, ja mēs rīkosimies tā vai citādāk. Manuprāt, šis objekts šobrīd ir ļoti aktuāls.
«Šo studiju pievienotā vērtība ir arī iegūtie kontakti un drošības sajūta,» atzīst Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore Liene Johansone
Kultūras mantojuma jomā darbojaties diezgan ilgi, tomēr Latvijas Kultūras akadēmijā izvēlējāties apgūt tieši šo tēmu. Ar ko tā šķita interesanta?
E.K.: Iepriekš strādāju tūrisma nozarē, kas, protams, arī ir saistīta ar kultūras mantojumu un tā saglabāšanu. Taču, kad sāku strādāt Āraišos, sapratu, cik maz zinu. Domājot par attīstības lietām, vairāk tām piegāju intuitīvi un taustoties, tāpēc, kad ieraudzīju, ka LKA piedāvā šādu programmu, biju pārliecināta – man to vajag, lai saprastu, kā labāk attīstīt šo vietu, kas patiesībā ir pasaules līmeņa kultūras mantojums, vienlaikus iesaistot cilvēkus un vietējos iedzīvotājus, kas mūsdienās ir absolūta nepieciešamība. Tas ir liels izaicinājums.
Vai šajā programmā uzzinājāt un apguvāt arī kaut ko pārsteidzošu?
E.K.: Viss, ko šeit esmu apguvusi, bija ļoti interesanti, vērtīgi, noderīgi. Pilnīgs jaunums man bija kritiskā pieeja mantojumam – ka iesīkstējušie priekšstati par mantojuma saglabāšanu – tas vairs nav ceļš, kuru šodien iet. Šīs programmas noslēgumā man nav skaidras atbildes, kā tagad strādāt; un liekas, ka tagad jautājumu ir vēl vairāk, kā jau tas mēdz notikt. (Smaida.)
I.B.: Mana līdzšinējā izglītība bija saistīta ar svešvalodām, vadības un sociālajām zinībām. Kad 2015.gadā sāku strādāt atjaunotajā Lūznavas muižā, esošās zināšanas ļoti noderēja, organizējot muižas darbu. Taču brīdī, kad sāku strādāt [kultūras] mantojuma vietā, sāku apzināties tā lielo vērtību un atbildību, jo Lūznavas muiža ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, Latgalē vienīgā jūgendstila būve, kas līdz šim saglabājusies tās oriģinālajā veidolā. Tāpēc, kad uzzināju par šo programmu, sapratu – man tā ir vajadzīgs, jo programmā saplūst viss: vēsture, mantojuma apsaimniekošana un komunicēšana...
L.J.: Muzeju nozarē darbojos kopš 2015.gada, kad uzsāku darbu Olaines mākslas un vēstures muzejā. Strādājot vadījos pēc iekšējās intuīcijas, jo mana iepriekšējā izglītība ir saistīta ar pedagoģiju un psiholoģiju, kā arī vadības zinātnēm, kas lieti noderēja administrējot procesus. Kad LKA izsludināja šo programmu, pieteicos, jo gribēju gūt apliecinājumu, ka tiešām eju pareizajā virzienā un ka tas, ko esmu darījusi intuitīvi, ir bijis pareizi. Studējot sapratu – jā, es eju pareizajā virzienā. Studijas deva ļoti daudz iedvesmas, kā to darīt, balstoties uz pētījumiem, sabiedrības vajadzībām. Tas ir tas, pie kā pašreiz strādāju, nonākot Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Bez šīm studijām es nemūžam nebūtu varējusi to izdarīt un saprast, tā ka ieguvums ir ļoti liels.
Viena no tēmām, ko apgūstat, ir sabiedrības lielāka iesaiste muzeja satura un aktivitāšu veidošanā. Vai jums ir vīzija, kā to īstenot praktiski?
I.B.: Kad Lūznavas muiža tika atvērta publikai, tur bija pieejamas skaistas, krāšņas telpas, bet – tukšas, bez aktivitātēm un darbībām. Tad sākām rīkot koprades pasākumus, aicinot uzņēmējus, speciālistus, jauniešus, vietējo kopienu, veidojot muižas piedāvājumu. Parka teritorijā ir ļoti daudz degradētu ēku, kas savulaik piederēja muižas kompleksam. Kāds vietējais uzņēmējs vienā no ēkām piedāvāja izveidot viesu namu. Viņš izaudzēja savu biznesu, kas tagad attīstās straujiem soļiem.
