Kādi ir jūsu kā Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas politiskā padomnieka pienākumi?
Dot padomus. Solvita kā Saeimas priekšsēdētāja ir politisko notikumu epicentrā. Lai pieņemtu lēmumu par vienu vai otru rīcību, virzītu politisko procesu un reaģētu tā ietvaros, nepieciešami cilvēki, ar kuriem konsultēties. Esmu tas cilvēks, bet ne vienīgais, ar ko Solvita Āboltiņa konsultējas.
Vai premjers Valdis Dombrovskis arī ar jums konsultējas?
Kad ir nopietni politiski notikumi, kā valdības veidošana, esmu regulārs dalībnieks sanāksmēs. Ikdienā es Valdim Dombrovskim nesniedzu ne politiskus, ne ekonomiskus, ne juridiskus padomus.
Bet vai jūs to negribētu?
Nē. Mēs ar Valdi Dombrovski esam divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki, arī domāšanā atšķirīgi. Padomniekam ir jābūt kaut kādā ziņā radniecīgam, ir jābūt izteiktiem domubiedriem. Jaunā laika un šīs valdības spēks ir, ka izšķirīgās pozīcijās ir spējuši sastrādāties ļoti atšķirīgi cilvēki. Solvita Āboltiņa un Valdis Dombrovskis arī ir dažādi cilvēki, bet viņi spēj sastrādāties.
Cik varas centru ir jūsu partijā?
Nav runas par varas centriem. Runa ir par diviem dažādiem skatījumiem, ideju un domu punktiem, kas saprot vissvarīgāko - nevajag apkarot citādi domājošo, bet paskatīties, vai tas nav pareizāk, nekā domā tu. Jaunais laiks no savas pagātnes ir iemācījies, ka mēs necīnāmies pret alternatīvu viedokli. Ja ir uzvarējusi doma X, mēs to atbalstām kā savu. Es personīgi nepiekrītu daudziem šīs valdības lēmumiem, īpaši pēdējiem, kas saistās ar redzējumu par nodokļu politiku valstī. Taču esmu palicis mazākumā un atbalstu vairākuma viedokli, jo tikai tā spēj funkcionēt demokrātija. Atgriežoties pie tandēma Āboltiņa un Dombrovskis, es nesteigtos pateikt, kurš tajā ir galvenais. Tāda nav. Ir līdzvērtība.
Ko jūs ieteiktu Dombrovskim darīt citādi?
Tas ir provokatīvs jautājums. Man jaunībā mācīja, ka nevajag atbildēt uz provokatīviem jautājumiem. Graša man būtu vērte, ja es viņu kritizētu, izceltu kādu kļūdainu lēmumu iepretim tiem daudzajiem grūtajiem un pareizajiem lēmumiem.
Nosauciet šos pareizos lēmumus.
Kopš 2009. gada marta, kad Dombrovskis sāka vadīt valdību, ir pieņemts dučiem šai valstij izšķirīgu lēmumu. Tajā skaitā - neiet viltus ceļus, devalvējot nacionālo valūtu, nepakļaujoties populismam pārtraukt sadarbību ar Starptautisko Valūtas fondu, principiāli pildot šo vienošanos. Tas ir atgriezis starptautisko uzticību, iekšējo uzticību ekonomikai un nedaudz arī valsts vadībai.
Kuriem valdības lēmumiem jūs nepiekrītat?
Es personīgi uzskatu, ka 50 miljonu konsolidācijai bija jānotiek, nepaceļot nevienu nodokli. Ja domājam par uzņēmējdarbību, pacelt nodokļus gada vidū - tā ir katastrofa. Bija jāpanāk stingrākas, nežēlīgākas debates ar zaļajiem zemniekiem. Bija jāpanāk reformas, un 50 miljoni jākonsolidē tikai uz izdevumiem. Tā ir mana personīgā pārliecība, bet tas ir tikai sīkums iepretim vēsturiskajiem lēmumiem, kurus Valdis Dombrovskis ir pieņēmis. Tāpēc es viņu nekritizēšu. Es viņu slavēšu.
Vai premjers var mainīt attiecības ar zaļajiem zemniekiem, lai neizskatās, ka valdībā visu nosaka ZZS un Aivars Lembergs?
Premjera stratēģija ir ļoti skaidra. Ir izšķirīgi svarīgi pieņemt šos budžeta grozījumus, lai ir saskaņojums ar starptautiskajiem aizdevējiem. Un šeit kā gudrākam cilvēkam valsts finansēs es viņam uzticos, ka tas ir daudz nozīmīgāk no valsts ilgtermiņa interešu viedokļa…
Nozīmīgāk nekā tas, kurš būs tiesībsargs?
Pat ne tas, kā ievēlēt tiesībsargu. Daudz nozīmīgāk nekā izcīnīt kādu īstermiņa politisko uzvaru nacionālā mērogā. Valdis skatās stratēģiski. Viņš spēj atšķirt ilgtermiņa ieguvumu no īstermiņa prieka. Pieļauju, ka, pieņemot šos budžeta grozījumus, premjers iezīmēs savā valdīšanā jaunu posmu. Un es tiešām gan ticu, gan sagaidu, ka valdībā iezīmēsies jauni vaibsti.
