Mēs esam lieli reālisti. Skaidrs, ka ātrāk pozitīvas izmaiņas paša dzīvē iespējams panākt, atrodot darbu kādā labākā valstī, nevis mēģinot panākt politiskas izmaiņas valstī. Mēs neesam donkihoti. Kāda ironija - nobalsojuši pret Biškekas fantomu, mēs mūkam no Latvijas realitātes.
Te nav ko darīt, saka jaunie, un vecie tam tikai piekrīt. Pēc totāla kritiena bedrē, pēc nežēlīgas budžeta apgriešanas valdība jau runā par inflācijas apkarošanas plānu. Inflācija nav neatkarīgs fenomens, tā nepastāv pati par sevi. Inflācija ir ekonomiskās attīstības blakusprodukts, nepatīkama blakne.
Inflācija rodas, kad pieaug ekonomiskā aktivitāte. Cilvēku rokās nonāk vairāk naudas, viņi vairāk tērē, aug pieprasījums un līdz ar to cenas. Apkarot inflāciju nozīmē apkarot attīstību.
Latvijā inflāciju rada valdība, paceļot nodokļus, tarifus un līdz ar to cenas. Daži to sauc par stagflāciju. Valdība sola, ka nodokļus un tarifus necels trīs gadus. Tātad neko nedarīs - apkaros stagflāciju. Attīstību neveicinās. Attīstība neizbēgami radītu inflāciju, bet tās apkarošana ir Dombrovska nākamā prioritāte pēc konsolidācijas.
Tas, ko sola šī valdība, ir vēl vismaz trīs bezcerīgi gadi. Jauno izvēle aizvien vairāk ir: vai pirkt biļeti? Aizvien vairāk pērk. Mazāk nekā 500 tūkstošiem reālajā ekonomikā nodarbināto jau tagad jāuztur vairāk nekā 560 tūkstoši pensionāru un vēl 250 tūkstoši valsts sektorā nodarbināto. Tas nav iespējams, tiek noēsta aizņemtā nauda.
Aizdevēji meklē Lemberga kungu, lai pierunātu samazināt pensijas. Aivars Lembergs runā par aizdevuma termiņa pagarināšanu, struktūrfondu pilnīgu apgūšanu, bet pensijas neļaušot griezt. Tomēr ir jāņem vērā laika faktors, cilvēki ir vienkārši noguruši gaidot. Lemberga izvēle ir: turēt grāmatvedi vai neturēt. Grāmatvedim cita plāna, kā mazināt un griezt, nebūs.
Ja jaunie turpinās aizbraukt, pensijas arī agri vai vēlu būs jāgriež. Biškekas jau nebūs, tikai - panīkums.