Protams, izdarīt izmaiņas Kārtības rullī, kas precizētu procedūru, ko darīt šādā gadījumā, nebūs īpaši sarežģīti. Pirmais loģiskais solis jau paveikts: lēmuma projekts par deputāta Valērija Kravcova (SC) izslēgšanu no Saeimas sastāva nodots Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai. Redzot parlamentārieša «panākumus» latviešu valodas apguvē (nolasīja nepārprotami priekšā rakstītu runu valsts valodā), būtu brīnums, ja pēc kāda pieņemama laika šis deputāts lai vai ar kādu uzcītību spētu gan brīvi sazināties ar kolēģiem, gan auglīgi līdzdarboties likumdošanā. Jācer, ka pēc visas šīs jezgas, kam turpinājums vēl sekos, arī citi, kuriem ar valodu vēl grūtības, centīsies savas prasmes uzlabot. Diez vai deputāti vēlēsies palikt mediju un kolēģu uzmanības centrā.
Līmenis, kādā deputātam jāzina valsts valoda, ir pamatoti augsts, jo jāspēj saprast pieņemto likumu nianses, lai nekļūtu par balsošanas mašīnu frakcijas vadītāja rokās. Tādēļ jautājums paliek: kā kaut kas tāds varēja notikt? Kravcova kunga atbilde: līdz šim dzīvojis un strādājis vidē, kur bez latviešu valodas varējis iztikt. Un tā nebūt nav viņa dzimtā Sibīrija, bet Latvija. Taču problēma nav tikai likumos vai cittautiešos. Arī latviešiem vairāk jāciena sava valoda, kaut reizēm liekas, ka vieglāk runāt krieviski.
Taisnība gan arī S. Dolgopolova (SC) kungam, ka parlamenta reputācija ir atkarīga no profesionālas darbības. Tādēļ saskaņiešiem pienāktos atvainoties piekrāptajiem vēlētājiem, ka viņu deputāts nespēj veikt savu darbu. Arī par milzīgo bezatbildību, kuras dēļ var saasināties latviešu un krievu attiecības. Bet nacionālie patrioti varētu atbruņot Kravcova kungu, laipni piedāvājot bez maksas mācīt latviešu valodu un pie reizes iepazīstinot ar mūsu kultūru.