Vēl mazliet, un, Kadāfi atbalstītājiem un algotņiem «bez žēlastības» (tā - pulkvedis Kadāfi) iekarojot otro lielāko pilsētu valstī - nemiernieku pārņemto Bengāzī -, varētu būt par vēlu. Tad nevienlīdzīgā cīņā algotņu apslaktēto upuru skaits pieaugtu dramatiski un tautas pretošanās diktatoram vai nu pāraugtu pilsoņu karā, vai par smaguma ziņā grūti iedomājamu kaunu Rietumu demokrātijām un arī arābu sabiedrībai tiktu noslīcināta asinīs.
Vairāku ANO Drošības padomes locekļu vilcināšanās līdz pēdējam un tad atturēšanās no balsojuma par lidojumu aizliegumu Lībijas gaisa telpā ir katram atšķirīgi motivēta. Krievija un Ķīna to «suverēno demokrātiju» dēļ pilnīgi dabiski ir pret patiesi demokrātisku centienu atbalstīšanu jebkur. Citādi ir ar Vāciju, kas acīmredzot ir pragmatiski aprēķinājusi, ka ar eirozonu un citām problēmsituācijām uz pleciem nespēj uzņemties atbildību un pilnvērtīgi iesaistīties vēl vienā varbūtējā militārā konfliktā. Zīme šādam atturīgumam bija jau pērn oktobrī notikusī Vācijas pāreja uz Drošības padomes nepastāvīgās locekles statusu.
Bet tad tā arī varēja teikt: nav naudiņas, nevarēsim atļauties piedalīties, ja kļūs pavisam karsti, bet lai jums veicas! Nevis pīties pārspriedumos, ka uzspiestajiem noteikumiem varētu arī nebūt vajadzīgā efekta (Kadāfi reakcija, vakar pasludinot pamieru, pierādīja pretējo). Protams, iesaistoties konfliktā, nekad nav droši zināms, ar ko tas beigsies (Kadāfi mēģina runāties, bet Francija jau legāli atzinusi nemierniekus), tomēr skaidrs, ar ko tas beigtos, ja neiesaistītos.
Kadāfi pretgaisa aizsardzības, aviācijas un bruņutehnikas iznīcināšana vai vismaz paralizēšana varbūt arī nenesīs tūlītēju mieru un harmoniju. Toties pilnīgi noteikti tiktu noslaktēti simtiem civilistu un vardarbīgi apspiesta sākotnēji nemilitārā sacelšanās pret pastāvošo režīmu, ja Arābu līga un ANO aptrakušajam pulkvedim ļautu turpināt rīkoties.