Runa ir par 500 miljonu latu samazinājumu 2010.gada budžeta deficītā, kuru Latvija apsolījusi gan ES, gan SVF. Taču sestdien valdība pieņēma budžeta rāmi 2010.gadam, kurā deficīts sarūk tikai par 325 miljoniem: par 225 miljoniem tiek samazināti izdevumi, bet ienākumus cer palielināt par 100 miljoniem. Dombrovska valdība pēdējās nedēļās ir dzīvojusi cerībās, ka prognozētais nedaudz labvēlīgākais budžeta rezultāts 2009.gadā, kā arī jūnijā pieņemto budžeta grozījumu efekts uz nākamā gada izdevumiem varētu tikt pieskaitīts pie 2010.gada lielā mērķa, tādējādi ļaujot mazāk griezt un cirpt (izdevumus), celt un uzskrūvēt (nodokļus).
Jādomā, ka Brisele tomēr nav apmierināta, jo Borgs, kurš runā ES vārdā, nevis paslavēja valdību par tās spēju izpildīt savas apņemšanās, bet gan draudīgi pasvītroja, ka Latvijas valdībai «2010.gada budžetā ir jābūt atbildīgai fiskālajai politikai. Starptautiskās sabiedrības pacietība pret latviešiem ir ierobežota, tāpēc viņiem ir jārīkojas ļoti, ļoti atbildīgi».
Sestdien publiskotais SVF ekspertu ziņojums par to, kā Latvija izpilda vienošanos ar fondu, ļoti skaidri iezīmē viņu skatu uz Latvijas tautsaimniecību un tās nākotnes attīstības perspektīvām. Lai arī dažos jautājumos ārzemju lēmumu pieņēmēju vērtējums varētu atšķirties no SVF ekspertiem, ir nopietns pamats domāt, ka uz lielo bildi viņi visi skatās vienādi, un tas ļauj saprast gan Borga uzstājīgumu, gan iemeslus, kāpēc Dombrovskim šoreiz būs ļoti grūti panākt pielaidīgu attieksmi no starptautiskajiem donoriem.
Pirmām kārtām jāmin ziņojumā atkārtoti uzsvērtais, ka Latvija nav varējusi izpildīt iepriekš solīto un ka šajās nobīdēs ir tikai daļēji vainojama negaidīti straujā ekonomiskā lejupslīde. Valsts sektorā kopējie izdevumi par atalgojumu gada pirmajā pusē krituši tikai par 5%, lai arī programmā bija paredzēts 35% samazinājums. Pensiju pieaugums nav apstādināts, tieši otrādi, izdevumi par pensijām 2009.gada pirmajā pusē pieauguši par 32%, salīdzinot ar iepriekšējā gada pirmajiem sešiem mēnešiem, un prognozes rāda, ka pensijas kā daļa no iekšzemes kopprodukta (IK) šogad veidos 9%, salīdzinot ar 6% 2005.gadā. Daļa valsts izdevumu samazinājumu ir tikai šķietami, jo atspoguļo maksājumu kavējumus vai ES fondu naudas izmantošanu citiem mērķiem, un nākotnē šīs pārbīdes atkal radīs lielākus izdevumus. Turklāt SVF skaidri pasaka, ka neuzticas valsts spējai vadīt šos budžeta konsolidācijas procesus, jo «Latvijas finanšu vadības institūcijas ir vājas, Finanšu ministrijas loma budžeta sagatavošanā ir ierobežota un saikne starp budžeta naudu un rīcībpolitikas lēmumiem niecīga». (Atgādinājums lasītājiem: no 2004.gada marta līdz 2009.gada martam FM saimniekoja Tautas partijas biedri. Ko viņi tur piecus gadus darīja?)
Pārliecību, ka Latvijas solījumiem nevar uzticēties, nostiprināja Saeimas lēmums pat bez izskatīšanas komisijās norakt tā saucamo «mājokļa nodokli», kuru ar saviem parakstiem zem vēstules SVF bija atbalstījuši, bet ar savām balsošanas pogām noraidīja koalīcijas partijas TP un Zaļo un Zemnieku savienība.
Otrs būtiskais faktors starptautisko donoru aizvien stingrākajai nostājai pret Latviju ir SVF ziņojumā izklāstītās prognozes par Latvijas ekonomikas nākotnes izredzēm un par budžeta apjomu, kuru šāda tautsaimniecība ir spējīga uzturēt. Treknajos gados ekonomikas izaugsme koncentrējās nekustamo īpašumu un finanšu sektoros, un SVF eksperti izsaka spēcīgas šaubas, vai šīs jomas pat pēc tautsaimniecības atlabšanas atgriezīsies tajā līmenī, kuru tās sasniedza 2007.gadā. Zīmīgi, ka ceturtdien Latvijas Bankas (LB) konferencē tieši šīs pašas bažas izteica Eiropas Komisijas pārstāve Elena Floresa. Viņa pasvītroja, ka Latvijas budžetam, lai tas būtu ilgtspējīgs, ir jāpiemērojas jaunajai tautsaimniecības struktūrai.
Tātad gan SVF, gan EK uzskata, ka pat pēc lejupslīdes zemākā punkta sasniegšanas Latvijas ekonomika attīstīsies lēnāk nekā līdz šim un ka tāpēc nedrīkst cerēt, ka budžeta deficītu spēsim pēc gada vai diviem pārvarēt tikai ar ekonomiskās izaugsmes palīdzību.
Varbūt SVF un EK ir pārāk pesimistiski. Respektētais ekonomists Anderss Oslunds tajā pašā LB konferencē prognozēja Latvijai strauju atkopšanos. Taču Oslundam nav tā miljarda, kas nepieciešams, lai nākamgad segtu Latvijas budžeta deficītu, un pēc savas pieredzes SVF un EK acīmredzot nav gatavi riskēt, ka Latvija atkal un atkal no viņiem izdiedelēs jaunas finanšu piešprices, beigās uzdzīdama valsts parādu pāri par 100% no IK un kļūdama pilnīgi atkarīga no ārvalstu finansētājiem.
Sekas Latvijas nespējai vienoties ar SVF un EK nav mainījušās kopš pagājušā gada beigām - nepieciešamība jau tuvākajā laikā samazināt budžeta deficītu nevis par 500 miljoniem, bet gan par gandrīz 1,5 miljardiem ar visām no tā izrietošajām sekām pensijām, algām, lata stabilitātei un tautsaimniecībai kopumā. Un, ja kāds šajā brīdī domā, ka vieglāk būtu vienkārši atmest ar roku un cerēt uz Šķēles brīnumnūjiņu - devalvāciju, tad viņam vajadzētu pievērst uzmanību LB aprēķiniem (kurus mediji dīvainā kārtā praktiski nav atspoguļojuši), ka 15% devalvācija radītu situāciju, kurā sešas Latvijas bankas būtu jāslēdz nepietiekamas kapitalizācijas dēļ, bet daudz ticamākajā 30% lata vērtības krituma gadījumā zem viļņiem pazustu 17 bankas un faktiski viss Latvijas banku sektora kapitāls būtu iznīcināts. Tas nu gan būtu lielisks pamats ekonomikas atdzimšanai.