Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 6. oktobris
Monika, Zilga, Zilgma

300 gadu sena guļbūve zem lupas. Valmieras Vecā aptieka

1736. gadā celtā tā dēvētā Vecā aptieka Valmierā ir viena no senākajām pilsētu koka mājām un tādējādi kalpo par unikālu senu koka ēku celtniecības, ilgtspējas un saglabāšanas iespēju izpētes objektu. Ēkas fasādē ir uziets tās sākotnējais krāsojums, kas ļaus rekonstruēt vienu no ārsienām senajā izskatā, izgatavojot arī vēsturisko logu kopijas. Mājai ir pilnībā saglabājušies oriģinālie griesti. Ievērības cienīgs meistarstiķis ir plānotā guļbūves koka jumta rekonstrukcija.

Stāsts par senāko zināmo Latvijas pilsētu koka dzīvojamo ēku, kas celta guļbūvē krusta pakšos ar profilētiem dziedriem (no ārsienas izvirzītiem siju galiem) fasādēs, aizsākas pēc Lielā Ziemeļu kara (1700–1721). Tad Valmieras Livonijas ordeņa pils vietā ir redzamas vien drupas, kas – pamazām atdzīvojas. Valmieras pilsdrupas vēsturnieki min kā spilgtāko piemēru sagrautas ordeņa cietokšņa teritorijas transformācijai par pilsētas apbūves daļu. Pēc kara beigām te pilsētnieki pamazām ceļ sev mājas un iekārto dārzus, un starp pirmajām ēkām ir arī tā dēvētā Valmieras “Vecā aptieka”, kura sākotnēji nemaz nav aptieka.

Ķirurgs ceļ dzīvojamo māju

Pirmais, kurš ap 1729. gadu izdevīgā darījumā tiek pie zemes gabala ordeņa pilsdrupu ziemeļu daļā, ir ķirurgs Johans Nikolass Švarcs. Šeit viņš izplāno sev dzīvojamo māju, ko, visticamāk, sāk celt 1735. gadā uz senās pils pamatiem, un gadu vēlāk guļbūve ir gatava. Teju 300 gadu vēlāk šī māja raksturo koka ēkas, kādas tās cēla vismaz kopš 16. gadsimta, ja ne agrāk. Tādējādi tā ir unikāls izpētes objekts, kas sniedz zināšanas par senu koka ēku celtniecības metodēm, to saglabāšanos un saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

Starp pelēcīgajām pilsdrupām nams varētu būt skaisti izcēlies, jo guļbūves pirmajam krāsojumam ir izmantota tā sauktā “zviedru krāsa”, kas fasādes iekrāsoja brūngani sarkanā tonī. Būve celta no 16 līdz 18 cm platiem priedes guļbaļķiem, kas savstarpēji kārtās savienoti ar plakanām tapām. Tikai vēlāk ēku apšuj ar horizontāli liktiem dēļiem, kas pārsvarā redzami senās pastkartēs un fotogrāfijās un maldīgi liek domāt, ka tā tas bijis vienmēr. Švarca mājas jumts, visticamāk, ir nosegts ar lubām.

Plānojums ar pārsteigumu

Lai arī mūsdienās no nama senākā plānojuma praktiski nekas nav palicis pāri, tomēr profesionālim telpu izvietojums joprojām ir rekonstruējams. To paveica SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” arhitekts un būvpētnieks Ilmārs Dirveiks, kurš 2021. gadā strādāja pie guļbūves arhitektoniski mākslinieciskās izpētes. Tik senu Vidzemes pilsētas koka māju plānojums nav detalizēti pētīts, un tādējādi “Vecā aptieka” sniedz vienreizēju ieskatu dzīvojamā nama iekštelpu izkārtojumā, norāda Dirveiks. Turklāt šis plānojums ir ar savu “odziņu” – netradicionāls, jo nelīdzinās tiem, kas pētīti līdz šim.

Mājas centrā ir manteļskurstenis, kas kalpo par nama virtuvi, un tradicionāli pirms tā senajās dzīvojamajās mājās ir ieejas durvis ar priekšnamu, bet aiz tā – tā dēvētais aiznams. Švarcam celtajā mājā manteļskurstenis, kā arī telpas pirms un aiz tā ir savā vietā, tikai: pretim skurstenim nav durvju ailas, bet gan logs! Proti, te nav tradicionālā priekšnama un aiznama, jo ieeja namā ar priekšnamu atrodas vairāk sāņus, ēkas rietumu pusē. Savukārt telpā aiz manteļskursteņa, visticamāk, atradās guļamistaba.

