Cik maksā cilvēcīga attieksme?
Tas ir jautājums par ārsta attieksmi pret pacientu, kas kā smalka, netverama matērija bruģē ceļu uz saprašanos un ar ko mediķis gūst pacienta cieņu, uzticēšanos, pat pieķeršanos. Diemžēl novērots, ka Latvijas zobārstiem daudz "mīļāki" ir tie pacienti, kas mūsu valstī ieradušies kā medicīniskie tūristi. Ja jūs runājat sliktā, "lauzītā" latviešu valodā vai arī runājat svešvalodā, iespējams, pret jums izturēsies daudzkārt iejūtīgāk, nekā pret vietējo pacientu. Iemesli tam ir vairāki – visi saistīti ar naudu. Būtiska ir arī reklāma "no mutes mutē" – ārstam ir izdevīgi, ja viņa ārzemju pacients saviem draugiem, radiem, paziņām vēlāk par mediķi stāstītu labu. Līdz ar to iespējams, ka pie šī ārsta ieradīsies vēl kāds no pacienta paziņu loka un atkal atstās lielu naudu.
Turpretī vietējais pacients mediķiem bieži vien ir gluži vienaldzīgs, līdz ar to arī attieksme iespējama, sākot no vēsas līdz izteikti negatīvai. Piemēram, kāda Latvijas provinces pilsētas zobārste vienā mierā pacientam teikusi: "Jā, tur būtu jāārstē, bet man šovakar netīk! Atnāc citu reizi." Savukārt kāds cits provinces ārsts, vai nu neprazdams vai negribēdams ārstēt, pacientam paziņo, ka viss ir kārtībā un var iet mājās. Ja vietējam pacientam piemīt odontofobija1, kas nereti ir padomju stomatoloģijas sekas, nebūs daudz zobārstu, kas ar viņu īpaši nodarbotos. Tā saucamos "sarežģītos" pacientus nevēlas neviens. Cita lieta, ja odontofobija ir medicīniskajam tūristam, tad gan dakteris līdīs kaut no ādas ārā, lai palīdzētu to pārvarēt.
Augstāk
minētā pieredze gan absolūti neattiecas uz tiešām prestižajām
klīnikām "SIROWA", "ADENTA" vai Rīgas Stradiņa universitātes
(RSU) Stomatoloģijas institūtu (SI), kur praktizē labākie zobārstniecības
speciālisti Latvijā, no kuriem daudzi ir mācībspēki topošajiem
mediķiem. Taču apmeklēt šo klīniku ārstus var atļauties tikai
cilvēki ar labiem ienākumiem, jo viena vizīte var izmaksāt pat 150
LVL (te nav runa par protezēšanu). Viena no pozitīvajām lietām
ir tāda, ka šais klīnikās ārstējošais ārsts iedod savu vizītkarti
ar mobīlā tālruņa numuru un iesaka noteikti piezvanīt, ja gadījumā
pēc veiktajām manipulācijām rodas komplikācijas. Tas vien rada
labu iespaidu un drošības izjūtu, taču Latvijā šāda veida rūpes
par pacientu aizvien vēl ir retums.
Un kā ar tiesībām?
"Pacientu tiesības un ar tām saistītie jautājumi šobrīd ir ļoti atkuāli Eiropas Savienībā. 2007. gadā Briselē notika pirmā pacientu tiesību diena, bet kopš 2008. gada 18. aprīļa – Eiropas pacientu tiesību diena – tiek organizēta katrā dalībvalstī. [..] Eiropas pacientu tiesību harta nosaka pacientu 14 tiesības."2 Tie ir skaisti vārdi, bet realitāte daudz skarbāka. Kaut arī pašlaik pacienta tiesības aizstāv vismaz divi likumi – LR Ārstniecības likums un Pacientu tiesību likums, vismaz kas attiecas uz zobārstniecības nozari, pacients ir neaizsargāts. Un ne tikai pret ārsta neiecietību, netaktiskumu, bet, kas ir vēl nopietnāk, arī neprofesionalitāti. Ir mediķi, kuri pirms manipulācijas liek parakstīt vienošanos, ka ārstēšanas neizdošanās gadījumā pacients iebildumus necels un nesūdzēsies. Un pat tad, ja cilvēks tomēr atļaujas meklēt taisnību, piemēram, Veselības Inspekcijā (VI), nekas nemainās. Iespējams, tiks ierosināta administratīvā lieta, tā izskatīta, un, ja patiešām (kas ir notiek ļoti reti) ārsts atzīts par vainīgu, viņam LR Valsts Kasē būs jāsamaksā soda nauda, kas ir smieklīgi maza. Savukārt pacients par viņam nodarīto kaitējumu nesaņems neko, pat atvainošanos ne! 2009. gada pirmajā pusgadā VI saņemti 19 iesniegumi ar lūgumu izskatīt sniegto stomatoloģisko pakalpojumu kvalitāti, no kuriem par pamatotiem atzīti 6, tātad aptuveni trešā daļa. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas neviens Latvijā praktizējošs zobārsts vēl nav zaudējis tiesības pieņemt pacientus, nevienam nav anulēts ārsta sertifikāts. Vai tas vien par kaut ko neliecina?
Ar
šiem apstākļiem stomatoloģiskajam pacientam Latvijā ieteicams
rēķināties.
Smirdošās mutes
Ir nepatīkami, pat baigi lasīt, kā vairākos Latvijā populāros interneta portālos, piemēram, www.dr.lv, www.delfi.lv dažkārt ārsti anonīmi izsakās par pacientiem, dēvējot tos par "smirdošajām mutēm" un citos epitetos. Īpaši nevēlami ir tie pacienti, kam ir finansiālas problēmas. Tieši tagad, kad reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā ir visaugstākais no visām ES dalībvalstīm – 19,7 %, tādu cilvēku ir ļoti daudz. Pavisam nesen portālā www.dr.lv kolēģis kolēģim (protams, anonīmi) pacientus ar zemiem ienākumiem ieteica vienkārši "atšūt", lai netraucē un tiek galā paši. Pieļauju, ka pirmie latviešu tautības zobārsti Late Veibele un Kārlis Barons, ja zinātu, ko atļaujas viņu kolēģi mūsdienās, zārkā pieceltos sēdus.
Es gribu ticēt, ka Latvijā vēl aizvien ir godprātīgi, savu darbu un pacientus mīloši mediķi. Es gribu ticēt, ka pienāks laiks, kad mūsu valstī arī latviešu pacients būs tikpat aprūpēts kā pacients ārzemnieks, turklāt tas nenotiks tikai prestižajās, raksta pirmajā daļā pieminētajās klīnikās, bet ikvienā ārstu praksē. Es vienkārši gribu ticēt, ka reiz viss būs labi. Bet vai tā būs?