Atklāta vēstule: pārpratums par mums pašiem un Kantu

Latvija pēdējos divdesmit gadus ir pārpratusi, kas ir neatkarība, valsts un pilsoniskā atbildība, kas ekonomika, kas tautas labklājība, kā ir jāorganizē finanšu plūsmas valstī utt. Ceru, ka pārpratums neizrādīsies neskaitāmu miljonu lielie starptautiskie aizdevumi, kuri var radīt kārtējo pārpratumu - notikumu ķēdi, jo kāds varētu būt pārpratis un domā, ka naudu var neatdot.

Tas vēl nebūtu nekas, bet pārprasts ir arī fundamentāls Kanta filosofijas jautājums: kas ir cilvēks?  To apliecina 11.marta laikraksta Diena nekorektais paziņojums par cienījamākajiem un zinošākajiem Latvijas filosofiem, profesoriem Igoru Šuvajevu, Rihardu Kūli, Andri Rubeni u.c.

Kanta kategoriskais imperatīvs skan šādi: rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu kalpot par vispārēju likumdošanas principu. Tas nozīmē savu rīcību mērot ar cilvēces un cilvēcības mērauklu. Tas liek cilvēkam ne tikai rīkoties atbilstoši, bet arī domāt gaumīgi, un galvenokārt saprast to, par ko runā un raksta.

Paula Bankovska un dažu studentu agresīvie izteikumi par Kanta darbu tulkojumiem latviešu valodā ir neprofesionāli un nav īsti skaidrs, kas ar to tiek domāts. Kants, kā zināms, savus oriģināldarbus ir rakstījis XVIII gadsimtā vācu valodā. Latvijā akadēmiskā filosofiskā valoda sāka attīstīties tikai XX gadsimta sākumā, un ikvienam, kurš ir lasījis Kantu, ir skaidrs, ka latviešu valodā tulkot Kantu ir nopietns un grūts darbs.

Lai Kantu tulkotu, Kants ir jāsaprot vai vismaz jāmēģina saprast un ir jāapjēdz, kas ir tulkošanas māksla. XX  gadsimta filosofs Hans Georgs Gadamers darbā Patiesība un metode (kuru tulkojis Igors Šuvajevs, un tieši ar viņa tulkojumiem Gadamers ir pieejams latviešu valodā) raksta: «Nav nekā svešāka un saprašanu pieprasošāka kā rakstība. Sastapšanos ar svešā mēlē runājošu cilvēku nevar salīdzināt ar šo svešatnību un atsvešinātību, jo žestu un toņu valodā vienmēr jau pastāv nepastarpinātas saprotamības aspekts. (..) Rakstība ir vistīrākās gara pēdas, un vislielākais tās atspaids ir saprotošais gars.» (Patiesība un metode. – Rīga: Jumava, 1999. – 161. lpp)  

Apvainojumi par plaģiātismu Kanta tulkojumu gadījumā nedarbojas. Jaunākie Kanta tulkojumi, kas paveikti pēdējo gadu laikā, atšķiras no gadsimta sākuma tulkojumiem. Cik man ir zināms, Praktiskā prāta kritika, Mūžīgu mieru, Spriestspējas kritika nav tulkoti latviešu valodā līdz prof. Riharda Kūļa un prof. Igora Šuvajeva tulkojumiem. Ļoti labi atceros, ka prof. Pēteris Laizāns (1930-2005) padomju laikā, kad Pirmās Latvijas brīvalsts filosofu uzskati tika turēti aiz dzelzs aizkara, teica, ka Rolovs ir pārtulkojis Tīrā prāta kritiku, taču ir jāatzīst, ka filosofijā nemitīgi ienāk jauni jēdzieni, un arī latviešu valodā ir nepieciešams precīzāk izteikt XVIII gadsimta vācu ideālisma filosofiju.

Jaunākajos Kanta tulkojumos tas ir izdarīts: tiek saglabāts Kanta filosofiskās valodas izteiksmes veids un stils, daudzi jēdzieni tiek aizstāti ar precīzākiem, piemēram, atziņa ar izziņu u.c. Ja mēs XVIII gadsimta vācu ideālisma filosofiskos tekstus tulkotu, pārkāpjot valodas robežu, kuru nosaka autora teksts (domas izteikšanas struktūras, teikumu uzbūvi u.c.), tad tas būtu nevis tulkojums, bet gan Kanta darbu pārstāsts.

Domāju, ka pārmetums par plaģiātismu ir netaisns un nevietā, jo šobrīd, kad valsts ir ļoti neskaidrā ekonomiskā un politiskā situācijā, un filosofija, kas nepretendē ne uz varu, ne absolūtas patiesības manifestāciju, bet strādā ar gandrīz trīs tūkstošus gadus ilgu cilvēces domāšanas pieredzi, aicina saprast un redzēt procesus un lietas to reālajos mērogos, ir viens no retajiem stabilitātes punktiem valstī.

Apkaunojošie paziņojumi, kuri nesaprotamu iemeslu pēc ir centrējušies tieši uz filosofijas profesoriem, izsaka dažu nedomājošu indivīdu agresīvus saucienus -  sagraujiet tos, kuri ir pašpietiekami, kuri ir droši un spēj noturēt filosofijas zināšanas un sapratni starptautiski konkurētspējīgā līmenī.  Nevienam jau nav liegts tulkot, rakstīt un studēt filosofiju. Senākā Rietumu domāšanas atziņa (Anaksimandra izteikums) vēsta: No kā lietas gūst savu rašanos, tur nepieciešami notiek arī to iznīcība; jo tās viena otrai maksā sodu un izpirkumu par savu nekrietnību pēc noliktā laika.

Savas atklātās vēstules nobeigumā gribētu publiski pateikt paldies Latvijas Universitātei un Vēstures un Filosofijas fakultātes mācībspēkiem, īpaši prof. Rihardam Kūlim, prof. Igoram Šuvajevam, prof. Mārai Rubenei, prof. Maijai Kūlei u.c., kuru prasības, studējot filosofiju, bija ļoti augstas, pamatotas un objektīvas. Latvijas Universitātē esmu ieguvusi filozofijas doktora grādu, kas prasīja ļoti nopietnu domāšanas un rakstīšanas darbu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ja manā disertācijā būtu kaut mazākās plaģiātisma pazīmes, es nevarētu to aizstāvēt, tāpat arī mana monogrāfija Skaņas filosofija, kuru izdeva Latvijas Universitātes Filosofijas un Socioloģijas institūts, nebūtu publiskota, ja tajā kaut viens teikums vai ideja būtu no kaut kurienes norakstīta.

Pārliecībā, ka Latvijā vēl ir daudzi, kuri nav pārstājuši domāt un arī kaut ko saprast,

Dr. phil. Ineta Kivle