Roberts Ķīlis: Bēgt, paslēpties vai iet kameru gaismā
Ilgus gadus dzīvojot Lielbritānijā, neskaitāmas reizes ir dzirdēti un redzēti patiesi iznīcinoši vērtējumi un ņirgas par parlamentāriešiem, premjerministru, karalisko ģimeni. Tas ir normāli, tā ir daļa no viedokļu apmaiņas procesa. Tā būs vienmēr un pilnīgi neviens no tā nav pasargāts. Katram, kas kādreiz lems būt par politiķi, šo nāksies izbaudīt. Kā „Āmen” baznīcā. Taču šādi vērtējumi Lielbritānijā nekad nepalika vienīgie. Tāda neizpratne par reakciju Latvijā man nav par Ministru kabineta sēdes vērtējumu, bet gan par racionalitātes trūkumu profesionālos vērtējumos. Lai cik pamatoti vai nē kāds uzskatītu valdību par pilnīgiem idiotiem, tam nevajadzētu traucēt secināt, prognozēt loģiskas sekas vai iespējas no notikušā. No nolamāšanas valdības lēmumi jau nepaliek mazāk leģitīmi un neatceļas. Cilvēkiem vajag izlādēties - pilnīgi normāli. Kā raksta Oskars Vailds savās pasakās, pat vilki ziemā lamā valdību. Nu un pēc tam? Ja ņirgšanai nav sekojoša plāna, tad tā ir bezjēdzīga un bezcerīga naivuma izpausme. Iespējams, tā ir protesta, nolieguma forma vai, protams, vienkārši dusmas vai frustrācija, taču pilnīgi citu iemeslu dēļ. Socioloģiski respektējami. Un tikai.
Ministru kabineta ārkārtas sēdes rīkošanai un norisei ir taktisks un stratēģisks konteksts. Šķiet, būtu naivi iedomāties, ka valdībai nav ideju un ka tas ir galvenais trūkums. Ideju ir daudz, katru dienu nāk klāt jaunas. Ekonomiski vistuvākajam laikam arī nav milzīgas manevra iespējas. 2010.gada valsts budžets ir jāpieņem ar samazinājumiem, vai arī nē, un tad, nedaudz vēlāk, jāsamazina vismaz par divreiz lielāku summu. Vai arī jāapstādina algu un pensiju izmaksa. Te nav jautājums arī par konkrētu personu morālajām vai psiholoģiskajām īpašībām. Ja vien nepieļaujam, ka Latvijas iedzīvotāji lielā skaitā ievēl psihiski nelīdzsvarotus līdzpilsoņus sevi pārstāvēt, jeb, ka pēc ievēlēšanas, liels skaits ievēlēto sajūk prātā. Laikam nedaudz pārspīlēts pieņēmums.
Visticamāk, politiskajā lēmumu pieņemšanas laukā ir nofiksējusies tā sauktā cietumnieku dilemmas situācija. Visiem valdības koalīcijas partneriem kopā ir izdevīgāk, ka budžeta deficīts tiek samazināts (ir taču arī priekšlikumi to samazināt pat līdz 3%) un, ka pats budžets tiek pieņemts laicīgi. Atlikt to nevar, taču, ja uz budžeta apstiprināšanu iet, tad tomēr dažiem vēl izdevīgāk ir pie reizes nodistancēties, šķietami mazāk zaudējot vēlētāju acīs un neiesaistot konkrēti sevi grūto lēmumu pieņemšanā. Neaizmirsīsim, ka devalvācija, defolts, nosacījumu pārskatīšana ar starptautiskajiem aizdevējiem un citas alternatīvas ir katra ar saviem smagumiem un grūtībām. Mums jau nav ‘labo, balto un pūkaino’ risinājumu! Tieši tas ir profesionālu un atbildīgu ekspertu uzdevums - savās jomās izvērtēt dažādu valsts budžeta „savākšanas” alternatīvu plusus un mīnusus, lai līdzcilvēki izprastu sekas. Nevis darboties kā izklaides pasākumu kritiķiem, ko daži šie eksperti dara šobrīd.
Reputācija visiem būs vajadzīga arī pēc krīzes. Proti, katram politiķim konkrēti ir izdevīgāk, ka pārējie to budžetu pieņem, bet ‘es’ nostājos stājā. Ja tā dara visi, tad budžets netiek pieņemts un visiem ir sliktāk. Pat masīva sildīšana ekonomikai vai devalvācija/defolts nav izdevīgi PIRMS budžeta pieņemšanas, ja ir tādas ieceres kādam spēlētājam. Sarežģījums ir tajā apstāklī, ka „cietumnieka dilemmas” situācijās var solīt viens otram ko grib - pati situācijas struktūra liek rīkoties oportūnistiski. Pat tiem, kas gribētu pieņemt budžetu par spīti iespējamām sekām savos reitingos, vieniem pašiem paliekot, labāk ir arī būt oportūnistiem. Salīdzinājumam ilustrācija. Kaujas laukā karavīri iet uzbrukumā, lai uzvarētu ienaidnieku. Tiem, kas mēģina iet lēnāk, paslēpties, iekārtoties pēdējās uzbrucēju rindās ir lielākas iespējas izdzīvot, pie reizes baudot uzvaras augļus, ko ar lielākiem upuriem izcīna pirmajās rindās ejošie karavīri. Individuālā ziņā vēl labāk ir pamēģināt nodezertēt. Ja daudzi karavīri bēg, tad arī pašiem drosmīgākajiem (vai trakākajiem) nav jēgas turpināt uzbrukumu. Arī viņiem labāk ir bēgt. Tomēr, ja visi bēg, tad katram atsevišķi ir lielākas iespējas tikt nošautam. Taču pagriezties un atkal iet uzbrukumā ir vēl sliktāk. Bēgt ir jēga tikai tad, ja citi turpina uzbrukumu.
Šādās situācijās kopīga rīcība ir labāka kopā, bet individuāli katram labāk būs bēgšana. Tas nav ne morāli, ne psiholoģiski. Tas ir racionāli. Moralizēšana vai psihiatrisko diagnožu noteikšana ne nieka tur nemaina. Lai nepieļautu individuāla oportunisma izraisīto ‘visiem sliktāk ‘ iznākumu, risinājumi ir tikai trīs. Viens ir tā sauktās atkārtotās spēles iespēja. Proti, ja zinām, ka ar kolēģiem nāksies atkal un atkal sadarboties, mēs krāpsimies mazāk. Ar to pašlaik ir problēma, jo nevar saprast, kā iegriezīsies vēlēšanu „trādirīdis”. Otrs ir lēnāks risinājumus - cilvēki pierod, iemācās sadarboties un uzticēties, pieņem sadarbību kā saprātīgu, lai arī bieži ne īpaši patīkamu risinājumu. Trešais - ārējais spēks, kas piespiež sadarboties.
Budžeta nepieņemšana nav ekonomisko ideju trūkums vai kāda nespēja izprast ‘patiesību’. Tā ir strukturāla nespēja pārvarēt cietumnieku dilemmu. Viņi vienkārši nevar vienoties un daudz lielāks individuāls ieguvums ir paiet malā. Valsts Prezidents to skaidri apzinājās gan pēc 24.aprīļa ārkārtas sēdes, gan pēc 12.jūnija vakara intervences Ministru kabineta sēdē un koalīcijas sēdē, gan citiem, publikai mazāk zināmiem gadījumiem. Tā kā bija šaubas, vai iepriekšējā slēgtas sēdes shēma un kuluāru sarunas nostrādās, bija jāievieš arī, tā sauktais, ārējā novērojuma efekts. Proti, valdības kooperāciju stimulētu tas, ka kabineta rīcību vērtētu liels skaits vēlētāju. Tie dažādie lēmumi, kas TIKA pieņemti sēdē, bija svarīgi arī, lai cementētu kopējo apņemšanos. Varbūt negribētu, vai ar mokām izspiestu, bet tomēr apņemšanos rīkoties ar vismaz pārbaudāmiem termiņiem. Apņemšanās kā piemērs un dramatiskāks nekā ierastajās sēdēs par spēju vienoties. Šāds uzstādījums ir arī pamatā pirms tam teiktajam - ārkārtas sēde ir tests, vai valdība spēj rīkoties. Nepārkāpjot Konstitūciju. Valsts Prezidents arī apzinājās, ka neko personiski no tā neiegūst, bet zaudē, jo iesaistās tautas nīstās valdības štellēs un iziet TV nežēlīgo kameru gaismā, kas pamana un izceļ visas nepilnības vai vājības.
Mēs strādājam ar tiem cilvēkiem, kas mums Latvijā ir. Mistisko pārcilvēku vai varoņu nav un tuvākā laikā arī nebūs. Pieņems budžetu un tad noteikti nopietni jādomā, kā pārveidot lēmumu pieņemšanas procesu tā, lai šādas cietumnieku dilemmas būtu mazāk un/vai vieglāk risināmas. Jo, protams, šādā veidā tālāk nevar.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!