FOTO: Sēnīti vairs negrib neviens

Sienām drūp apmetums. Uz tā, kas vēl ir palicis, košiem burtiem sarakstīti saukļi gan ar atzīšanos mīlestībā, gan rupjībām. Kāds ēkas sienas izmantojis arī neveiksmīgos mēģinājumos atklāt sevī grafiti mākslinieku. Sēnītes īpašniekiem pieder ne tikai ēka, bet arī hektāros mērāma zemes platība, tai skaitā neliels mežiņš. Krūmājos ieķērušās pabalējušas čipsu pakas, apkārt mētājas saldināto dzērienu bundžas. Inčukalna būvvaldes vadītājs Pēteris Veidemanis, iepazīstinot Dienu ar teritoriju, stāsta, ka pirms kāda laika tā bijusi krietni nolaistāka. Pēc pašvaldības aizrādījuma, ka policija var uzlikt sodu par tik paviršu attieksmi, īpašnieki pie apkārtnes sakopšanas sākuši piedomāt vairāk.Agrāk tik smalkajā restorānā jau vairāk nekā desmit gadu dzīvības nav. Veidemanis atklāj, ka pat pašvaldības pārstāvjiem nav ļauts ielūkoties ēkas iekšpusē: "Mēs neesam informēti, kas notiek, kādi ir īpašnieku plāni. Līdz mums atnāk tikai baumas. Esam dzirdējuši, ka nepieciešams no pieciem līdz desmit miljoniem latu, lai šo kompleksu atjaunotu. Ik pa brīdim viņiem rakstiski jautājam par plāniem, bet atbildes nav. Tās jau ir viņu tiesības - pašvaldībām divu nedēļu laikā jāatbild, privātpersonām - nav."Sēnītes pirmsākumi meklējami 1948.gadā, kad atklāta neliela tējnīca ar koši krāsotu lapeni sēnes formā. Divdesmit gadu vēlāk šajā pašā vietā tika atklāts jauns komplekss, ko projektējis arhitekts Linards Skuja un inženieris Andris Bite. Ēku joprojām dēvē par sešdesmito gadu šedevru, cita modernāka restorāna Latvijā tad nebija. Visas Padomju Savienības apbrīnu guva restorāns ar alus zāli. Tā bija retā vieta, kur varēja baudīt tiem laikiem ekskluzīvo Lāčplēša alu, parastajos veikalos to nevarēja nopirkt. Vienmēr cilvēku pārbāzta bija arī kafejnīca, vasaras terase un kulinārijas veikals. Sēnītei palīdzēja arī stratēģiski izdevīgais novietojums - no vienas puses - Pleskavas, no otras - Valmieras šoseja. Lai atpūtas baudītājiem būtu ērtāk piekļūt, speciāli tika radīta autobusa pietura, izbūvēts gājēju tunelis.Aiva Svikle, domājot par noplukušo ēku, pavadījusi daudzas bezmiega naktis. Sēnītes ziedu laikos viņa bija tās direktore, veltījusi tai 24 gadus savas dzīves. Pēc restorāna pagrimuma viņa apzināti te nav nākusi, lai lieki neuzjundītu atmiņas. "Braucot garām šai ēkai, es vienmēr cenšos skatīties uz otru pusi. Divdesmit gadu laikā, tiklīdz kādu dienu esmu pieminējusi Sēnītes vārdu, visu nakti esmu murgojusi. Man nav žēl ne mūru, ne akmeņu, man ir žēl cilvēku ieliktā darba," teic Aiva un skatās uz sienām, kurām nobiris apmetums. "Skatos un redzu - te katrs akmens runā par to, kas ir darīts. Redzu, kā puiši berzuši flīzes, kā stādītas rozes. Mēs paši remontējām bāriņu, tagad visi stūri ir atlipuši." Aiva uzskata, ka ēku nojaukt būtu "nāves grēks". Viņa atceras, ka ļaudis no visām malām braukuši interesēties, jo arhitektoniski tas bija unikāls projekts. Bijusī restorāna direktore uzskata, ka investorus teritorijai neizdosies piesaistīt: "Tas, ko mēs redzam no malas, jau izskatās skumīgi, bet ir taču arī kanalizācijas sistēma, ūdensvadi, kā arī elektroapgāde. Tas necieš nestrādāšanu. Turklāt ir ļaudis, kas šo laiku ir izmantojuši, un domāju, ka pareizi darījuši. Tagad pie Gaujas ir atvērts jauns restorāns, kur ir vieta gan atrakcijām, gan arī svinībām."Skeptiskās domās par Sēnītes atdzimšanu ir arī pašvaldības pārstāvis Pēteris Veidemanis. Viņš norāda, ka diez vai izdosies atrast kādu, kam ir lieki desmit