Kāda ir Latgale un tās cilvēki šajā laika cēlienā, kad ārējā pasaule vairs nav droša, jo kaimiņi izvēlējušies agresijas, nevis sadarbības valodu. Rakstu ciklā Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis atklājam gan lielākos reģiona kopienu izaicinājumus, gan arī īpašos spēka avotus; meklējam problēmām iespējamos risinājumus un vērtības, uz kurām vietējai kopienai balstīties. Ar šo cilvēkstāstu starpniecību ceram atklāt iespējami plašākai auditorijai visā Latvijā, ka Latgale ir neatņemama Latvijas daļa, ka tās kopienai ir stipri kristīgajās un arī pilsoniskajās vērtībās balstīti pamati, ka tās iedzīvotāji, lai arī dažādu tautību, dažādu reliģisko konfesiju un profesiju ļaudis, ir īsti savu novadu, savas Latgales un Latvijas patrioti. Un ka tieši viņi – šie stiprie latgalieši – veido stipru Latvijas un arī Eiropas Savienības ārējo robežu.
Šoreiz vairāku cilvēku stāsti, kas pārstāv dažādus Latgales novadus.
Saruna ar kriminālromānu Parādu piedzinēji un Brāļi/ Bruoli autoru, kā arī pilnmetrāžas filmas Maiņa scenārija līdzautoru, balvas Boņuks 2020 saņēmēju, bijušo Balvu novada domes deputātu Aldi Bukšu.
Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā?
No vienas puses, manuprāt, cilvēki pierobežā dabiskā veidā iemācījušies dzīvot, nedomājot par to, kas ir otrā robežas pusē. Vienkārši ir līnija, un aiz tās – cita valsts. No otras puses, protams, pēdējo gadu notikumi, Krievijas agresīvā uzvedība un retorika vairo nedrošības sajūtu. Tas ir tieši tas, ko Kremlis mūsos arī vēlas vairot – bailes, apjukumu, nedrošību, izmisumu, neticību savai valstij un zemei. Tieši tāpēc mēs redzam organizētus "bēgļu" mēģinājumus ielauzties Latvijā, dronus u. tml. Un būs vēl, par to man nav šaubu. Turpinās provocēt, sēt bailes, izplatīt melus, vairot konfliktus mūsu pašu iekšienē un uzpirkt, ietekmēt politiķus. Tā ir daļa no viņu metodēm, lai mūs pakļautu un iznīcinātu. Tas mums vienkārši ir jāapzinās un attiecīgi jārīkojas gan rūpējoties par mūsu valsts un robežas fizisko drošību, gan mūsu iekšējo pārliecību. Somu piemērs parāda, ka tas ir iespējams. Viņu nav daudz vairāk kā latviešu, taču ir viena no spēcīgākajām un modernākajām armijām un aizsardzības sistēmām visā Eiropā.
Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?
Pirmkārt, patiešām ieguldīties pierobežas aizsardzības spēju attīstībā, kas sevī ietver gan infrastruktūras izbūvi, gan papildu karaspēka vienību un atbilstošu aizsardzības ieroču izvietošanu visā Latgalē. Otrkārt, turpināt skaidrojošo darbu iedzīvotāju vidū gan par mūsu spējām, gan arī to, ka patiesībā mūsu kaimiņš nav tik spēcīgs, kā viņš to mēģina demonstrēt. Treškārt, panākt, ka Eiropas Savienība patiešām iegulda lielus līdzekļus pierobežas infrastruktūras atjaunošanā, kas ir viens no priekšnosacījumiem, lai te gribētu dzīvot un attīstīties. Tas ir gan valsts, gan pašvaldības uzdevums. Nepieciešams radīt pārliecību – ja tiešām notiek uzbrukums, tas tiek apturēts vai vismaz aizkavēts jau pie pašas robežas, lai varam iegūt laiku gan sieviešu un bērnu evakuācijai, gan papildspēku pievilkšanai. Ukrainas piemērs liecina, ka tas ir iespējams. Tam būtu gan efekts uz drošības sajūtu, gan arī pozitīva ekonomiska ietekme. Es par to runāju jau vairākus gadus. Pirmo aicinājumu izvietot arī Balvu novadā patstāvīgu bruņoto spēku vienību toreizējam aizsardzības ministram Pabrikam nosūtīju jau 2021. gada nogalē, vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kopš tā laika vairākas reizes esmu uzrunājis gan Aizsardzības ministriju, gan Robežsardzes vadību, piedāvājot dažādus variantus, kā šo iniciatīvu varētu realizēt. Diemžēl pagaidām atsaucība nav gūta, taču prieks, ka vismaz izdevās panākt, ka bijušajā Tilžas internātskolā tika izvietota vienība, kas uz robežas būvē žogu. Ceru, ka tādā veidā NBS pieradīs pie šīs vietas un gribēs izmantot arī turpmāk. Otrkārt, mums pašiem ir jāapzinās, ka mūsu valsts un pašu drošība vispirms ir mūsu pašu rokās – gan izvēloties valsts un pašvaldību vadītājus, kuriem tas patiešām rūp un to parāda arī darbos, gan pašiem iesaistoties aizsardzībā. Piemēram, cik daudzi no novada vīriem spēka gados dienē Zemessardzē? Cik daudzas skolas pēdējos gados piedalījušās nacionālo partizānu atceres pasākumos vai kādos citos pasākumos, kas godina mūsu valsts un tautas brīvības cīņas? Manuprāt, šobrīd ukraiņi izcīna arī mūsu cīņu, un Latvijai, domājot par savu aizsardzību un drošību, vienlaikus jādara viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai.
Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?
Apziņa, ka šī ir mūsu zeme, mūsu valoda, kuru mēs esam kopuši, kurā esam dzīvojuši neskaitāmās paaudzēs. Un nekas no tā, kas notiek šobrīd, nav jauns. Jau vairāk nekā tūkstoti gadu mēs dzīvojam šeit, pierobežā, un tomēr esam spējuši to visu saglabāt. Un tā būs arī turpmāk.
