Žurnālistiku Latvijā pašlaik var studēt trijās akreditētās programmās - Vidzemes augstskolā programmā "Mediju studijas un žurnālistika" (var iegūt bakalaura grādu un kvalifikāciju "žurnālists"), Rīgas Stradiņa universitātē akadēmiskajā studiju programmā "Žurnālistika" (var iegūt sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikācijā), Latvijas universitātē Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmā (kurā ir studiju modulis žurnālistikā) un vienā licencētā – Liepājas universitātes bakalaura studiju programmā, kas dod profesionālo bakalaura grādu komunikācijas vadībā un kvalifikāciju sabiedrisko attiecību struktūrvienības vadītājs vai mediju nozares uzņēmuma un iestādes vadītājs. Programmas pēc piešķiramajiem grādiem un/vai kvalifikācijām ir atšķirīgas, tāpēc par visām izteikt vienu spriedumu būtu vienkārši aplami.
G. Bojārs spriež par izglītības jēgu darba tirgū, argumentējot to ar faktu, ka divas meitenes nav pratušas atbildēt uz dažiem jautājumiem. Manuprāt, tā nav laba žurnālistikas prakse, jo autoram nav pat skaidrības, kādas studiju programmas ir LU un Latvijā vispār. LU Komunikācijas studiju programma ir orientēta uz visai plaša spektra komunikācijas studijām, kurās viens no virzieniem ir "žurnālistika". Šādai pieejai bakalaura līmeņa izglītībā ir skaidra jēga darba tirgū – dot iespēju jauniešiem būt elastīgiem savās izvēlēs un interesēs, kā arī reaģēt uz izmaiņām nozarē. Un tas Latvijā ir ļoti svarīgi, jo darba tirgus ir salīdzinoši mazs. Jā, tāda pieeja nedod iespēju 3 gadu laikā kļūt par ideāli sagatavotu žurnālistu. Bet nez vai daudzi piekritīs, ka 20 līdz 22 gadu vecumā cilvēki var jau būt profesionāli labi žurnālisti, zinot, kādus tos sagatavo vidējās mācību iestādes un pie kādām atziņām nonāks katrs individuāli studiju procesā.
Žurnālista darbam vajadzīgas ne tikai zināšanas un prasmes, kā kaut ko uzrakstīt, nofilmēt utt., bet arī sociālais briedums un atbildība, novērtējot sava darba sekas. Izņēmumi, protams, pastāv, bet tie ir atkarīgi nevis no universitātēm, bet no cilvēku talantiem, spējām, mērķtiecības, žurnālistikas profesionālās vides un sabiedrības raksturojumiem. Tāpat kā no nozares speciālistu vēlmes sadarboties ar augstskolām. Protams, agrākā četrgadīgā studiju programma ļāva studentus "reālajai dzīvei" sagatavot un uztrenēt labāk. Tagad iespējamais risinājums būtu profesionāli stipra maģistratūras programma.
Pēc G. Bojāra teksta nav labi saprotams – vai autors no pasniedzējiem prasa atbildību par to, ka studenti nezina no galvas Ministru kabineta sastāvu un nav noskatījušies "jaunāko pasaules hitu", vai par to, ka Latvijai ir zemāks reitings preses brīvības indeksā nekā iepriekšējos gados? Filma "Sociālie tīkli" Latvijā uz ekrāniem ir no 8. oktobra (ziņkārīgo seansi). Kāpēc jaunieši nav to redzējuši? Iemesli var būt dažādi – nav bijis laika šajā mēnesī, nav bijis naudas (vajadzīgi, šķiet, gandrīz 4 lati), nav bijis kompānijas, ar ko aiziet utt. Nezināt ministri, kas pirms tam bijusi laikraksta Diena galvenā redaktore, ejot uz sarunu par praksi Dienā, ir raksturojama kā nevīžība. Un tāda nevīžība nav ne vakardienas, ne šodienas problēma, tāda bija sastopama arī tad, kad universitātē studēja Guntis Bojārs. (Bet cilvēka dabā ir domāt, ka tad, kad "mēs augām"...)