Tas ir milzīgs skaidrojošais darbs, lai cilvēki saprastu, ka Lūznavas muiža ir arī viņu kopējais kultūras mantojums. Un ja pasākumos iesaistās vietējā kopiena – piemēram, vēsturisko krāsu vārīšanā un vecās koka skolas sienu krāsošanā -, viņi jūt, ka ir vajadzīgi un jau jūtas līdzatbildīgi.
E.K.: Āraišos cieša darbība mums veidojas ar Āraišu audēju kopu un Drabešu amatu māju – gan dažādu rekvizītu gatavošanā, gan seno amatu demonstrēšanā. Ir ļoti daudz senvēstures entuziastu, kuriem gribas pamēģināt senos amatus vai kuriem ezerpils liekas īpaša un unikāla vieta, tāpēc labprāt aicinām viņus un organizējam dažādus pasākumus. 18.aprīlī bija seminārs Kultūrvietas un klimata pārmaiņas. Vai ezeri lidos?, jo Āraišu ezerpils ir pieredzējusi klimata pārmaiņas, un mums ir arī teika par lidojošo ezeru, kurš lidoja pa gaisu un, kad to kāds nosauca vārdā, tas nogāzās, noslīcinot visu, kas tur tolaik atradās, izņemot vārda nosaucēju...
Kad arheologs Jānis Apals šeit rīkoja izrakumus, ļoti daudz tika iesaistīta vietējā kopiena. Tad, kad šeit ierīkoja muzeju, teritorija bija slēgta, un vietējie cilvēki vairs netika pie ezera. Kad sāku Āraišos strādāt, tā bija tāda sāpe! Tagad vietējie iedzīvotāji tagad ir laipni gaidīti, un mēs viņus uztveram arī kā vietas vēstnešus, jo viņi Āraišus reklamē, aicinot uz šejieni savus draugus un paziņas. Tas ir viens no mana topošā studiju darba – par ainavas un kultūras mantojuma mijiedarbību – aspektiem: tieši pašreiz intervēju cilvēkus, un bieži atklājas, ka kultūras mantojums cilvēkos rada vietas sajūtu un identitāti; daudzās apkārtējās mājās cilvēki dzīvo vairākās paaudzēs, atgriežas un šo vietu novērtē. Ir tā vilkme, un tas ir tas kultūras ainavas fenomens, kas nosaka to, kāpēc tu gribi dzīvot šajā vietā.
Āraišu ezerpils Arheoloģiskā parka vadītāja Eva Koljera teic: «Man šī LKA programma bija vajadzīga, lai es saprastu, kā labāk attīstīt Āraišus, kas patiesībā ir pasaules līmeņa kultūras mantojums!»
Kā cilvēkus varētu piesaistīt Vēstures un kuģniecības muzejam – piemēram, aicinot cilvēkus piedāvāt dažādus vēstures priekšmetus un artefaktus?
L.J.: Protams, jo muzejā esošie sešsimt tūkstoši priekšmetu jau nav uzradušies no nezin kurienes, un cilvēki joprojām piedāvā dažādas lietas. Mēs arī bagātinām kolekcijas, jo mums ir jāsaglabā visi fakti par Rīgas vēsturi dažādos laikos, ne tikai, teiksim, 16.gadsimtā. Mums ir ambīcijas, un esmu izvirzījusi vairākus stratēģiskus mērķus, kam būtu jāmainās, taču man patīk neskriet laikam pa priekšu, tāpēc ceru citā intervijā pēc desmit gadiem pastāstīt par Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju tā, kā tagad stāstu par Olaines muzeju. Ja jūs jautātu par populārākajiem priekšmetiem – pie mums aizvien var apskatīt gan komponista Riharda Vāgnera zizli, gan nogriezto roku, kas arī ir sava veida kultūras mantojums un, lai cik tas savādi neliktos, tā ir viena no «ejošākajām precēm» mūsu muzejā… Nākamgad muzejs gatavojas svinēt 250 gadu jubileju, taču ir ļoti sarežģīti kaut ko plānot, īpaši tad, kad īsti nav resursu. Šobrīd strādājam pie tā, lai visu iekustinātu un saņemtu finansējumu, un tam ir nepieciešams liels grūdiens.