miljoni latu, lai sāktu cīnīties, jo būtu ne tikai jāatjauno vieta, bet arī jāatkaro tirgus. "Pašreizējo īpašnieku spējas atklājās jau tad, kad Sēnīte nogāja pa burbuli. Viņi nebija gatavi pat mazākai konkurencei, tiklīdz Latvijā sāka parādīties kaut kas cits, viņi nespēja to pavilkt," teic Veidemanis.Reti kura acīm pamanīta, Sēnītes teritorijā darbojas autodarbnīca. Pabāzis galvu pa puspavērtajām darbnīcas durvīm, tās saimnieks Edmunds neslēpj piesardzību pret Dienas interesi. "Iet diezgan drūmi," uz jautājumu, kā sokas bizness, atbild Edmunds. "Sēnītes īpašniekiem maksāju īri, bet rēķinā katru mēnesi ierakstīts, ka divu nedēļu laikā būs jāatbrīvo telpas, ja zemes saimnieki to pieprasīs." Vīrs stāsta, ka strādāšana neziņā velkas jau ilgi. Darbnīca šai vietā ir jau divdesmit gadu, esot izveidojies savs klientu loks, un jaunā vietā iestrādāties būtu grūti. Viņš atceras, ka pērn uz Sēnīti braukuši potenciālie investori: "Tādas baumas jau klīst, ka viņi visu grib pārdot. Pagājušajā gadā sabrauca visādi vīri, paskatījās un aizbrauca. Vairs nav atgriezušies."Sēnītes īpašnieku sastāvs gadu gaitā būtiski nav mainījies, firmas, kam tā pieder, tikai pamainījušas nosaukumu. Īpašnieku vidū ir bijušais miljonārs, Rīgas Piena kombināta padomes priekšsēdētājs Ivars Strautiņš, tāpat arī Atis Sausnītis un Guntis Urlovskis, kuriem pastarpināti pieder SIA Ave Astra.Pirms vairākiem gadiem viņiem attiecībā uz teritoriju bija vērienīgi plāni. Cerot saņemt no Eiropas Savienības (ES) fondiem apmēram 10 miljonu latu, īpašnieki piesaistīja arhitektu Deiviju Širaku, rakstīja portāls Apriņķis.lv. Autors izstrādāja iespaidīgu projektu. Tas paredzēja izbūvēt trīsstāvu viesnīcu, spa centru un boulinga zāli. Tomēr no gaidītajiem miljoniem ES piešķīra vien 300 000 latu. Īsi pēc tam, 2010. gada 12. oktobrī, tika likvidēta firma, kas apsaimniekoja restorānu.Paši īpašnieki par Sēnīti nav bijuši pārāk runīgi. Arī Dienai ar grūtībām izdodas atrast kādu, kas pastāstītu, kā sokas ar investoru piesaisti. Centrālās savienības Turība valdes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Urlovskis, kuram pieder īpašums, sākumā atbild strupi: "Patlaban tiek meklēti investori, tas būtībā ir viss, ko varu pateikt." Viņš arī nevēlas atklāt summu, par kādu Sēnīte patlaban tiek tirgota. Cenas esot bijušas dažādas - atkarībā no finansiālās situācijas valstī. "Mēs esam atvēri diskusijām par dažādiem investīciju veidiem. Būs interese, tad runāsim," saka Urlovskis un bilst, ka investori tiek meklēti ļoti aktīvi, process esot viļņveidīgs.Īpašnieki nosūtījuši piedāvājumus vairākām firmām, ik pa brīdim interese parādās, bet tad atkal noplok. Pēc sarunas var secināt, ka ir runāts arī par kompleksa nojaukšanu. "Negribētos to darīt. Ja akurāt ilgstoši nebūs intereses, nekas cits jau neatliks. Teritorija ir jākopj. Tie cilvēki, kas apkārt, - nu, kādi viņi ir, tādi ir. Nemitīgi tur tiek sisti ārā logi. Esam tos aizšuvuši ciet ar plāksnēm, bet arī plāksnes tiek dauzītas ārā. Lai gan mēs tur uzturam apsardzi, novaktēt visu nespējam," ar nožēlu teic Urlovskis. Viņš arī pastāsta par rosību ap objektu pērnajā gadā. Tie bijuši potenciālie investori no Krievijas. "Problēma bija tā, ka viņi objektu nebija redzējuši klātienē. Pēc būtības viņus tas interesēja - restorāni un pārējais, bet galvenā prasība bija, lai tas būtu jūras krastā," skaidro īpašnieks.Pārsvarā potenciālie investori esot no Krievijas, atsevišķos gadījumos bijušas sarunas arī ar potenciālajiem pašmāju pircējiem.