No Švarca mājas priekšnama ar noeju pagrabā un kāpnēm uz bēniņiem var nokļūt galvenajā dzīvojamajā istabā, nevis manteļskurstenī. Mājas abos galos izvietojas vairākas neapkurinātas telpas tā sauktie kambari. Aprakstītais plānojums ir ļoti neparasts, un pagaidām nav skaidrojuma, kāpēc tā darīts, – pārāk maz ir zināms par tik senām dzīvojamajām mājām Latvijas pilsētās, kā to atzīst Ilmārs Dirveiks. Varenais manteļskurstenis ir starp retajām sākotnējā plānojuma struktūrām, kas daļēji saglabājies līdz mūsdienām kopā ar četru metru garu priekšnama sienas posmu. Tas tiks rekonstruēts, tāpat kā ēkas starpsienas, bet ne 18. gadsimta plānojumā – jaunāku laiku pārbūvju izskatā.

Namu iekāro aptiekārs

Ķirurgs Švarcs nepatur namu savā īpašumā un jau dažus gadus vēlāk to pārdod. Arī nākamais īpašnieks nav uz ilgu palikšanu, un 1756. gada 1. februārī māju nopērk vācu tautības aptiekārs Johans Volrāts Reihenavs. Šis Maskavas slimnīcas ārsts ir saņēmis privilēģiju aptiekas ierīkošanai Valmierā un izvēlas to iekārtot savulaik Švarca celtajā ēkā. Tā no šī brīža līdz pat 1965. gadam sāk vīties “Vecās aptiekas” kā aptiekas stāsts, un šī ir viena no dažām senākajām aptiekas ēkām ārpus Rīgas.

Līdz ar Reihenavu ienākšanu ēkā aizsākas tās neskaitāmo pārbūvju laiks. Ārstniecības līdzekļu pārdošanu un izgatavošanu aptiekārs iekārto nama rietumu gala telpās. Viņš šeit iebūvē krāsnis un, domājams, vienu no rietumu gala logiem pārveido par ieejas durvīm. Valmieras pilsdrupu teritorija aptiekāra biznesam ir izdevīga vieta. Tepat netālu ir Rātsnams un baznīca, kā arī tirgus laukums, kur nemitīgi apgrozās pilsētnieki un iebraucēji. Lai nodrošinātu pieprasījumu pēc ārstnieciskajiem pulveriem un tējām, aiz aptiekas Reihenavs izveido divus ārstniecības augu dārzus.

Reihenavi saimnieko šajā vietā līdz pat 1827. gadam, kad tā brīža aptiekārs Jākobs Reihenavs ir spiests savu rūpalu nodot mantojumā znotam Johanam Kristofam Maršneram, jo – aptiekāram nav dēlu. Tieši ar Maršneru ir saistīts stāsts, kāpēc šis nams pilsētniekiem līdz pat mūsdienām zināms kā “Vecā aptieka”. 1858. gadā, par spīti Maršnera vairākus gadus ilgiem protestiem, Valmierā atver otru aptieku, un konkurence ir uzreiz jūtama. Tagad pilsētā ir divas ārstniecības līdzekļu pārdošanas vietas: “Jaunā aptieka”, kas vēlāk iegūst nosaukumu “Zvaigžņu aptieka”, un “Vecā aptieka”.

Ne aptieka, bet īsts komplekss

19. gadsimta otrajā pusē aptieka vēlreiz maina īpašniekus. No 1860. gada tā nonāk Erdmaņu dzimtas rīcībā, kura te saimnieko līdz 1912. gadam. Tas ir laiks, kad Krievijas impērijā stājas spēkā jauns likums, kas ļauj arī pilsētām atvērt savas aptiekas. Erdmaņi pārdod īpašumu Valmieras pilsētai, bet saglabā iespēju darboties aptiekā. Johans Heinrihs fon Erdmanis nostrādā savā bijušajā īpašumā kā pārvaldnieks līdz pat 1933. gada septembrim, kad dodas pensijā.

