Bērnudārza maksas līdzfinansēšana pašvaldībās stimulētu ģimeņu labklājību

Domnieku argumenti par to, ka pabalstu iegūšanai cilvēki ir veidojuši fiktīvas rindas, un šie 50 lati ir vairāk nepieciešami tieši trūcīgajām ģimenēm, kurās aug bērni no pusotra līdz sešu gadu vecumam, ir nepietiekoši un prasa konkrētākus skaidrojumus – piemēram, cik aktuāla ir viltus deklarēšanās problēma, kāds būs lēmuma ekonomiskais ieguvums, vai naudas līdzekļu novirzīšana trūcīgajām ģimenēm un jaunu pašvaldības bērnu grupu iekārtošanai atrisinās jautājumu par garajām rindām pašvaldības bērnudārzos?Īpaši smagā situācijā nonāks ģimenes, kurās abi vecāki strādā un kuriem bērnus darba laikā nav kur atstāt, – šajā gadījumā vienīgā iespēja ir savas atvases vest uz privāto bērnudārzu, kuru pakalpojumi maksā no 200 līdz 300 latiem mēnesī. Ekonomiskās recesijas apstākļos tās ir pietiekoši lielas ikmēneša izmaksas, kas lielākajai daļai vecāku sastāda vismaz pusi no darba algas. Lai gan līdz šim pašvaldības subsīdijas 50 latu apmērā tikai daļēji sedza maksu par privāto bērnudārzu, tomēr tas bija stabils finansiāls atbalsts, ar kuru vecāki varēja rēķināties samaksai par privāto bērnudārzu vai auklītei. Šeit gan rodas jautājums, kāpēc pilsētnieks, kurš ir regulāri maksājis pašvaldības kasē IIN (iedzīvotāju ienākuma nodoklis), kas Rīgas reģionā, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, uz 2009.gada jūniju vidēji bija 82 lati mēnesī no iedzīvotāja, daļu no šīm iemaksām nevarētu saņemt no pilsētas atpakaļ kā bērnudārza maksājumu subsīdijas? Domāju, ka būtu vērts diskutēt par pabalstu saņēmēju diferencēšanu – piemēram, priekšroku saņemt subsīdijas dodot strādājošajiem, pats galvenais - nodokļus maksājošajiem vecākiem. Taču pēc jaunā lēmuma pieņemšanas veidojas paradokss, ka tagad pabalstus saņems liela daļa to vecāku, kuri nestrādā un bērnus var pieskatīt paši.Ja pašvaldība satraucas par to, ka izsniegtos pabalstus vecāki tērēs citām vajadzībām un nevis samaksai par privāto bērnudārzu vai auklīti, būtu jānosaka, ka atbalsta finansējums pilnā apmērā tiek pārskaitīts uz konkrēto iestādi, proti, privāto dārziņu, ar kuru dome ir noslēgusi līgumu. Jāsaka gan, ka līdz šim pastāvēja līdzīga sistēma – pašvaldība vai nu izmaksāja pabalstu 50 latu apmērā ģimenēm uz rokas vai arī pārskaitīja 33 latus pa tiešo privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm, – interesanti, ka iestādēm 50 latu vietā dome bija atvēlējusi tikai 33 latus, un, iespējams, arī tieši tāpēc otrais variants tik pat kā nestrādāja.Finansiālais aspekts gan šeit ir tikai viena monētas puse, taču otra, pat svarīgākā, ir saistīta ar mazo atvašu izglītības līmeni un socializēšanās pakāpi. Tā, piemēram, bērns, kurš nav ticis bērnudārzā un visus 6 pirmsskolas gadus nosēdējis mājās, nonākot pirmajā klasē, noteikti izjutīs diskomfortu, jo viņa zināšanu līmenis būs ievērojami zemāks, nekā tiem, kuri trīs gadus būs apmeklējuši dārziņu. Tāpat «mājas» bērna komunikācijas prasmes un spēja integrēties apkārtējā vidē būs mazāk attīstītas par pārējiem «bērnudārza» bērniem. Šāda situācija var ne tikai palielināt sociālās atstumtības risku bērnu grupās, bet arī krietni vien apgrūtināt pedagogu darbu ar bērniem, kas ir nonākuši skolas solā bez jebkādām pamatzināšanām un elementārām iemaņām.Līdzšinējais Rīgas domes 50 latu pabalsts bija droša un stabila pašvaldības sociālā garantija, ar ko jaunie vecāki rēķinājās, iespējams pat plānojot ģimenes pieaugumu un izvēloties savu turpmāko dzīves vietu. Jo vairāk arī tāpēc, ka tieši pie varas esošās partijas savās pirmsvēlēšanu programmās pabalstus solīja ne vien saglabāt, bet pat palielināt līdz 100 latiem. Taču tagad izrādījies, ka tas ir bijis kārtējais populisms un mūsu valstī nedz vārdam, nedz solījumam nav nekādas vērtības. Var jau saprast, ka situācija valstī, t.sk., pašvaldībās, katru mēnesi mainās, turklāt uz slikto pusi, un tomēr – šeit mēs nerunājam par kāda jauna oranžā tilta būvniecību vai mistisku tūristu piesaistīšanas kampaņu, kas izmaksā neskaitāmus miljonus, - mēs šeit runājam par pilsētas bērniem, un ja nespējam nodrošināt viņus ar vietu pašvaldības bērnudārzos, viņi ir jāatbalsta citādākā veidā, lai nezaudētu iespēju izglītoties un pilnveidoties. Padomāsim par to, lūdzu, vēlreiz!