Līdztekus zemākiem ienākumiem un vienam no augstākajiem darbaspēka nodokļu slogam Eiropā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju šobrīd iznīcina vairāk nekā 21,3% augstā vispārējā inflācija. Jebkuram vietējā tirgus uzņēmumam ir jautājums, kurš varēs nopirkt viņa ražojumu vai pakalpojumu ziemā pie jaunajiem tarifiem. Paradoksāli, ka vidēji inflācija eirozonā ir tikai 8,9%.
Kā pēc izstāšanās no Savienības
Šogad Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā pieredzētā inflācija vairāk atgādina pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades sākumu, kad valstis "stājās" ārā no PSRS. Situācijā, kad PSRS rubļa emisiju Baltijā kontrolēt neviens vairs nespēja, loģisks solis bija pāriet uz savu naudu, kuras emisiju kontrolētu paši un līdz ar to arī "iegrožotu" inflāciju. Vienlaikus tobrīd bija citi faktori – sociālisma sistēmā saimniekojošu, bet tirgus ekonomikā strādāt nespējošu vai neprotošu uzņēmumu slēgšana, darba vietu samazinājums, nespēja konkurēt, patērētāju dzīšanās pēc krāsaina iepakojuma, neraugoties uz produktu kvalitāti un ražošanas valsti, pāreja no deficīta pie šķietamas pārpilnības. Daļēji tā laika notikumu sekas ir jūtamas arī šodien, tomēr atliek cerēt, ka inflācijai šodien ir citi cēloņi. Kādēļ cerēt? Ja cēloņi ir tie paši, tad pēc noklusējuma iznāk, ka mēs pametam Eiropas Savienību vai arī Savienība pamet mūs!
Inflācijas patiesie skaitļi
Centrālas statistikas pārvaldes (CSP) inflācijas kalkulators rāda, ka šā gada jūlijā apģērbi salīdzinājumā ar 2021. gada jūliju ir kļuvuši dārgāki tikai par 3,9%, vienlaikus 12 mēnešos patēriņa grupai mājoklis, ūdens, elektroenerģija, gāze un cits kurināmais cenu pieaugums ir par 50,7%. Šajā pieauguma procentā vēl nav ietverti gaidāmie siltuma tarifi. Arī transportā cenu pieaugums sasniedzis 28,8%. Mūsu ikdienas dzīve nevar notikt bez ēdiena, bet pārtikas segmentā skaitļi ir iespaidīgi, turklāt tie parāda, ka būs vēl trakāk. Produktu grupā milti un citi graudaugi cenu pieaugums gada laikā bijis par 56,8%, cukuram par 36,7%, pienam par 36,6%, maizei par 28,3%, utt. Viegli salikt, ja miltu cena cēlusies par 56,8%, tad drīzumā tas notiks arī ar maizi.
Ar to vēlamies pateikt, ka vidējā inflācija – 21,3% pret pagājušo jūliju – patiesībā ir tāds pats stāsts kā par vidējo algu valstī, kad viens miljona saņēmējs šķietami atved simtiem minimālās algas saņēmēju pie vidējās algas. Proti, nav nozīmes nelielai zeķu inflācijai, jo tā ir prece, bez kuras var iztikt ilgāku laiku. Toties pārtikas, pajumtes vai siltuma cenu sadārdzinājumam ir izšķirīga nozīme.
Kad inflācija ir slikta?
Baltijas valstis ir pēdējo mēnešu līderes inflācijas jomā. Ne vienmēr inflācija ir ekonomikas bēdu stāsts, it īpaši, ja iedzīvotāju ienākumu līmenis spēj sekot preču un pakalpojumu cenām vai pat apsteidz to. Tomēr mūsu gadījumā ienākumu pieaugums 12 mēnešos krietni atpaliek no inflācijas. Turklāt atkal ir runa par vidējo pieaugumu, bet, ja ieskatītos skaitļos, tad atrastu, ka atsevišķās profesiju grupās algu pieaugums ir krietni zem vidējā. Proti, ir cilvēki, kuru alga jau tā ir maza, nauda kļūst nevērtīgāka un algu tā arī nepalielina, bet pandēmijas piemaksas ir beigušās.
Vai tāpēc, ka Ukrainā karo?
Uz visa šī sadārdzinājuma fona sociālajos tīklos no augstu valstsvīru mutēm izskan naratīvs, ka mēs šādi maksājam par Krievijas agresijas Ukrainā sekām. Proti, iznāk, ka tieši Baltija un jo sevišķi Latvija ir kāda īpaša vieta Eiropā, kur kara Ukrainā dēļ precēm un pakalpojumiem cena augusi 2,39 reizes straujāk nekā pārējā eirozonā.
Kāpēc Vācijā inflācija ir tikai 8,5%, Itālijā – 8,4%, Somijā – 8%, Maltā tikai 6,8%, bet ārpus Eiropas Savienības un eirozonas esošajā Šveicē tikai 3,3%? Galvenokārt inflācijas pamatos ir energoresursu importa valsts maiņa, bet vai tad energoresursus – degvielu, gāzi – importē tikai Baltija, bet neimportē, piemēram, Vācija? Kā tas ir iespējams, ka viens un tas pats eiro Vācijā gada laikā pirktspējā zaudējis tikai 8,5 centus, bet Latvijā 21,3? Abas ir eirozonas dalībnieces!
Vāveres ritenī
Jautājums ir, vai tā ir Eiropas Centrālās bankas "apmaldīšanās trīs priedēs", vai arī tā ir pašmāju varturu rīcība vai bezdarbība? Vai iespējams, ka Latvijā nevis dzēš, bet lej eļļu inflācijas ugunskurā un tādēļ esam Eiropas vicelīderi naudas vērtības zaudēšanā!?