Erdmaņu laikā “Vecā aptieka” vairs nav viena māja, bet gan trīs ēku komplekss, kas tapis 19. gadsimta pirmajā pusē. Aptiekas dienvidrietumu stūrī laikā no 1799. līdz 1829. gadam uzceļ ugunsdrošu mūra ēku, maksimāli tuvu ieejai aptiekā. Pētnieki lēš, ka tai varētu būt bijusi īpaša nozīme saistībā ar zāļu gatavošanu. Savukārt laikā starp 1829. un 1858. gadu aptiekai otrā pusē parādās vienstāva koka ēka (mūsdienās tā arī saukta – “Koka ēka”), kas, visticamāk, ir domāta dzīvošanai. Interesanti, ka pirms tam šajā vietā jau bija pavisam neliels namiņš – “Vecās aptiekas” atejas piebūvīte.

19. gadsimta beigās būtiskas pārmaiņas piedzīvo arī pati “Vecās aptiekas” ēka – to modernizē un ievērojami paplašina, šim nolūkam ziemeļu (nogāzes) pusē uzbūvējot trīs stāvu mūra paplašinājumu. Reljefa dēļ divi apakšējie stāvi ir kā pagraba telpas, bet trešajā stāvā, kurš ir “Vecās aptiekas” pirmā stāva līmenī, ierīko telpu aptiekas vajadzībām.

Pirms Otrā pasaules kara aptieka kādu laiku sadzīvo kopā ar bērnudārzu, ko izvieto “Koka ēkā”, bet pēc kara tā savu vietu saglabā līdz 1965. gadam. Tad to pārceļ uz jaunām telpām pilsētas centrā, bet visas trīs ēkas pārvērš daudzdzīvokļu mājā. Tikai nepilnus 15 gadus vēlāk ēku kompleksu savā apsaimniekošanā pārņem Valmieras vēstures muzejs un uzsāk pakāpenisku to pielāgošanu savām vajadzībām.

Jaunās skaņās

Senās guļbūves un tai blakus esošo ēku pielāgošana dažādām vajadzībām risinājusies daudzas reizes, un pašreiz, kopš 2020. gada, notiek visa kompleksa pārbūve un restaurācija, lai durvis vērtu vaļā mūsdienīga Valmieras vēstures ekspozīcija par pilsētas vēsturi no 13. līdz 18.gadsimtam. Nams nebūs stāsts par “Veco aptieku”. Tas kļūs par simbolu, sava laikmeta vēstnieku, kurā izstāstīt par senās Valmieras iedzīvotāju dzīvi, jaunās ekspozīcijas ideju ieskicē Valmieras vēstures muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Liene Rokpelne.

Pārbūves un rekonstrukcijas gaitā daudz domāts par to, lai muzeja apmeklētājiem būtu iespēja pirmo reizi pievērst uzmanību un ieraudzīt ēkas oriģinālās, trīs gadu simtus vecās konstrukcijas. Piesaistītie restauratori strādā pie tā, lai tās restaurētu un saglabātu nākamībai, bet zudušās daļas – rekonstruētu. “Viena no iekštelpas sienām būs iekonservēta tāda, kāda tā bija senatnē. Tiek pilnībā rekonstruēts apvalkdūmenis, kas ir nama centrālā telpa,” stāsta Rokpelne. Pārsteigums gaida arī tos, kuri gadu desmitiem bija pieraduši redzēt ēku gaiši pelēkā tonī. Arī viena no ārsienām būs rekonstruēta senajā izskatā brūngani sarkanīga, kāda tā bija krāsota 18. gadsimtā pēc uzcelšanas.

Materiāla sagatavošanā izmantota SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” arhitekta Ilmāra Dirveika ēku kompleksa 2021. gadā veiktā arhitektoniski mākslinieciskā izpēte.

Necerēti izdodas atsegt nama oriģinālo krāsojumu

Ēkas ziemeļu fasādes izpētes gaitā izdevies uziet tās pirmo – 18. gadsimta – krāsojumu. Guļbūves baļķi ir krāsoti ar tā saukto “zviedru krāsu”, dēvētu arī par miltu krāsu. To Latvijā pazīst jau no 17. gadsimta, un, kā liecina krāsas nosaukums, tās izcelsme meklējama Skandināvijā, kur to lieto joprojām. “Zviedru krāsa” koku iekrāso brūngani sarkanīgu.

