Saudzē, ko pazīst
Kamēr aiz loga vēl brīžiem snieg un piesaulītē reti redzami no ziemas miega modušies krupji, Rīgas Zooloģiskajā dārzā jau piekto gadu norisinājās abinieku un rāpuļu dienas, ļaujot iepazīt dzīvniekus, no kuriem nereti cilvēks nepamatoti mēdz baidīties – kā jau no visām maz izzinātām parādībām.
Pētnieciskā darbnīca Iepazīsti Latvijas krupjus! bija daļa no Eiropas dabas kampaņas Ļauj dzīvot! (Let It Grow!) kā iespēja uzzināt neparastās radības, ļaujot tām kļūt par kaimiņu piemājas dīķī, dārzā, parkā vai mežā. Kampaņa, ko kopīgi īsteno trīs Eiropas lielākās zinātnes iesaistes asociācijas – Eiropas Zooloģisko dārzu un akvāriju asociācija, Eiropas Zinātnes centru un muzeju tīkls un Starptautiskā Botānisko dārzu apvienība augu saglabāšanai, par savu mērķi izvirzījušas vietējās kopienas padarīt labvēlīgākas vietējo augu, dzīvnieku un citu dzīvības formu un sugu dzīvei, tādējādi rūpējoties par biodaudzveidības saglabāšanu un aizsardzību pret invazīvajām sugām.
"Cilvēka bailes no krupjiem lielākoties skaidrojamas ar aizdomām, ka tā kraupjainā āda var liecināt par kādu saslimšanu. Līdz ar to rodas bailes pieskarties dzīvniekam, lai gan tām nav nekāda pamata. Krupja kā aukstasiņu dzīvnieka ķermeņa temperatūra pielāgojas apkārtējās vides temperatūrai, tāpēc dzīvnieciņu noteikti nevajadzētu ilgstoši ņurcīt rokās, jo tas var ietekmēt šīs temperatūras svārstības un radīt krupim lieku satraukumu," skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes lektors biologs Andris Čeirāns. Kā vēl vienu nepatīkamu, no senākiem laikiem saglabājušos asociāciju saistībā ar šiem abiniekiem biologs min arī padomju laika zinātnes eksperimentus, kad abinieki kā pieejamākie izpētes objekti bieži vien bezkaislīgi nonāca uz anatomiskā pētījuma galda. "Taču paņemt rokā un apskatīt, iepazīstot šos dabas iemītniekus pašam vai kopā ar bērniem, noteikti drīkst," iesaka biologs.
Vienkāršākais veids, kā atšķirt vardi no krupja, ir izpētīt ādu: vardei tā būs gluda, bet krupim – raupja, mazliet kārpaina, jo varde vairāk mīt ūdeņos, bet krupis ir pielāgojies sauszemes dzīvei, kā rezultātā tā āda ir pārragojusies. Vēl krupjiem atšķirībā no vardēm no mugurpuses aiz acīm redzami ovāli indes dziedzeri jeb parotīdi. Tiesa, šī inde cilvēku un vairumu dzīvnieku neapdraud un izdalās tikai tad, kad krupis ir satraukts vai nobijies.
Netīrs dīķis un kaucošas riepas
Krupja loma ekosistēmā mainās tā dzīves ciklā. Sākumā mazie krupju kurkuļi ir aļģēdāji, bet vēlāk – sauszemes dzīves posmā – krupji našķojas ar dažādiem kukaiņiem, vienlaikus paši iekļūstot barības ķēdē par kārumu caunveidīgajiem, zalkšiem, putniem – tiem, kas spēj krupi nomedīt.
Krupji ir abinieki, kas samērā viegli sadzīvo ar cilvēka klātbūtni – tiesa, aktīvāk dzīvojot naktī, kad ir mazāka iespējamība mūs sastapt. Krupji ir bieži iemītnieki lauku vidē, savukārt apbūvētās teritorijas nav tik labvēlīgas to dzīvesveidam. Zaļais krupis, kas ir dienvidnieciska suga, ir ieklejojusi Latvijā – aizvien vairāk manīts ne vien Latvijas austrumos un dienvidos, bet pat pilsētu parkos, tajā skaitā Rīgā. "Tas nozīmē, ka vasarā divos naktī varam doties pat uz Ķengaraga parku klausīties krupja dziesmas," stāsta Čeirāns.
Kā norāda speciālists, aizvien vairāk abiniekus, tajā skaitā krupjus, visā Eiropā apdraud hitrīdomikoze – sēnītes paveids, kas ieceļojis no Āfrikas puses un pret kuru "iedzimtie" jau ir imūni, bet Eiropā kopš pērnā gadsimta 70. gadiem šī slimība ir atbildīga par dažādu sugu samazināšanos un pat izzušanu.
Savukārt cilvēka radītais drauds ir ceļu tīkls, kas ietekmē krupju dzīvi. Ja krupim dzīve norit starp dīķi un mežmalu, bet pa vidu ir ceļš ar intensīvu satiksmi, tas var apdraudēt pat veselas krupju populācijas. Citās valstīs, piemēram, Vācijā, uz ceļiem pat sastopamas brīdinājuma zīmes par abinieku iespējamo atrašanos uz ceļa, bet atsevišķās valstīs, piemēram, Polijā un Baltkrievijā, zem ceļiem būvē īpašas caurtekas, tā saudzējot mazos dabas iemītniekus no pakļūšanas zem riteņiem. Latvijā pagaidām tas nav darīts.
