Circene: Ķermeņa svešās dabas izjūtas

Jautājums par dzimuma maiņas reģistrāciju Latvijā aktualizējas brīžos, kad kāda persona ir veikusi dzimuma maiņas operāciju, taču nespēj to legalizēt bez tiesas starpniecības. Tā notika arī pirms pāris gadiem, kad kāda sieviete pasē gribēja mainīt ierakstu «sieviete» uz ierakstu «vīrietis», taču Rīgas Dzimtsarakstu nodaļa atteicās reģistrēt dzimuma maiņas faktu, jo trūka tiesiska pamatojuma, un transseksuāļa tiesāšanās par savām tiesībām ilga divus gadus. Vai Latvijā ir nepieciešams juridiski sakārtot jautājumu par dzimuma maiņu? Kas ir šie cilvēki, kuri vēlas mainīt dzimumu? Vai nevēlēšanās sakārtot normatīvos aktus atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesībām nav vienkārši šī jautājuma nepārzināšana?Viņi piedzimst tieši tāpat kā mēs visi, viņiem dzimšanas apliecībā tiek ierakstīts vārds un vēlāk pasē dzimums, taču viņi ir atšķirīgi. Neatbilstības sajūta savam bioloģiskajam dzimumam liek šiem cilvēkiem pašapliecināties sabiedrībā, transformējot savu ārieni un uzvedību. Runa ir par nopietnu psihisku saslimšanu – transseksuālismu, tieksmi uz dzimuma maiņu. Transseksuālisms ir oficiāli iekļauts «Starptautiskajā slimību, traumu un nāves cēloņu klasifikācijā». Sava bioloģiskā ķermeņa nesaderības dēļ ar savu garīgo pasauli šo cilvēku vidū ir vērojams augsts pašnāvību bīstamības līmenis (dažādas tā izpausmes novērotas 86% transseksuāļu). Vienīgā iekšējā konflikta atrisinājuma iespēja ir hormonāla un ķirurģiska ārstēšana. Transseksuālisma ārstēšanas mēģinājumi ar psihoterapeitiskām metodēm un tikai atbilstoša dzimuma dzimumhormoniem ir izrādījušies nesekmīgi, jo dzimums ietver ne tikai sievietes un vīriešus raksturojošās bioloģiskās dzimumpazīmes, bet arī psiholoģiskās dzimumpazīmes (kā persona pati sevi identificē) un sociālās dzimumpazīmes, kas ir specifisku kultūras ietekmē veidojošos īpašību kopums, kas nosaka sieviešu un vīriešu sociālo uzvedību.Bioloģisko dzimumpazīmju faktiska izmainīšana prasa vairākkārtēju un nopietnu ķirurģisku iejaukšanos un rada būtiskas, tai skaitā neatgriezeniskas, fiziskas izmaiņas. Līdz ar to personas izvēli veikt dzimuma maiņu nevar uzskatīt par vieglprātīgu vai patvaļīgu izvēli - šodien gribu, rīt negribu. Grūtības vai neiespējamība veikt pilnīgai dzimuma maiņai nepieciešamās operācijas īsā laika posmā nevar ierobežot personas tiesības piederēt tam dzimumam, kuram tā jūtas piederīga, ja persona veic no savas gribas atkarīgas, turklāt – neatgriezeniskas, darbības šā mērķa sasniegšanai. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, skatot jautājumus, kas saistīti ar dzimuma maiņu, norāda, ka no sabiedrības būtu sagaidāms, ka tā pacieš zināmas neērtības, lai dotu iespēju indivīdam dzīvot ar cieņu saskaņā ar dzimuma identitāti, ko viņš izvēlējies, nesot lielu personīgo upuri. Ne velti šī psihiskā saslimšana daudzos gadījumos noved pie pašnāvībām, jo indivīdi cieš no sabiedrības nosodījuma.Viens no pirmajiem autoritatīvajiem tiesību aktiem, kurā juridiski skaidrots transseksuālisma jēdziens un dota ievirze attieksmei pret šo parādību demokrātiskas valsts tiesību sistēmā, ir 1989.gadā pieņemtā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rekomendācija Nr.1117(1989), kurā skaidrots, ka transseksuālisms ir sindroms, ko raksturo duāla personība – fiziskā un psiholoģiskā, vienlaikus ar tik dziļu pārliecību par piederību otram dzimumam, ka tā mudina transseksuālu personu prasīt veikt atbilstošu ķermenisku «pārveidošanu». Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā, kurā tiesību uz privāto dzīvi kontekstā tika vērtēts atteikums juridiski atzīt dzimuma maiņu, secināja, ka, lai arī nav vienots viedoklis par to, vai transseksuālisms ir tīri psiholoģisks fenomens, vai saistīts ar smadzeņu fizisku īpatnību, tas neapšaubāmi ir plaši starptautiski atzīts kā medicīnisks stāvoklis, kam var piemērot attiecīgu ārstēšanu ar mērķi sniegt atvieglojumu.No Latvijas tiesību normām var secināt, ka valsts pieļauj iespēju gan mainīt dzimumu, gan attiecīgi papildināt ierakstu dzimšanas reģistrā: gan agrāk spēkā esošajā likumā «Par civilstāvokļa aktiem», gan šobrīd spēkā esošajā Civilstāvokļa aktu likumā ir īpaši paredzēta iespēja papildināt dzimšanas ierakstu gadījumā, ja mainīts dzimums. Taču trūkst tiesību normu, kas noteiktu kritērijus, pēc kādiem vadīties, lai konstatētu, vai dzimuma maiņa likuma izpratnē ir notikusi. Tādēļ, manuprāt, Tieslietu ministrijas izstrādātie grozījumi Civilstāvokļa aktu likumā un Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā ir atkārtoti jāizskata un jāpieņem. Ja valsts pieļauj iespēju gan mainīt dzimumu, gan attiecīgi papildināt ierakstu dzimšanas reģistrā, tad būtu muļķīgi šo jautājumu atstāt novārtā, nenovēršot nepilnības, kuras liedz konkrētām personām identitātes jautājumu sakārtot līdz galam.Vēl jo vairāk, ja grozījumos izvirzītie kritēriji neparedz, ka ir jāveic kāda ķirurģiska vai citāda manipulācija, lai fiziski iegūtu pretējam (vēlamajam) dzimumam piemītošas fiziskās īpašības. Šie kritēriji paredz, ka vienīgā diagnoze, lai varētu veikt personas dzimuma maiņas fakta konstatēšanu, ir transseksuālisms, kā arī diagnozei ir jābūt uzstādītai vismaz vienu gadu iepriekš. Tāpat viens no kritērijiem ir personas viedokļa mainīt dzimumu nemainīgums, proti, personai jābūt savā viedoklī psiholoģiski noturīgai un nemainīgai šajā pārliecībā. Ir tikai viens nosacījums, kas saistīts ar nepieciešamību iejaukties esošajā stāvoklī, – nedrīkst būt saglabāta reproduktīvā funkcija, kas piemitusi līdzšinējā dzimumā. Šī ir konstatēta kā būtiskākā pazīme, lai veiktu personas dzimuma maiņas fakta konstatēšanu. Tas saistīts ar nepieciešamību izslēgt iespēju, ka persona, kas tiks reģistrēta kā vīrietis, varētu kļūt par māti, vai arī sieviete varētu kļūt par tēvu. Šādā veidā tiek novērsts iespējamais bērnu tiesību apdraudējums, kā arī juridiski sarežģījumi, kas var rasties šādā gadījumā.