Vairākkārt izskanēja vārds «meli». Arī tiem, kuri nebija klāt sēdē, bija skaidrs - viedokļu cīņas ir asas. Jau pēc sēdes ar saviem komentāriem iesaistījās arī citi opozīcijas deputāti, vainojot valdošo koalīciju cinismā.
Šādas «reportāžas» politiķu vidū jau sen nav retums.
Politiķu tvītus analizēt piekrita psihoterapeits Viesturs Rudzītis un politoloģe Iveta Kažoka, kuru attieksme pret tviteri ir krasi atšķirīga. «Tviteris ir veids, kā cilvēkiem pārstāt būt individuāliem, saplūst vienā masā, nevis izcelt katram sevišķo. Ja visiem eiropiešiem ir desmit ciltstēvu, tad latviešiem vairāk par vienu nebūs, un tviteris ir vēlme salīst atpakaļ šī ciltstēva «pautos», regresēt uz to laiku, kad mēs visi bijām viena šūna,» izsakās V. Rudzītis, norādot, ka tvītos neparādās cilvēku «neredzamā puse». Savukārt I. Kažoka uzskata, ka tie politiķi, kuru tviterī nav, daudz zaudē no tēla veidošanas viedokļa. Ekspertiem ir augstāks vērtējums par politiķi, kurš tviterī radījis par sevi kompetenta, derīga politiķa tēlu. «Cilvēki tviterī viens otru apmāca, labāk var just laika elpu. Aizvien biežāk jūtu atšķirību domāšanas veidā starp tiem, kuri ir, un tiem, kuri nav tviterī,» novērojusi I. Kažoka.
Portāla Diena.lv lasītāji par Latvijas politiķiem tviterī ir lielākoties skeptiski. Kāds «!» raksta: «Nelasu. Nebaudāmi. Gan Pulka, gan Ušakova tvīti satur pārāk daudz nebūtiskas informācijas, pārāk daudz puiciskā, lai tos speciāli skatītu. Bet tā, ja kāds tos izmet kā tukšu pudeli, tie maisās pa kājām arī virtuālajā vidē. Virtuālajā vidē atkritumus vēl visi nav sākuši šķirot.» Savukārt Mareks Matisons konstatē: «Ja atceramies, ka politika ir kompromisu māksla, šķiet, daudziem Latvijas Twitter mērogs ir laba vide, lai mācītos no kļūdām. Tvitera etiķete prasa ātru atbildi uz tiešo jautājumu, bet praksē politiskās sfēras darbinieki ir naski atbildēt un publiskot vēstis, kuras 140 zīmēs tiem glaimo.»
(visu rakstu lasiet 15.augusta laikrakstā Diena)