Lūznavas muiža ir atvērta septiņus gadus. Vai cilvēki beidzot ir novērtējuši, ka jūsu pusē ir šāda pērle un kultūrvēsturiskais mantojums?
I.B.: Man ir cerība, ka jā. Bet, lai to apliecinātu faktoloģiski, ir vajadzīgi pētījumi, sabiedrības un vietējās kopienas aptaujas. Kopš atjaunotās muižas pirmsākumiem man pašai ir nācies dažādos līmeņos skaidrot, ka Lūznavas muiža nav statiska, bet dzīva vieta, kas attīstās. Līdz ar to visu laiku jāmin fakti un jāpamato ar skaitļiem, ka nu jau katru gadu muižu apmeklē septiņpadsmit astoņpadsmit tūkstoši cilvēku, un gada garumā šeit norisinās teju 50 dažādi kultūras pasākumi, notiek izstādes, semināri, konferences un citi pasākumi. Aptaujas liecina, ka tūrisma plūsmas palielināšanos jūt arī vietējie uzņēmēji. Lūznava ir magnētobjekts, kas atrodas ārpus maģiskā «Rīga – 100 kilometri» loka, līdz ar to mans diplomdarbs par to, kā muižu mantojums varētu reģenerēt lauku teritorijas, arī lielā mērā balstīsies uz faktu, ka, muižai atrodoties lauku teritorijā, sadarbība, kas veidojas uz visām pusēm, ir ārkārtīgi svarīga.
Ir ļoti būtiski parādīt, ka kultūras mantojumam ir sava loma konkrētās vietas attīstībā, atjaunošanā un procesu iegriešanā. Ja runājam par reemigrāciju– ģimenēm, kas pārceļas atpakaļ uz mūsu novadu, pirmais, ko viņi dara – iefilmē Lūznavas muižu un izliek soctīklos ar komentāru: esam atgriezušies savā vietā, savā dzimtenē.
Tāpēc savā darbā gribu aplūkot dažādās šķautnes, kā kultūras mantojums šajā ekosistēmā ietekmē vairākas jomas un ka tā ir vienota sistēma, kuru nevaram skatīties atrauti. Man bieži nākas stāstīt, ka tas ir pašvaldības atjaunots kultūras objekts un tajā ieguldīti arī Eiropas fondu līdzekļi. Jā, muižas uzturēšanai un attīstīšanai arī ir nepieciešams līdzfinansējums,bet ir svarīgi, ka šis kultūras mantojums ietekmē arī vietas sociāli ekonomisko, vides, kopienas ilgtspējīgu attīstību.
Turklāt muižu jomā nav pilnvērtīgu pētījumu, lai mēs par šo ietekmi varētu runāt. Lielās pilsētas piesaka urbāno ietekmi, kas ir vienkāršāk pierādāms, bet attiecībā uz lauku teritorijām tas ir milzīgs darba un pētījumu lauks. Un mans darbs ir 0,0001 procents, lai par šo varētu sākt pilnvērtīgi un pamatoti runāt.
Lūznavas muižas pārvaldniece Iveta Balčūne uzsver – viņas vadītā muiža ir kultūrvieta, kas nepārtraukti attīstās
Kādu pievienoto vērtību kultūras mantojumam varētu piedāvāt Āraišu arheoloģiskais parks?
E.K.: Pirmais solītis, ko darām – Āraišus pozicionējam kā kopienā balstītu tūrismu. Respektīvi, Āraišu arheoloģiskais parks ir kā magnētobjekts un vilcējspēks, un, kopš mums ir jaunā ekspozīcija un uzbūvēts jaunais apmeklētāju centrs, jūtam, ka apkārtnē ir sarosījusies uzņēmējdarbība, un tā orientējas tieši uz tūrismu, kas Āraišiem ir ļoti svarīgs. Ir radušās jaunas naktsmītnes, ir haskiju suņu saimniecība, tiek piedāvātas izsmeļošas ekskursijas pa apkārtni. Svarīgi, ka Āraišu ezerpils ir unikāla vieta ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas un Austrumeiropas kontekstā. Tāpēc ar to ir jāstrādā, un man ir neizpratne, kādēļ tik maz uzmanības ir pievērsts šīs vietas saglabāšanai un uzturēšanai no valsts puses. Šis jau sen varēja būt iespaidīgs starptautiskas nozīmes komplekss.