Ko tas nozīmē - izmaiņas valdības sastāvā?
To arī nevar izslēgt. Linda Mūrniece (iekšlietu ministre) ir demisionējusi. Ja man jautātu, ko es darītu kā premjers, es vai nu paliktu, un būtu vairākas jaunas sejas, vai arī nepaliktu. Pēc šādiem asiņainiem un smagiem darbiem, ja tā drīkst teikt, zināmas pārmaiņas nāk par labu. Ministriem ir bijusi iespēja pierādīt, vai viņi redz reformas vienā vai otrā nozarē un spēj sagatavot reformu plānus. Un, ja kāds ar to nebūtu ticis galā, iespējams, es kādai partijai lūgtu pameklēt attiecīgajam amatam piemērotāku cilvēku. Jauni vaibsti būs, un iekšlietu ministrs ir minimums. Tas ir mans redzējums.
Vai jums ir bijusi iespēja parunāt ar Lindu Mūrnieci pēc viņas atkāpšanās?
Kāds laiks būs pagājis, kopš es ar Mūrnieces kundzi personiski neesmu runājis.
Kad viņa paziņoja par demisiju, bija informācija, ka jūs aizkulisēs kaut kādā veidā esat to veicinājis.
Tās gan ir blēņas. Tam nav nekāda sakara ar patiesību. Pats to uzzināju, kad Mūrnieces kundze jau bija par to informējusi premjeru. Esmu sapratis, ka viņa tiešām izjuta politisku atbildību, un spēju to saprast, jo pats esmu tā rīkojies - nolicis Saeimas deputāta mandātu, tas gan bija citos apstākļos, bet emocijas jau ir ļoti līdzīgas. Taču te ir svarīgi - ja esi par šo soli izšķīries, tad to konsekventi realizē. Pretējā gadījumā tas ir farss. Bija pamatoti argumenti, ka, Lindai aizejot uz sitiena, no valsts viedokļa būtu neizdevīgi, jo budžeta konsolidācijas fāzē ir vajadzīgs ministrs. Jaunam ministram ir vajadzīgs laiks, lai iekļautos komandā un saprastu darāmo.
Cik lielā mērā jūs iesaistāties ekonomikas ministra lēmumu pieņemšanā, piemēram, izraugoties personas amatiem?
Artis [Kampars] ir cilvēks, kuru varu saukt par draugu politikā. Ja man Artis kādreiz lūgs padomu, es vienmēr atsaukšos, lai arī neesmu formāls padomnieks. Tie ir politiski jautājumi, par kuriem ar Arti runāju. Ekonomikas ministrs pēdējā pusgada laikā, manuprāt, nepelnīti ir ierauts politiskos skandālos gan koalīcijas partneru, gan opozīcijas, gan tādas situācijas kā Latvenergo krīze dēļ. Viņam ir bijis smags pusgads. Kad ir krīze, labākie spēki tiek aicināti kopā.
Medijos ir pieminētas arī jūsu biznesa intereses. Kas ir jūsu bizness?
Man nav nekāda biznesa. Es kā cilvēks neesmu piemērots biznesam. Kaut kādi mēģinājumi ir bijuši laikā, kad biju attālinājies no politikas. Tad es arī sapratu, ka tā nav mana stiprā puse. Mana stiprā puse ir dažādu sabiedrisko procesu organizēšana. Tā var būt gan politika, gan arī nevalstiskās organizācijas, kur darbojos ar lielu degsmi un kur man ir panākumi. Man bieži vien cilvēki uztic savu naudu, lai es realizētu labus mērķus, piemēram, basketbolā. Piesaistot naudu, es pārdodu domu, ideju, izaicinājumu. Kā partijām piesaista naudu? Pārliecinot cilvēkus. Es pārdodu ideju, ka Vienotību var izveidot, laikā, kad visi runā, ka Vienotību neizveidos. Es pārdodu ideju, ka Vienotība var uzvarēt vēlēšanās.
Cik jums par to ir samaksāts?
Man personīgi? Man personīgi par to nav samaksāts. Vienotībai kopumā ir bijis iespējams nosegt priekšvēlēšanu kampaņas izdevumus. Vienīgais iemesls, kāpēc partijām vajag naudu, - lai nosegtu pamatizdevumus, kā biroju uzturēšana un priekšvēlēšanu izdevumi. Ne jau tikai es piesaistīju naudu, taču mana iesaiste ir bijusi pietiekami nozīmīga. Man tas ir izdevies, un par to esmu lepns, un saku paldies visiem, kas ir atsaukušies un zināmā mērā riskējuši, jo uzņēmēji, kas ziedo kādai partijai, pēc tam tiek vazāti pa medijiem, viņiem pastiprināti tiek pievērsta uzmanība. Ir uzņēmēji, kas atbalsta vairākas partijas.
Kāpēc jūs sauc par pelēko kardinālu?