Pastarpināti cilvēks krupju dzīvi ietekmē arī, kaitējot vides tīrībai, īpaši lauksaimniecības teritorijās. "Ja dīķa tuvumā aktīvi izmantots mēslojums, dīķis palēnām aizaug jeb veidojas tā eitrofikācija, tādējādi iznīcinot arī vietējos dīķa iemītniekus, tajā skaitā krupjus," uzsver abinieku speciālists.
No pasaulē esošajām 580 krupju sugām Latvijā savvaļā sastopamas tikai trīs.
Par rupuci dēvētais parastais krupis mīt gandrīz jebkur, izņemot ļoti purvainas vietas. Savukārt zaļais krupis, ko mēdz dēvēt arī par raibo, ar melodisko dziesmu vairāk iecienījis atklātu ainavu Latvijas austrumos un dienvidaustrumu daļā, bet sāk uzrasties arī pilsētu parkos (manīts gan Rīgā, gan Balvos). Turpretī smilšu krupim, kas pašreiz ir apdraudētākā no krupju sugām, pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamas vietas ar sekliem ūdeņiem. Tāpēc biežāk to var ieraudzīt un tālu sadzirdēt Latvijas rietumu un centrālajā daļā, piekrastes zonās, piemēram, seklos ūdeņos, kas veidojas pie jūras, tāpat karjeros, lauksaimniecības teritorijās ar dīķiem, kur ir smilšainas vietas, bet noteikti ne purvainos apvidos. Šādas vietas cilvēka radītās apbūves un klātbūtnes dēļ samazinās, tāpēc arī pati suga ir ierobežota savā tālākā populācijā. Krupis ir jutīgs pret klimata izmaiņām: nepiemērotos apstākļos pat izžūstot var iet bojā vasaras izskaņā.
Mijkrēšļa dzīve
Internetā ir atrodami ieraksti ar krupju dziesmām un balsīm. Tos var doties noklausīties vakaros vai naktīs dabā – izrādās, tieši tā krupju pētnieki veic šo dzīvnieku monitoringu. Krupju priekšnesuma meklējumos var noderēt lukturītis, lai abinieku labāk varētu saskatīt mežmalās vai mitrās vietās, savukārt smilšu krupi var nejauši uziet pie jūras zem kāda koka vai dēļa, kur tie iekārto sev mājokli. Pārvarot nepatiku un bailes, šis abinieks pārsteidz ar savu neparasto tērpu, balsi un mieru.
Vēl pastāv iespēja krupju izlūkošanu veikt Rīgas Zooloģiskajā dārzā, kur terārijā sastopams daudz vairāk krupju sugu – gan pašmāju, gan eksotisko. "Apmeklētājam jāapstājas pie terārija, kurā dzīvo krupji. Bieži vien cilvēks tam vienkārši paskrien garām: uz mirkli apstājas, pameklē ar acīm un uzreiz dodas tālāk," stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, viņš turpina: "Kad esat apstājušies, jāsāk pētīt un skatīties, kāds ir krupja ķermeņa krāsojums, vai āda ir gluda vai grumbuļaina, kā krupis elpo, kā ir uzbūvēta terārija vide – kā dīķis vai kā smilšu karjers un citas nianses. Tas viss izdarāms droši un bez bailēm. Krupi ieraugot dabā, ne viens vien dosies tam ar lielu līkumu garām, taču pie mums krupjus var apskatīt dažu centimetru attālumā. Un nekas briesmīgs nenotiks."
Rīgas Zooloģiskajā dārzā apskatāmas 51 rāpuļu un 56 abinieku sugas. Lai arī krupju apskatei piemērots viss gads, interesantākais vērotājam ir pavasaris. Tad var gan noklausīties skaniskus koncertus (īpaši agrākās stundās, kad mazāk apmeklētāju), gan nejauši kļūt par vērotāju aktīvākai ainai krupju dzīvē – ar sugas turpināšanas nolūku. "Latvijas abiniekus un rāpuļus vislabāk ir vērot siltajā sezonā, kamēr tie ir aktīvi arī dabā. Rudenī mūsu abinieki un rāpuļi dodas ziemot: tos saliek kastītēs vai ielaiž akvārijos un sanes pagrabā, kur temperatūra ir tuvu nullei. No Latvijas iemītniekiem neparasts ir brūnais varžukrupis, ko citās valodās dēvē par ķiploku krupi, jo briesmu gadījumā tas mēdz izdalīt indīgu šķidrumu, kas smaržo pēc ķiplokiem. Turklāt tieši šopavasar labi aplūkojams apmeklētājam, jo vēl nav ieracies augsnē, kā to parasti dara. Citā terārijā izveidotā dīķītī naski plunčājas ugunskrupji: it kā mazi, tumši, neuzkrītoši krupīši, bet ar izteikti dzeltenīgi oranžiem vēdera plankumiem, kas padara tos labi saskatāmus. Krāšņs apskates objekts ir arī Latvijas krupis – zaļais krupis, kā arī aizvien retāk savvaļā sastopamais grantskarjeru iemītnieks – smilšu krupis. Turpretī Tropu mājā izbrīnā ieplest acis savu izmēru dēļ apmeklētājam noteikti liks milzīgais jūras krupis," iesaka Lielkalns.