Žurnālistikas kursus docē Kārlis Streips (vada raidījumus Latvijas Radio, Latvijas TV, blogo, māca rakstīt ziņas un aprakstus), Dmitrijs Petrenko (pieredze SWH Plus, LTV, TV 5, www.politika.lv, māca audio un vizuālo žurnālistiku), Olga Proskurova (pieredze LTV, Telegraf, vada ievadkursu žurnālistikā un kursu ziņu rakstīšanā), Ingus Bērziņš (www.delfi.lv galvenais redaktors, vada kursus interneta žurnālistikā un pētnieciskajā un analītiskajā žurnālistikā), Inga Spriņģe (pieredze Dienā, televīzijās, pagājušā semestrī uzsāka kursu par aprakstiem, pašlaik studē ASV, nākošā semestrī plānojam sadarbību turpināt), Elīna Stengrēvica (strādājusi par Cosmopolitan galveno redaktori, vada kursu par žurnālu producēšanu), Ints Kalniņš (Reuters, docē ievadu fotožurnālistikā), Dace Krejere (Latvijas Radio, vada radio praktikumu), tūlīt žurnālistikas treniņus (vairāku kursu ietvaros) Komunikācijas studiju nodaļas portālā www.mansmedijs.lv sāks vadīt Vita Dreijere (pašlaik strādā Dienā).
Nekomentēšu savu kolēģus un viņu "lomas", jo tas būtu lieks darbs – viņi profesionālajā vidē un sabiedrībā ir labi pazīstami.
LU Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmā apmēram 40% no kursiem ir ļoti praktiski orientēti (un tas attiecas arī uz žurnālistiku). Un "teorētiskās lietas", kas minētas jautājumā, programmā ir par kultūras teoriju un vēsturi, vidi, komunikācijas teorijām, komunikācijas tiesībām, komunikācijas ētiku, komunikācijas psiholoģiju, komunikācijas socioloģiju, starppersonu komunikāciju, Latvijas mediju sistēmu un vēl citiem jautājumiem, kas gan Komunikācijas studiju nodaļas, gan arī akreditācijas ekspertu skatījumā, ir būtiskas jomas, jo nodrošina kontekstu arī žurnālistikas studijām.
Diskusijām par to, vai žurnālistika jāmācās praksē vai augstskolā, profesionāli tehniskajā skolā vai universitātē, pasaulē vairs nav aktuāla, jo vairums jau nosvēries par labu universitātēm. Taču problēma – kas tad ir tā prakse, kas studentiem jāapgūst, gan ir topa jautājums! Žurnālistikas studijas visā pasaulē ilgstoši bijušas orientētas uz ideāliem modeļiem, bet prakse tos stipri vien saļodzījusi. Ja īsi jānoformulē mūsu nodaļas izpratne par žurnālistikas studijām un pašu žurnālistiku, tad tā būtu – izmantojot informācijas vākšanas un pētniecības metodes un pārzinot mediju dabu un formātus, sagatavot drošu informāciju, kas dotu cilvēkiem iespējas orientēties pašu dzīves un sabiedrības dzīves telpā.
LU Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmā neuzņem studentus "žurnālistikā", bet komunikācijas studijās. Un studenti paši pēc trešā studiju semestra izvēlas žurnālistikas, sabiedrisko attiecību vai reklāmas studiju moduli. Studējošo izvēles ir mainīgas, ilgstoši žurnālistikas studiju moduli izvēlējās no 18 līdz 25 cilvēkiem, bet pagājušā gadā interesentu skaits palielinājās līdz 47, un modulī pat izveidojām divas grupas, lai nodrošinātu individuālā darba iespējas.
Domāju, ka universitātei nevajag limitēt vietu skaitu, jo bakalaura studiju programmā pēdējos piecos gados maksas studentu ir bijis no 85 līdz 90%. Un cilvēkiem par savu naudu ir tiesības izvēlēties to, ko programmas viņiem ir solījušas. Tāda iespēja tika nodrošināta arī tajos gados, kad interesentu skaits bija mazāks par 25, kas pēc Universitātes studiju regulācijas noteikumiem vispār neļauj neuzsākt kursus un moduļus.
