Eduards, bezdarbnieks:
Kā jau visi: apstākļu uzlabošanos, galvenokārt, darbu. Manuprāt, tas ir pats galvenais: ja cilvēki strādās, būs jaunas vēsmas, cita attieksme pret dzīvi. Tagad ir grūti paļauties tikai uz solījumiem. Gribētos, lai pie varas būtu vairāk jauno. Man šķiet, ka viņi perspektīvu redz vairāk nekā tie, kas pie varas ir pastāvīgi. Tāpēc es balsoju par jauniešiem, lai viņi ienes ko jaunu, savu. Tagadējā valdošā elite katru gadu ir viens un tas pats. Gribās taču kaut ko jaunu. Protams, piedalījos arī Eiroparlamenta vēlēšanās. Tas arī daudz ko nozīmē: mēs esam Eiropas daļa, tāpēc mijiedarbība ir būtiska. Noskaņojums Eiropā uzreiz atspoguļojas pie mums. Sakari un papildu līdzekļi no Eiropas arī no turienes nāk. Protams, vēlētos, lai arī Latvija nepaliek malā, lai tai ir savs skatījums un devums Eiropas Savienības attīstībai.
Jevgēnijs, IT speciālists:
Ceru, ka viss būs labi, bet domāju, ka nekā laba nebūs nākamo gadu vai divus. Varbūt pēc tam viss būs kārtībā, jo mēs taču esam atkarīgi no pasaules. Izvēli noteica cilvēciskais faktors. Dažus cilvēkus es personīgi pazīstu, un gribētos viņiem uzticēties.
Jūlija un Mārtiņš, strādā:
Gaidām, lai vinnētu tā partija, par ko balsojām. Ir taču programmas un cilvēki, par kuriem balso. Lai dzīve uzlabotos (smejas). Tas tāds jautājums, uz ko grūti atbildēt. Īstenībā neko īpaši daudz negaidām, bet pienākumu nobalsot jutām.
Anna, pensionāre:
Jāiet jau ir, tas ir mūsu pienākums. Mums jau nav izvēles, viens no viņiem jāievēl, mazākais no ļaunumiem. Nekas tur dižs nav gaidāms, ticības nav nekādas. Nu jābalso par abiem (Rīgas domi un Eiropas parlamentu). Atbalstīju tos, par kuriem uzskatu, ka viņi ir tādi gudrāki, inteliģentāki cilvēki. Ne tādas lētas visādas solīšanas, bet konkrētāki cilvēki sarunās un savā valodā. Kas vismaz kaut ko dara, ne tik daudz runā.
Arvils ar dēlu Tomu:
Es esmu viens no tiem upuriem, kas pirms pusmēneša zaudēja darbu firmā. Ceru, ka darbs radīsies un nebūs tas pesimisms, ka Latvijā viena Daugavpils staigā bez darba. Puika no 1.septembra šajā skolā mācīsies, mamma te strādā par skolotāju-logopēdu. Mums ir otrs mazais, deviņi mēneši, kas mājās, arī satraukums. 1.septembris mums ir tāds: viņam jāiet skolā, es bez darba, un viņa paliek bez savas piemaksas. Perspektīvas spožas, vai ne? Ceru, ka visi nāks pie prāta: kabatās viņi daudz salikuši, lai arī par tautu padomā. Nevar būt, ka Latvijā viens no lielākajiem rādītājiem miljonāru īpatsvarā. Kas, mēs kāda utopiskā valsts? Izvēlējos tos, kas ar darbiem pierādījuši kaut ko, kopš te Latvijā dzīvots un redzēts, lai nebūtu tikai jābrauc uz ārzemēm meklēt darbu. Eiroparlamenta vēlēšanās arī balsoju, vadoties no pieredzes.