Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

VIDEO: Pētera Krilova eseja Kas man ir/nav māksla

Pētera Krilova Dienas gada balvas kultūrā tradicionālā laureāta eseja*

Kad es mācījos Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, un tas bija, jāsaka, krietni sen, man bija kāds kursa biedrs, krievu puisis Valerijs no Simbirskas (toreizējās Uļjanovskas). Viņš bija mans draugs, ar kuru nepārtrūka attiecības arī pēc institūta studiju beigām.

Mēs daudz un ilgi esam runājuši par labām filmām, sievietēm, izcilu literatūru un tādu jaunībā spēcīgi kairinošu lietu, ko sauc par dzīvi.

Valerijam bija viena mīļa tēze, kuru viņš zelēja bez gala, – cilvēkam blakus mākai kaut ko radīt ir jābūt tikpat attīstītai mākai dzīvot. Viņš teica, ka talants dzīvot ar jēgu un vērienu ir vēl retāks par talantu kādā no mākslām. Izskatījās, ka viņš šo atziņu atvasinājis no savas pieredzes. Valerijam bija izcilas spējas iekulties neparastās nepatikšanās.

Viņš bija labāks scenārists nekā režisors, gudrs un smalks, tikai ļoti maz realizējies. Latvijai kļūstot brīvai un neatkarīgai, mūsu kontakti pārtrūka. Vēlāk es dabūju ziņu, ka Valerijs ir miris kaut kur Tālajos Austrumos, kur viņam, pēc manām domām, nekas nebija meklējams.

Bet šī tēze par reti sastopamo talantu dzīvot manā apziņā ieperinājās un sēž vēl tagad. Es domāju, ka varu samērā nekļūdīgi ieraudzīt laimīgā gēna nēsātājus. Tikai neprasiet, lai es sāktu uzskaitīt šāda talanta pazīmes. Vienkāršākā pazīme tiem, kas dzīvo talantīgi un ar jēgu, ir tas, ka viņi savas dzīves laikā vai arī kādā no dzīves nogriežņiem atrisina kādu jautājumu, kaut ko paliekošu sakārto, maina sevi vai ap sevi arī citus. Tas, ko mācību grāmatās sauc – darbs ar sevi. Cik viegli tas skan. Cik grūti to iesākt.

Vispirms es sevi pieradināju pie fantāzijas vingrinājumiem, kā dažās sekundēs izkļūt ārā no putojošo attiecību mudžekļa, ko sauc par mākslas dzīvi – dzīvi ap mākslu, par kuru Frenija Lūgšanā resnajai tantei teica: "Kad visi tie Ego nāk virsū ar visiem tiem smaidiem, skūpstiem un apbrīnošanu." Šāda "iziešana" citā, vēl reālākā pasaulē nemaz nav tik grūta. Vajag sākt ar pirmo realitātes kvantu, kas pagadās, novietot sevi (var arī kādu svešinieku) kādā ceļa līkumā, piemēram, saulainā augusta pēcpusdienā, likt iet ar sev/viņam vien zināmu konkrētu mērķi, pārskatīt domas, kādas tādam gājējam pa lauku ceļu var būt, nosaukt jutoņas, skaņas, smaržas, ko viņš jūt.

Un tad pēc divu minūšu meditācijas tu pēkšņi saproti, ka tam cilvēkam, pat ja tas esi tu pats, ar visu šo burzmu ap mākslu nav itin nekādas darīšanas. Viņš ir pats par sevi, un māksla pati par sevi. Un neviens jau nav noniecināts, pazemināts. Neviens nav apdalīts. Tikai atšķirīgs.

***

Brīžiem man liekas, ka tagad tik populārās runas par izcilībām, par mākslas atzīšanas ceremonijām patiesībā nāk no t. s. grūtās bērnības. Kad māksla ilgi tiek turēta pagrabstāvā, tai iedzimst kompleksi uz braukāšanu liftos.

Jaunībā Maskavā kāds reiz man parādīja metro braucam ar eskalatoru slaveno angļu un amerikāņu literatūras pētnieci un tulkotāju Ritu Raitu-Kovaļovu. Viņas vārds man, kas burtiski "ēda, rija, malkoja" amerikāņu literatūru, viņas vārds bija kā apustulis Pāvils kristiešiem. Bet uz eskalatora stāvēja maza, ielīkusi sieviņa melnā nonēsātā mētelī ar visnecilāko iepirkumu somu rokās. Un man izlikās, ka es redzu tajā somā litra burku ar lejamo krējumu, kas toreiz bija parasts pirkums. Taču man tas kopskats palika prātā ar nosaukumu Īstā izcilība.

Otra lieta, kas man liek brīžiem atdevīgi iemīlēt kādu rakstnieku vai režisoru, vai aktieri, vai dramaturgu, ir viņu māka ietekmēt slāņus. Un nevis putas ap mākslu, bet kaut ko lielu, apziņas kontinentus.

Lai latviešu estēti neatspārdītu mani par vulgāru sociālu, utilitāru funkciju piedēvēšanu mākslai, es nosaukšu dažus piemērus, kad mākslinieki ir pagriezuši dzīves izpratnes kuģi un cilvēku attieksmes kuģi kardināli citos virzienos.