Varbūt tāpēc, ka man tas džemperītis pelēks. Es tiešām nezinu. Mēs lietojam terminus, īsti nesaprotot to nozīmi. Esmu oficiālos amatos - Vienotības valdē, vadu Rīgas domes frakciju. Man ir uzticēta kampaņas vadība. Pelēkais kardināls ir cilvēks, kuram nav formāla amata, viņš varbūt pat nav partijā, bet viņa ietekme kaut kādu iemeslu dēļ ir neproporcionāli liela.
Jaunais laiks jūs deleģējis gatavot Vienotības partijas dibināšanu. Kāpēc jūs to steidzināt, ja Pilsoniskās savienības līderis Ģirts Valdis Kristovskis kongresā lika saprast, ka tas ir apgrūtinoši, kamēr partneri cits citam nevar uzticēties. Viņš baidās, ka jūs pārējos varat apspēlēt.
Es ticu Vienotības idejai gan kaislīgi, gan kaismīgi. Taču tas nav pašmērķis. Atšķirības ir detaļās. Pamatbāze ir kopīga. Mans izaicinājums ir neļaut detaļām kļūt par šķērsli pamatlietai. Tā ir problēma, ja mēs katrs redzam to, kas mūs šķir, bet neredzam to, cik daudz mums ir kopīgā. Mēs pirms vēlēšanām solījām strādāt kopā un palikt kopā. Taču ir taisnība - lai Vienotības izveidošana noritētu gludi, trūkst, es negribētu teikt - uzticības, bet saskaņotības. Mēs vēl līdz galam cits citu nepazīstam. Mums vēl jāiemācās otrā ieklausīties. Tas attiecas arī uz mani. Es sākšu ar sevi - un vispirms jau attiecībā pret Ģirtu Valdi Kristovski.
Pilsoniskā savienība, arī Linda Mūrniece jau ir paudusi atbalstu Valdim Dombrovskim kā jaunās partijas līderim.
Ne Pilsoniskās savienības valde, ne Linda Mūrniece, ne Edgars Jaunups nebūs tie, kas izšķirs, kurš būs Vienotības līderis. To izšķirs partijas dibinātāji.
Taču valdes vienosies par vienu kandidātu, par kuru kongresā atliks nobalsot.
Uzskatu, ka partija nākotnē tikai iegūtu, ja būtu vairāki kandidāti. Sacensībā un sāncensībā saskatu tikai pozitīvo. Problēma ir, ka mēs Latvijā, un īpaši politikā, neprotam sacensties. Mēs izmantojam nedaudz negodīgas metodes, nedaudz aprunājam, nedaudz nomelnojam un, ja zaudējam, tad apvainojamies gan uz uzvarētāju, gan uz visiem pārējiem. Tā nedrīkst būt. Nevar arī izslēgt, ka būs viens kandidāts. Taču, manuprāt, ir jākandidē tiem, kuri skaidri apzinās, ka viņi ar šiem pienākumiem tiks galā, ka viņus tas interesē un ka viņiem tam pietiks laika. Ja cilvēks veic fundamentāli grūtu darbu, viņam pašam sev ir jājautā, vai tu to vari izdarīt.
Vai jūs gribat pateikt, ka Dombrovskim kā premjeram nebūs laika?
Mēs viņam esam jautājuši. Viņš teica: grūti atbildēt, jāskatās, kāda būs situācija. Tā ir ļoti atbildīga atbilde. Nevis uz jebkuru jautājumu atbildēt: jā, esmu gatavs, kurā krēslā vēl var apsēsties? Tas liecina par muļķību. Valdis ir cilvēks, kurš saprot, ka ir jāatbild par saviem vārdiem. Tas Valdi atšķir no dažādiem klauniem politikā, un par to viņu ciena domubiedri, draugi un tādi cilvēki kā es, kas ir atšķirīgi, bet es sevi uzskatu par viņa komandas cilvēku. ASV prezidentam Barakam Obamam un Hilarijai Klintonei priekšvēlēšanu kampaņā arī bija ļoti atšķirīgs redzējums, bet tagad viņi strādā vienā komandā.
Kurš Latvijā būs Valsts prezidents?
Nezinu, kurš būs prezidents, bet lielas cerības lieku uz Solvitas Āboltiņas sabiedrisko padomi. Manuprāt, svarīgākais sabiedrībai parādīt, ka prezidenta izvēle ir saprotama un loģiska, nevis tāda, kāda bija pagājušajā reizē. Kandidātu Latvijā ir ļoti daudz. Skaidrs, ka būs politiskā cīņa. Ja būs saprotams process, cilvēki pieņems arī rezultātu.
Kas notiks ar valdību, ja Vienotība ar ZZS nevienosies par prezidentu?
Tas nenāks par labu, bet es arī negribētu dramatizēt, ka tas būs valdības gals. Neizslēdzu, ka valdība var pastāvēt, pat ja tā notiks. Taču es vēl ticu, ka par vienu prezidenta kandidātu vienosies ne tikai Vienotība un zaļie zemnieki, bet arī Saskaņas centrs.