Vēl jau ir pensiju iemaksu otrais un trešais līmenis. Bet arī tie neko nesola, jo cieši saistīti ar budžetu konsolidācijām un ekonomikas veselību kopumā, kur tik mazu tirgu un ekonomiku kā Latvija bez svaigām idejām uz plaucēt nav iespējams.
Vai vainīgi tagadējie pensionāri, mūsu vecāki un vecvecāki, kas strādāja padomjzemes druvās un rūpnīcās, vairojot «tautas mantu»? Pensijām paredzētie līdzekļi zuda līdz ar sociālisma sapni, un līdzekļus vecumdienu nodrošināšanai nācās krāt pat bez sēklas tiesas. Var jau asi un nežēlīgi kā tajā pasakā: kad mājā bija apēsta pēdējā maizes drupatiņa un nopelnīt neko nevarēja, dēls, gauži raudādams, lika veco tētiņu ragaviņās un vilka uz mežu. Baisi.
Mūsu priekšteči to risināja, gādājot prāvu bērnu pulciņu un audzinot viņus tā, lai vecumdienās rūpes un trūkums nemāktu. Mūsdienās šo apgādnieka funkciju it kā uzņēmusies valsts, kuru mēs visi kopā audzinām un barojam. Mana vecumdienu perspektīva izskatās sarežģīta: būs jāstrādā vismaz līdz 70 gadiem, kaut gan vīrieša vidējais statistiskais dzīves ilgums Latvijā ir 68 gadi; diez vai ir daudz darba devēju, kas uzlūko 70 gadu vecu vīrieti kā potenciālo darbinieku.
Finanšu ministra Andra Vilka doma, ka vecumdienās varētu darboties lauku saimniecībā, kur viņa vecāki strādā, sasnieguši jau cienījamos 80, liekas racionāla. Tomēr ne visiem ir lauku saimniecības un arī viņam 70 gadu vecs kalps laukos diez vai derēs. Bet doma ir pareiza - laikus jādomā par savu biznesu vai savu nodarbi, kas nodrošinās iztikšanu, apzinoties, ka budžetā līdzekļu pensijai var neatlikt. Godīgi un tālredzīgi būtu to laikus pateikt nākotnes pensionāriem, jo var izrādīties, ka pat ragaviņas līdz mežam aizvilkt nebūs kam. Tomēr tas nesniedz atbildi uz jautājumu, kā motivēt cilvēkus maksāt nodokļus.