Šķiet, jums visām trijām studijas šajā programmā devušas īstu un jūtamu grūdienu un sparu strādāt…
I.B.: Tā pieredze, kuru esmu ieguvusi, kontaktējoties ar kolēģiem, kas strādā savos muzejos, ir neatsverama, un šīs nodarbības ir tik brīnišķīgas! Tagad zinām, ka vienam vai otram kolēģim varam piezvanīt un pakonsultēties par vienu vai otru jautājumu.
L.J.: Viens pasniedzējs nebija noslinkojis un bija salicis kartē punktiņus, un mēs tiešām esam no visas Latvijas – no Lūznavas līdz Kuldīgai! Un tiešām tā sajūta, ka varam sazvanīties, ir brīnišķīga: regulāri man kāds piezvana, es kādam piezvanu. Tas dod tādu drošības sajūtu – ka ir atbalsts, ka ir zinoši speciālisti, kas var palīdzēt. Tā ka viena lieta ir akadēmiskās zināšanas, taču ir vēl arī praktiskā puse un kontakti, kurus esam ieguvušas, apgūstot tieši šo programmu.
E.K.: Visi mūsu kursabiedri un pasniedzēji ir tik iedvesmojoši! Tu ne tikai seko līdzi tam, ko viņš dara un priecājies, bet arī pats iedvesmojies. Un, ja kādreiz nolaižas rokas, tad saproti – nē, ir jācīnās, jo mērķis ir priekšā!
I.B.: Kad sākās kurss pie Dagnijas Baltiņas, Anitas Vaivades un Ankas Klaudijas Prodanas (Anca Claudia Prodan) tas man bija iekšējais viesulis un virpulis, jo esmu no Latgales un vienmēr esmu kautrējusies nedaudz par Latgalisko akcentu. Nekad īsti par to nerunāju, bet tad, kad sākās šīs studijas, man sakārtojās pa plauktiņiem viss – arī, kāpēc man skolas laikā šis mantojums bija tādā situācijā. Protams, ulmaņlaikos, kad viss tika pārlatviskots, padomju laikos, kad viss latgaliskais tika izskausts, skolā tika teikts, ka tas ir kaut kas nepareizs, - tas viss manī veidoja to kauna sajūtu. Un tikai tad, kad notika latgaliskās kultūras atjaunošanās – caur mūziku, literātiem, aktīvu nevalstisko sektoru -, tad pamazām Latgale sāka atgūt savu pašapziņu un atdzīvoties, bet joprojām nesapratu, kur es esmu ar to visu. Tad, sākot studijas, saliku mājasdarbos pati sev pa plauktiņiem to, kā tas attīstījās vēsturiski, kāpēc mana identitāte tajā laikā bija tāda un kāpēc man par to bija kauns, un to, ka tagad pati priekš sevis esmu sapratusi – es esmu latgaliete, es par to priecājos un ar to lepojos, tā ir mana kultūras mantojuma sastāvdaļa, es par to ar lepnumu stāstu arī pārējiem. Taču, lai šo mantojuma daļu nestu tālāk, mums Latvijā pašreiz pietrūkst politiskās gribas, un skolu sistēmā šim mantojumam pietrūkst pienācīgās uzmanības. Tagad, skatoties ar savām studiju zināšanām, – ja šim mantojumam gribam nodrošināt dzīvotspēju, mums tomēr ir mērķtiecīgi jāvirza skolās iespējas, lai skolēni var gan uzzināt par lībiešiem un latgaliešiem, gan arī apgūt vismaz daļu šī mantojuma.
Publikācija tapusi projekta “Jaunu studiju programmu izstrāde kultūras un radošo industriju darba tirgum” (Nr. 8.2.1.0/18/A/018) ietvaros.