Nenoliedzami, ka tikai Baltijā spītīgi turas pie nodokļu nemazināšanas. Citviet Eiropā nodokļus energoresursiem mīkstina, domā par samazinātu PVN pārtikai vai samazinātu akcīzes nodokli un to arī iedzīvina kaut arī uz noteiktu termiņu, tādējādi cenšoties slāpēt cenu galopa ātrumu. Līdztekus attiecīgo valstu ražotājiem konkurētspēja tiek uzlabota.
Mūsu valdība labi zina faktu, ka vienīgais, no kā var iekasēt pietiekamu nodokļu daudzumu valsts aparāta uzturēšanai, ir pārtika un energoresursi, un rīkojas viņiem vienīgajā saprotamajā un tādēļ iespējamajā veidā! Gadījumā, ja nodokļus energoresursiem un pārtikai bez kāda plāna atceltu vispār, budžeta deficīts sasniegtu astronomiskus skaitļus un tas patiesi biedē jebkuru valdību.
Šobrīd tie ir astoņi miljardi eiro nodokļos, ko Latvijas valsts ir iekasējusi šā gada septiņos mēnešos. Tostarp patēriņa nodokļi – pievienotās vērtības nodoklis sasniedza 1,9 miljardus eiro un no akcīzes nodokļa vēl 0,645 miljoni eiro. Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas kopbudžetā šā gada septiņos mēnešos pieauga par 468,7 miljoniem eiro jeb 28,4%, sasniedzot 2,1 miljardu eiro, savukārt iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumos saņemti 1,2 miljardi eiro, kas bija par 304,7 miljoniem eiro jeb 32,8% vairāk nekā pērnā gada attiecīgajā periodā. Budžeta deficīta šobrīd praktiski nav, bet risks ir iekulties pamatīgā recesijā un no tās tikt ārā pēdējiem.
Latvijas ķeza slēpjas apstāklī, ka nabaga ir gan valsts, gan liela daļa iedzīvotāju. Proti, nodoklis maizei Latvijas budžetam ir būtisks, bet, piemēram, Vācijā tas neko daudz nemaina, jo ir spēcīga eksportam strādājoša rūpniecība, kādas mums nav.
Rezultātā teju vai ikkatrā krīzē Latvijai atliek izvēlēties to pašu plānu, paglābjot valsti no tukšas kases, bet mazinot cilvēku pirktspēju, ko rezultātā daļa cilvēku pat uzskata par viņu aplaupīšanu un izlemj pamest šo valsti, lai dotos strādāt uz jau pieminēto Vāciju. Tieši tā arī notika iepriekšējās recesijas laikā. Pēc krīzes cikls sākas no gala, tikai ar mazāku nodokļu maksātāju skaitu. Latvijas tauta pie šī uzstādījuma izskatās kā vāveres, kas iesprostotas cirka ritenī un skrien bez mitas. Pa laikam kāda izkrīt un aizbēg, bet atlikušajām jāskrien vēl jaudīgāk, jo cirka ritenim jāgriežas!
Varēja būt citādi 2021. gada jūlijā inflācija Latvijā bija tikai 2,8%, kas ir tikai nedaudz vairāk nekā vidēji eirozonā – 2,2%. Kopš šā gada marta inflācija eirozonā ir turējusies apmēram 7,4– 8,6% līmenī. Latvijā šajā pašā laikā tā ir augusi vai nu aritmētiskā, vai ģeometriskā progresijā – atkarīgs no ekonomista, kurš situāciju komentē – valdības kritiķis vai atbalstītājs. Neatkarīgi no skatpunkta vairs nevar einšteiniskā mierā paziņot, ka viss šajā pasaulē ir relatīvs. Daudzās eirozonas valstīs algas ir lielākas jau starta brīdī pirms gada un nodokļi labvēlīgāki, nerunājot par atlaidēm, kas parādījušās šodien. Situācija Latvijā varēja būt tāda pati kā Vācijā, ja vien politiķi spētu rīkoties kā Rietumeiropā un atrastu iespēju uz laiku mazināt nodokļus.
Rotaļas ar uguni jāizbeidz
Ilgstošs pieaugošas inflācijas spiediens salikumā ar nepietiekamu algu pieaugumu nozīmē neizbēgamu kopējā patēriņa samazināšanos un nevēlamu ietekmi visās ekonomikas nozarēs.
Tādēļ vēl jo vairāk ir būtiski uzdot jautājumus: "Kāpēc Latvijā ir vairākas reizes augstāka inflācija nekā vidēji eirozonā? Kam – ECB, vietējām institūcijām – un kas būtu jādara, lai mūsu skaitļi tuvotos vidējam rādītājam eirozonā?"
Ja spējam saprast, kam un kas jādara, tad būtiskākais ir prasīt rīcību, un to arī mēs prasām no tiem, kurus ievēlēs Saeimā 1. oktobrī. No visiem neatkarīgi no tā, vai viņi sevi sauc par kreisajiem, labējiem vai centristiem!
Valdībai un ECB ļaut spēlēties ar inflāciju ir gluži tas pats kā mazam bērnam dot sērkociņus. Rotaļas ar uguni beidzas slikti! Inflācijas sērgu ielaižot, var nonākt līdz daudz nepatīkamākam stāstam nekā pagājušā gadsimta 90. gados. Ērika Marijas Remarka darbos aprakstīta starpkaru Vācija un visi hiperinflācijas "prieki". Daļēji jautājums par rotaļām ar uguni ir arī ECB – vai varam "palaist" eiro pa bīstamo inflācijas taku, jo arī 8% inflācija ilgstoši ir ekonomikas slimīguma pazīme. Īsāk, Latvija var būt pirmā, kas skaļi pasaka Eiropai – pietiek, ir par traku, tas ir jāizbeidz!