Žurnālistikas studijas pasaulē ir dārgas, Latvijā tās tiek vērtētas, spriežot pēc valsts dotācijas, kā vislētākās. Pašlaik valsts noteiktais bāzes finansējums augstākajā izglītībā 1 studiju vietai ir 937 Ls, bet komunikācijas studijas ir pie programmām, kuru izmaksu aprēķinā tiek lietots koeficients, kas mazāks par 1, tas ir - 0,8437499. Tāpēc vienam budžeta studentam komunikācijas studijās valsts gadā atvēl 790 Ls. Studiju kvalitāti pašlaik iespējams nodrošināt tikai pateicoties tam, ka ir pietiekams maksas studentu skaits, un pasniedzēji dāsni savu brīvo laiku ziedo, lai sagatavotos studiju darbam (LU slodžu aprēķina normatīvi paredz tikai 1 stundu katras auditorijas nodarbības stundas sagatavošanai).
Domāju, ka žurnālistikas studiju "biznesa iespējas" labi parāda tas, ka šīs studijas netiek piedāvātas nevienā privātā augstskolā. Komunikācijas studiju realizācijas ekonomika LU pamatojas uz balansēšanu starp lekciju lasīšanu lielās grupās pirmajos studiju semestros (papildinot ar darbu semināru grupās) un grupu un individuālo darbu (radošie kursa darbi un tml.) žurnālistikas, sabiedrisko attiecību un reklāmas moduļos.
Žurnālistikas studentu zināšanu un kompetences līmeni var celt, pirmkārt, augstākas studiju prasības un lielāks studentu pašu ieguldījums (piemēram, uz pasniedzēju aicinājumiem uzlabot savus darbus, neatbildot, ka apmierina arī atzīme "6", bet maksimāli izmantot pasniedzēju kompetenci un palīdzību). Otrkārt, finansējums, kas dod iespēju nodrošināt vēlamo kvalitāti un tās sasniegšanai nepieciešamo darba procesu. Žurnālistika būtu mācāma nelielās grupās, intensīvi sadarbojoties studentiem ar mācību spēkiem. Studiju finansējumam pat pēc mūsu valsts pieticīgajiem aprēķiniem tad vajadzētu būt, piemēram, 12 cilvēku grupā ap 1400 Ls uz 1 studiju vietu gadā. Un, treškārt, iespēja pēc studiju pabeigšanas strādāt medijos, kuros redakcijas politika ir konsekventi vērsta uz kvalitatīvu un godīgu žurnālistiku.
Un vēl dažas piebildes.
Pirmā. Par preses brīvības indeksu. Šeit ir pieejama informācijas ne tikai par Latvijas vietu šajā indeksā, bet arī par to, kā indekss tiek veidots (http://en.rsf.org/press-freedom-index-2010,1034.html ). Katra/s var uzklikšķināt un paskatīties jautājumus un novērtēt, ka pēc Dienas izpārdošanas un Ilzes Naglas dzīvokļa kratīšanas, Latvijas 30. vieta ar 8,50 punktiem ir likumsakarīga. Augstskolas nav ārpus šiem procesiem, bet augstskolas tajos var iztēloties tikai kā vienu no trīsstūra virsotnēm – pārējās ir sabiedrība un žurnālistu profesionālā vide/kopiena.
Otrā. Par Dienas ekspektācijām. Kā noprotu, pieci studenti bija tie, kas atsaucās uz Dienas sasteigto praktikumu vietu piedāvājumu. Studenti var būt labs atspaids stiprām redakcijām – ar svaigām idejām un arī ar "spīdošām acīm’". Un labākie studenti jau ar šādām redakcijām bija vienojušies par praktikumu realizāciju.
Trešā. Par studentu zināšanām, prasmēm un kompetencēm. Universitātē sekmīgs vērtējums tām ir iespējams no 10 līdz 4 (no 1 līdz 3 tas vairs nav sekmīgs). Publikas spiedumos sastopamās idejas, ka ar labiem un vēl labākiem mācību spēkiem būs iespējams panākt, ka visi absolventi būs perfekti gatavi tam, ko kādā X dienā un stundā vajadzēs konkrētiem darba devējiem, ir ne tikai izcils naivums, bet, iespējams, jau pat aprobežotība izpratnē par studijām. Studijām ir jāiedod cilvēkiem arī brīvība izdarīt savas izvēles, nevis tikai būt atbilstīgiem konkrēta darba devēja pieprasījumam.