Ārzemnieki sludinājumā meklē surogātmāti; Latvijā šāds darījums prettiesisks

“Par šo tēmu vēl pirms dažiem gadiem bijusi virkne diskusiju un viedokļu dažādība. Vieni aizstāvēja surogasiju kā veiksmīgu biznesa ideju, taču es pārstāvu citu viedokli – surogātmāšu pakalpojumi nav atbalstāms veids kā bezbērnu ģimenei tikt pie bērniem,” sacīja L. Rieksta Riekstiņa paskaidrodama, ka Latvijā nav pētījumu, kas sniegtu pārliecinošu surogasijas un tās seku analīzi, līdz ar to atbalstīt šādu parādību būtu absurdi. “Šāda darījuma rezultātā bērns tiek padarīts par tirdzniecības subjektu un tas ir pretēji jebkuram tiesību pamatprincipam,” uzskata VBTI vadītāja. Viņa vērsa uzmanību arī uz precedentu, kas noticis ASV, kad surogātmāte savas tiesības uz bērnu aizstāvēja tiesā, jo, vienojoties par bērna iznēsāšanu, sieviete nevarēja paredzēt, kādas emocijas viņu pārņems vēlāk.

L.Rieksta – Riekstiņa neslēpa, ka vairāk par māti uzskata to sievieti, kura deviņus mēnešus ir iznēsājusi bērnu nevis to, kuras olšūna tikusi apaugļota. “Psihologi ir apstiprinājuši, ka tāda mātes samainīšana rada zīdainim pamatīgu traumu. Jo bērns pazīst savas mātes smaržu, pienu... bet tad pēkšņi viņu nodod citai sievietei, tas var degradēt bērna attīstību,” speciālistu teikto atreferēja L. Rieksta – Riekstiņa, kura nenoliedz, ka šo pakalpojumu dedzīgi aizstāv starpniecības kompānijas, kurām tā ir ienesīga uzņēmējdarbības forma.

Veselības ministrijas preses sekretārs Oskars Šneiders apliecināja, ka šāds pakalpojums Latvijā nav legalizēts un līdz ar to – tiesiski noregulēts. Taču ministrijas pārstāvis atsaucās uz divām normām, kuras aizliedz surogātmātu pakalpojumus Latvijā. “Seksuālās un reproduktīvās veselības likums” aizliedz dzimumšūnas izmantot komerciālos nolūkos, savukārt Civillikums nosaka, ka bērna māte ir sieviete, kas viņu ir dzemdējusi. “Tas nozīmē, ja sieviete pēc bērna piedzimšanas to pārdod vai atdod, viņai iestājas kriminālatbildība,” paskaidroja O. Šneiders, kurš atzina, ka ministrijai šobrīd nav viedokļa pret bērna iznēsāšanas pakalpojumu, jo arī ministrijā trūkst informācijas par šī pakalpojuma iespējamiem riskiem. “Lai sniegtu viedokli, ir nepieciešams izvērtēt starpvalstu praksi, surogasijas ētiskos un tiesiskos aspektus,” sacīja ministrijas pārstāvis, kurš nevarēja atminēties nevienu surogasijas gadījumu Latvijā, lai arī neizslēdza, ka latvietes ir sniegušas šo pakalpojumu valstīs, kur tas ir atļauts, piemēram, Krievijā, Anglijā vai Grieķijā. Kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā šis jautājums arī nav tiesiski noregulēts, bet Zviedrija un Norvēģija to aizliegušas ar likumu.