Nelāgā pieredze attiecībās ar Kremli beidzamo divdesmit gadu laikā gruzīniem ir attīstījusi spējas labāk par ES saskatīt daudzas lietas. Arī to, ka neviens solis viņpus robežai - ne karavīru izvietošana, ne dzelzceļa atjaunošana, ne bruņutehnikas kustības un militārie manevri - nenotiek tāpat vien. Bēdīgā pieredze 2008. gada augustā to apliecina.
Par toreiz notikušo sava daļa vainas jāuzņemas arī visiem Tbilisi akreditētajiem Rietumu vēstniekiem, kurus gruzīni veda uz Dienvidosetijas pierobežu, lai parādītu otras puses veikto gruzīnu ciemu apšaudi ar artilēriju un mīnmetējiem vēl pirms piecu dienu kara. Tomēr pienācīga starptautiska uzmanība tam netika pievērsta. Pasaule tobrīd gaidīja Pekinas olimpiādes atklāšanu, bet liela daļa ierēdņu (ES un NATO) vienkārši bija atvaļinājumā.
Šobrīd īsti nav saprotama nedz ES novērotāju misijas darbošanās krievu - gruzīnu konflikta zonā Gruzijas teritorijā bez iespējām pārbaudīt notiekošo abās Krievijas okupētajās zonās, nedz arī 27 valstu lielās savienības piekāpība Kremlim, kam netiek skaļi atgādināts par gruzīnu teritorijas okupācijas izbeigšanu. ES reakcija uz Krievijas agresiju Gruzijā 2008. gadā bija pārlieku bikla, un arī pašreizējā izturēšanās nevedina uz domām par mācīšanos no kļūdām. Rietumi toreiz nespēja novērst kareivīgas lielvalsts agresiju pret uzticamu sabiedroto - Gruziju, tādēļ tagad gribētos sagaidīt lielāku nodrošinājumu. Tbilisi ir solījusi NATO, ES vadībai un ASV prezidentam, ka nelietos spēku. Maskava, protams, to negarantē. Varbūt tāpēc Melnās jūras reģionā nepieciešama lielāka Rietumu klātbūtne, iespējams, izsakot piedāvājumu uzņemt Gruziju NATO, ko tā jau sen ir pelnījusi.