Oriģinālo krāsojumu ēka saglabā līdz pat 19. gadsimtam, kad tā pirmajā pusē divas fasādes nokrāsotas dzeltenā krāsā, bet gadsimta vidū ēku apšuj ar tumši zaļi krāsotiem dēļiem. Arī vēlāk nams saglabā dēļu apšuvumu, kuram tiek mainīts krāsojums. Oriģinālā krāsa atklāta, noņemot apšuvumu, turklāt vietām tā saglabājusies pārsteidzoši labā stāvoklī.

Nākamībai namu kopumā nolemts saglabāt ar dēļu apdari, bet ar vienu izņēmumu – ir izdevies rast risinājumu arī “zviedru krāsas” izmantošanai. Tā būs apskatāma ziemeļu fasādē, kur ir vislabāk saglabājušies starpsienu baļķu iesējumi un arī logailu izmēri ir vistuvākie sākotnējiem. Tādējādi pieņemts lēmums par šīs fasādes rekonstruēšanu tās sākotnējā izskatā. Šeit būs eksponēti oriģinālie sienas guļbaļķi, krāsoti zviedru sarkanajā krāsā pēc tradicionālās receptes, kā arī četrās logailās tiks izgatavotas vēsturisko logu kopijas. Tā kā sākotnējie logi ēkā nav saglabājušies, tad to dizainu restauratori konstruēs pēc līdzīgu objektu paraugiem.

Kā gatavo “zviedru krāsu”?

Viendabīgā masā sajauc rudzu miltu klīsteri, ūdeni, dzelzs oksīda pigmentu. Masai var pievienot arī koku sveķus un lineļļu.

Cik tā noturīga?

Krāsas kalpošanas laiks ir līdz pat 50 gadiem, un tajā esošie savienojumi pasargā koksni no pelējuma un trūdēšanas, tā arī konservē virsmu.

 

Četri jautājumi profesionālim

  • Kārlis Rozenštrauhs, ēkas restaurācijas un rekonstrukcijas darbos iesaistītais SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” arhitekts

Kas ir sarežģītākais šāda projekta īstenošanā, kad ļoti senā mājā top moderns muzejs? Kā to restaurēt un saglabāt nākamībai, cenšoties nepazaudēt tās oriģinalitāti – liecību par seno?

Jāatzīst, ka īstenībā ir iespējams saglabāt daudz. Viss atkarīgs no arhitekta izjūtas, spējas pārliecināt pasūtītāju un dialoga ceļā rast vislabāko iespējamo kompromisu. Ja ēkas īpašnieks pats apzinās sava īpašuma kultūrvēsturisko vērtību un ir ieinteresēts tās saglabāšanā, tad tā ir liela priekšrocība, arhitektam projektējot. Diemžēl ne vienmēr tas tā ir. Ļoti bieži vēsturiskās ēkās vēlas ieviest funkcijas, kuras tām nav piemērotas un prasa lielas izmaiņas un pielāgošanu, kā rezultātā var tikt zaudēts ēkas autentiskums.

Šis projekts mūsu pieredzē ir salīdzinoši unikāls, jo neesam sākotnējā projekta un koncepcijas autori. Iesaistījāmies kā restaurācijas daļas izstrādātāji stadijā, kad jau tika veikti būvdarbi un iesākta citu autoru projekta realizācija. Daļa vēsturisko konstrukciju jau bija demontētas, līdz ar to uzdevums bija, sadarbojoties ar projektētājiem, saprast, cik tālu ejam ar sākotnējām iecerēm un cik daudz tomēr rosinām veikt izmaiņas un atgriezties pie tāda vai citāda būvperioda vēsturiskā izskata. Kopumā mūsu sadarbību vērtēju kā ļoti veiksmīgu. No vēsturiskās substances ir izdevies saglabāt diezgan daudz, kā arī ir rekonstruēts iepriekš zudušais.

Kāds ir pašas guļbūves stāvoklis? Jūs strādājat ar 300 gadu seniem baļķiem.

Ēkas tehniskais stāvoklis no līdzšinējās apsaimniekošanas viedokļa, protams, varēja būt labāks, diemžēl tāda ir mūsu ikdiena – ne vienmēr īpašniekam ir līdzekļi un zināšanas, lai uzturētu šāda līmeņa ēku. Ne vienmēr arī tiek meklēti piemēroti speciālisti, kuri varētu kvalitatīvi realizēt šādu darbu. Turklāt šis ēku komplekss līdz šim nebija kultūrvēsturiska pieminekļa statusā, kas neuzliek par pienākumu attiecīgi ar to apieties.