Nu, piemēram: Gēte uzrakstīja savu Verteru un vairāk nekā pirms 200 gadiem parādīja vienā īsā mazpazīstama dzejnieka dzīvesstāstā, ka lielākā traģēdija, kāda piemeklē jaunu cilvēku, ir tieša sastapšanās ar visrutinētāko dzīves banalitāti. Kurā pat elementāram mīlas trijstūrim ir banāla vīkenda atraktivitāte. Banāla dzīve – seja pret seju. Un šo tēmu vēl tagad smeļ un smeļ.

Čārlzs Dikenss savos romānos naturāli, burtiski un reāli aprakstīja bērnu cietumus. Un angļu parlaments bija spiests mainīt likumdošanu attiecībā uz bērniem.

Luidži Pirandello vairāk nekā pirms 100 gadiem atvēra slēgto dramaturģijas telpu un izlaida skatītāju telpā nevis aktierus (tas jau nebūtu nekas), bet personāžus! Un viņa personāži sāka klaiņot pa skatītāju krēslu rindām, meklējot un aptaustot daudz lielāku realitāti nekā visa publika kopā. Un publikai bija jādomā – vai mēs vispār esam dzīvi?

Daudzus gadu desmitus Annas Ahmatovas poēma Rekviēms bija vienīgais taustāmais (lasāmais) piemineklis miljoniem padomju režīma gulaga upuru. Un daudzas sievas, meitas, brāļi, dēli lasīja Ahmatovas poēmu nevis tikai kā augsto dzeju, bet kā brāļu kapu sarakstu dokumentu.

Rīdzinieks dokumentālo filmu režisors, autors Hercs Franks parādīja visai pasaulei, ka reālas 10 minūtes bērna dzīvē ir kaut kas tik neiedomājami grandiozs un nesadalāms, ka tas apvērš laika jēdzienu mākslā.

Es varu uzskaitīt šeit garu rindu ar saviem pārdzīvojumiem un atziņām par mākslas iedarbību uz sabiedrību. Neuztraucieties. To es nedarīšu. Protams, es zinu galveno iebildumu, ka jaunrade ir vispersoniskākais, intīmākais akts, ko cilvēka dvēsele atļaujas. Un radīšanas talants cilvēku vidū izsauc cieņu, apbrīnu, baudu, vienkārši prieku.

***

Pēc mūsu Vides filmu studijā tapušās filmas par Gustavu Kluci es priecājos par diskursu, ko šī filma izraisīja, priecājos par jaunu Kluča darbu popularitātes elpu, bet visvairāk, līdz asarām es priecājos, ka filmas pirmizrādē Rīgā mums ar Uldi Cekuli izdevās savest kopā Kluča radus, pēctečus no Maskavas, Rīgas, Stokholmas. Viņi bija apmulsuši, jo katrs runāja citā valodā, bet viņi bija laimīgi.

Pēc savas jaunākās filmas Uz spēles Latvija es atbrīvojos no milzīga sloga un neziņas, kas mani bija mocījusi daudzus gadus. Un, pārkrāmējot savas emocijas filmā, es izdarīju labu darbu pirmām kārtām jau sev pašam. Es mainījos. Es kļuvu citāds. Es nokārtoju attiecības ar tēvu un māti. Tas katram ir svarīgs notikums. Ceru, ka šis process izskatās arī citiem patīkams un krietns. Bet tas nav manas filmas burtiskais saturs. Filma ir par ko citu.

Un vēl. Decembrī Eiropas kinofestivālā Rīgā es noskatījos pēdējo Herca Franka filmu Baiļu robeža, kurā ir stāsts par Izraēlas premjerministra Ichaka Rabina slepkavību no radikāla ebreju studenta rokas.

Es it kā mazliet pazinu Hercu – gan agrāk Rīgas kinostudijas hronikā, gan pēdējos gados, kad viņš vairākkārt ciemojās Latvijas Kultūras akadēmijā.

Es vienmēr studentiem liku mācīties no Herca – izvēlēties savām filmām tādas lielas, globālas tēmas šķietami lakoniski tvertos notikumu nogriežņos. Ieslodzījums, augstākais soda mērs, dzimšana, liktenis, slimība.

Pēdējā Herca filma Baiļu robeža par Izraēlas valsts nepiedodamāko slepkavību un kādas sievietes apņēmību par spīti visai Izraēlai mīlēt slepkavu mani satrieca. Es ilgi domāju, kā var uztaisīt filmu, kurā no ekrāna plūst viena vienīga ētika. Kā Niagāra. Katru sekundi zālē tev jādomā nevis par to, kāda ir filma, kā tas ir uztaisīts, bet kā tu, skatītājs, ētiski pret to visu izturies. Tu pats.

Tas man liekas svarīgi.

Es zinu, ko jūs tagad domājat par manis sacīto. Nē, es jau neesmu pret smalku mākslu, pret estētiku. Labas lietas man patīk, patīk meistarība un perfekcija izteiksmē, man patīk labs triks, man patīk stingra doma, koncepcija, kuru mākslinieks neizmētā pa sava darba nomalēm. Es ticu, ka savā formā introverta un lakoniski perfekta japāņu haiku var kādam satricināt dvēseli un pat prātu uz visu mūžu.

Bet es vienmēr saku un teikšu, cik Dievs man ļaus, saviem studentiem – runājiet par to, kas jums pašiem sāp, kas uztrauc, kas šķiet neizmaināms un galīgs. Un tas mainīsies.

*Kino un teātra režisors, pedagogs Pēteris Krilovs, sumināts par dokumentālo filmu Uz spēles Latvija, eseju nolasīja balvas pasniegšanas ceremonijā 12. martā

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas