Aivars Ozoliņš: Pēc kara
Krievija apsūdz Gruziju provokāciju rīkošanā pret tās spēkiem Dienvidosetijā un ir paaugstinājusi to kaujas gatavību, Gruzija to noliedz (arī Eiropas Savienības novērotāji neapstiprina) un apvaino Krieviju jauna kara gatavošanā.
Saspīlējuma eskalācijas galvenais iemesls acīmredzot ir abu pušu neapmierinātība ar kara iznākumu — ne viena, ne otra pirms gada nesasniedza savus mērķus. Bet sirreāli tas izskatās tāpēc, ka ar vēl vienu karu nevarētu nedz sasniegt tolaik nesasniegto, nedz mainīt notikušo pavērsienu Eiropas pēckomunistiskās vēstures gaitā.
Šā kara radītā jaunā īstenība ir iestājusies neatkarīgi no tā, kurš izšāva pirmais, kaut arī konflikta norises noskaidrošana noteikti ietekmēs tā seku risināšanu. Krievija, nevis tās par "agresori" pasludinātā Gruzija, ir okupējusi un anektējusi daļu suverēnas kaimiņvalsts teritorijas. Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili acīmredzami pārrēķinājās, dodams rīkojumu lietot militāru spēku, un iekrita Krievijas mēnešiem ilgi rūpīgi gatavotajā slazdā. Taču šajā karā nav uzvarētāju.
Krievija, nav šaubu, uzvarēja militārajā kampaņā, taču ilgtermiņā var izrādīties esam vislielākā zaudētāja. Gruzijai vismaz bija saprotams, kaut arī nekādā gadījumā ne karošanu attaisnojošs mērķis atjaunot valsts teritoriālo vienotību. Savukārt Krievijai šā kara piemērotākais lozungs ir tās valdnieka Vladimira Putina programmatiskais pasludinājums: "Vai nu Krievija būs lielvara, vai nu tās vispār nebūs." Šāds valsts pastāvēšanas jēgas formulējums pats par sevi izpauž dziļu nedrošības sajūtu, tāpēc karš ar Gruziju, kam bija jābūt spēka izpausmei, izrādījās vājuma demonstrējums. Izrādās, ka Krievija necer būt lielvalsts citādi — ne ekonomiski, ne politiski, ne pat ideoloģiski, kā tas bija ar Padomju Savienību, — kā tikai ar jaunu teritoriju pakļaušanu. Gluži kā XIX gadsimtā.
Krievijas īstermiņa ieguvums ir Putina – Medvedeva divgalvainā režīma nostiprināšanās. Sabiedrības vairākums atbalstīja šo karu kā valsts pašcieņas atgūšanu pēc Krievijas "pazemošanas" iepriekšējos divdesmit gados. Līdz ar to tika nostiprināts arī skaidrs galvenā "ārējā ienaidnieka" tēls — pirmām kārtām ASV, Rietumi vispār un, protams, Gruzija, kurai tika atņemtas izredzes tuvākajā nākotnē pievienoties "naidīgajai" NATO.
Taču Putinam pat neizdevās gāzt nīsto Saakašvili, turklāt šī agresija tikai samazinājusi Kremļa politiskos resursus režīma maiņai kaimiņvalstī, kura arvien paliek Maskavai kaitinošs demokrātiskas, atvērtas, stingri uz Rietumiem orientētas brīvā tirgus valsts modelis un citiem pievilcīga alternatīva Krievijas "kontrolētajai demokrātijai" un reģiona autoritārajiem režīmiem. Tai vietā, lai revanšētos par krāsainajām revolūcijām 2003. – 2005.gadā, kuras saliedēja šos režīmus ap Krieviju, Maskava tagad ar anektēto teritoriju atzīšanas prasīšanu tos ir atgrūdusi un nonākusi diplomātiskā izolācijā, ko tikai groteski pastiprina fakts, ka no visām pasaules valstīm Dienvidosetijas un Abhāzijas "neatkarību" atzīst vēl vienīgi Nikaragva. Vēl ironiskāk ir tas, ka, atņemdama Gruzijai teritorijas daļu, Krievija rādīja uz Kosovas "precedentu", taču Serbija arī pēc NATO gaisa triecieniem un Kosovas zaudēšanas redz savu nākotni NATO un ES, tikmēr Gruzija tagad pilnīgi noteikti nevēlas atgriezties Krievijas ietekmes sfērā.
Krievija ir arī pasliktinājusi savu "tautiešu" situāciju bijušās PSRS teritorijā. Tās pretenzijas uz kādu īpašu lomu viņu tiesību aizstāvēšanā "tuvajās ārzemēs" nu izskatās citādi — kā potenciāls apdraudējums kaimiņvalstu suverenitātei un teritoriālajai integritātei.
Arī Krievijas "energoierocis" — nafta un gāze — izskatās bīstamāks, un šo bīstamību vēl pastiprina globālā finanšu krīze, kas padara no energoresursiem atkarīgo Krievijas ekonomiku vēl nepievilcīgāku un iespējamo rīcību — vēl neprognozējamāku. Tāpēc Nabuco gāzesvada projektu, par ko tā dalībvalstis nesen panāca vienošanos, Kremlis arī var ierakstīt savos zaudējumos no šā kara.
Pavisam atbaidošs tagad izskatās prezidenta Medvedeva piedāvājums pārskatīt Eiropas drošības arhitektūru. Karš ar Gruziju ir uzskatāms paraugs, kā darbotos uz aizpagājušā gadsimta "ietekmes sfēru" politiku balstīts drošības izkārtojums, kurā valsts suverenitāte būtu lielvaru privilēģija.
Taču šis karš arī parādīja Gruzijas galvenā sabiedrotā ASV kā "Eiropas lielvaras" lomas relatīvu samazināšanos kopš aukstā kara. Un, kaut gan pēdējā gada laikā ir audzis ES svars tiklab Kaukāzā, kā arī pārējā pēcpadomju telpā, tā vēl nespēj kompensēt reģiona drošības mazināšanās sajūtu, ko jūlijā vēstulē ASV prezidentam Barakam Obamam pauda Centrālās un Austrumeiropas valstu politiķi un intelektuāļi.
Ekonomiskā krīze dara šīs valstis vēl mazāk pasargātas pret Krievijas ietekmes pastiprināšanos. Taču jācer, ka tās karš ar Gruziju būs bijis gana iespaidīgs atgādinājums, ka Kremļa saimnieku ieskatā ir tikai divi attiecību modeļi ar kaimiņvalstīm — vai nu kā ar vasaļiem, vai nu kā ienaidniekiem. Toties Gruzijas spēja ne tikai izdzīvot, bet arī atjaunot ekonomiku un nostiprināt demokrātiju pat Krievijas lielgabalu ēnā pārliecinoši atgādina, ka grūtības ir relatīvas un tās, kuras jāpārvar citām valstīm, arī Latvijai, nebūt nav lielākās.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.