Tomēr bojājumi nebija nenovēršami, un ēkas kultūrvēsturiskā vērtība tā rezultātā nemazināsies. Šī projekta ietvaros vairākās zonās sienām tika nomainīti trupējušie baļķi, sevišķi apakšējais vainags, vai arī esošiem baļķiem protezētas bojātās vietas. Ir nomainīti arī iepriekšējos remontdarbos nekvalitatīvi iestrādātie baļķi. Rekonstruētas bojātās manteļskursteņa mūra sienas.

Uzsākot būvdarbus ēkā vēl pirms tika piesaistīti restauratori, tika demontētas iekšējās šķērssienas, kuras “savelk” ēkas ārsienas un novērš to izkļaušanos, un šo darbu rezultātā pasliktinājās ēkas konstruktīvā noturība. Ir gandarījums, ka sarunās ar projektētājiem esam vienojušies par starpsienu atjaunošanu. Tā būs rekonstrukcija, jo no oriģinālajiem starpsienām praktiski nekas nav saglabājies, tomēr tā piešķirs namam sākotnējā izskata iespaidu, turklāt – būtiski novērsīs riskus, zaudēt ēkas konstruktīvo noturību.

Kādas oriģinālās konstrukcijas tiks saglabātas, un ko no tā redzēs muzeja apmeklētāji?

Visa vēsturiskā substance, ko ir iespējams konservēt un atjaunot, tiek saglabāta: visi oriģinālie sienu baļķi, kas bija pietiekami labā stāvoklī, oriģinālās pārseguma sijas, dēļu griesti, esošās jumta spāres. Saglabājam manteļskursteņa mūra konstrukcijas. To, cik lielā mērā tas viss būs apmeklētājam redzams, vēl nevar atbildēt, jo koncepcija par telpu apdarēm ir izstrādes stadijā un par to norit diskusijas, piemēram, vai guļbaļķu sienas apmest vai ne. No energoefektivitātes viedokļa būtu labāk apmest un arī vēsturiski, visticamāk, bija apmests, bet tad apmeklētājam vairs nebūs uztverams stāsts par restaurāciju, piemēram, kur ir vecais baļķis, kur – jaunais.

No muzeja apmeklētāja skatpunkta šāda eksponēšana, domājams, ir interesants vizuālais materiāls un daļa no ekspozīcijas, bet no restaurācijas un vēstures viedokļa baļķi bez uzslāņojuma nav autentisks risinājums. Uz šādām sienām parasti bija apdare – vai nu dekoratīvs krāsojums, gleznojums, tapetes, vai apmetums. Šajā gadījumā atsevišķās telpās redzami skalu nospiedumi, līdz ar to, domājams, sākotnēji baļķi bija apmesti.

Kāds būs guļbūves jumta segums? 90. gados tai uzlika dakstiņu jumtu, kāds ēkai nekad nav bijis.

Dakstiņu segums vēsturiski bijis ēkas mūra piebūvei dienvidrietumu pusē. To saglabāsim un atjaunosim. Pārējām – koka – ēkām, kurām tik tiešām dakstiņu segums nekad nav bijis, izņemot pēc 90. gadu atjaunošanas darbiem, ieklāsim to sākotnējo jumta seguma materiālu, proti, koka dēļus.

Vēsturiskā jumta dēļu seguma rekonstrukcija Latvijas mērogā ir samērā unikāls risinājums, kas reti realizēts. Tiesa, dēļu jumts nav lēts, jo nepieciešams kvalitatīvs kokmateriāls, specifiska apstrāde, darvojot ar pigmentētu kokdarvas un lineļļas maisījumu, kā arī nepieciešama regulāra apdares atjaunošana ekspluatācijas laikā. Prieks, ka šajā ziņā būvniecības dalībnieki spējuši novērtēt šādu risinājumu un nozīmīgo pienesumu, ko tas dos Valmieras vēsturiskās pilsētvides atjaunošanā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vienotība nemaz nav tik vienota

Finanšu ministra Jāņa Reira nostumšana liecina par ietekmes cīņām Jaunajā Vienotībā un ir sitiens arī Krišjānim Kariņam, tādēļ daudz ko parādīs tas, kuru partija virzīs kā nākamo finanšu minist...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas