Vēl dažas lietas gribētu novēlēt jaunajai valdībai. Pirmkārt, nākamais gads būs izšķirīgs tam, kāds izskatīsies ES budžets laikam līdz 2020. gadam, un tas būtiski ietekmēs arī mūsu saimniecisko dzīvi. Gribētos, lai mūsu valdība neko nenoguļ, bet galvenais - lai neizrāda iztapīgu gļēvumu to pozīciju aizstāvēšanā, kuras būtiskas Latvijai. Dažkārt, protams, ir labi būt paklausīgam bērnam, bet tomēr likmes ir pārāk augstas, lai tā vienkārši riskētu ar, piemēram, kādas nozares likteni Latvijā. Ja arī kompromiss būs nepieciešams, vajadzētu to skaidri iepriekš izrunāt ar nozaru pārstāvjiem Latvijā, jo jau tā eiroskepticisma pika pie mums veļas lielumā. Vēl novēlējums ir - aiz makroekonomiskajiem skaitļiem un grāmatvedīgas centības nepazaudēt t. s. mazo cilvēku. Es zinu, ka šis jēdziens daudziem nepatīk, bet tomēr tas apzīmē noteiktu kategoriju, kas saistīts ar humānismu politikā. Valsts ir nevis tik bagāta, cik bagāti ir tās turīgākie pilsoņi, bet gan tik nabadzīga, cik nabadzīgas ir tās trūcīgāko iedzīvotāju grupas. Pat banku eksperti ir brīdinājuši, ka veidojas divu ātrumu Latvija - vieni, kas rāpjas ārā no krīzes, citi, kas grimst tajā vēl dziļāk. Ja tā notiek, tad nevaram runāt par valsts izaugsmi, jo valstij jābūt arī taisnīgai.
P. S. Kamēr rakstīju šos novēlējumus, publiskajā telpā parādījās Valsts prezidenta paziņojums, ka par dažiem ministriem no tiesībsargājošām iestādēm saņemtas «ne pārāk glaimojošas» atsauksmes. Un vēlāk - ka Dombrovskis nevienu ministru nemainīs. Ko tas tagad nozīmē? Tiesiskuma koalīcija ar ministru vai ministriem, par kuriem neglaimojoši izsakās kompetentās iestādes? Un ko vispār nozīmē - ne pārāk glaimojošas atsauksmes? Sviests gatavais! Varbūt tomēr mūsu augstākās amatpersonas kādreiz iemācīsies filtrēt, ko publiski saka. Un, ja saka, tad teikt līdz galam…