Nesen, organizējot pirmo Vislatvijas Reģionālo uzņēmēju biedrību kongresu, jūs aktualizējāt uzņēmēju un pašvaldību sadarbības jautājumu. Par sadarbības aspektiem runā gan Latvijas Pašvaldību savienība, gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Savulaik Dienā, rakstot par situāciju pašvaldībās, secinājām, ka ir pilsētas un novadi, kuros aktīvi darbojās uzņēmēju organizācijas, bet citviet pietrūkst uzņēmēju, kuri gatavi runāt ne tikai savā, bet arī citu vārdā. Kāpēc tādas atšķirības?
Silvestrs Savickis. Uzņēmēju organizācijas veidojas tur, kur ir enerģiski cilvēki un šie cilvēki spēj atrast kopēju valodu pat tad, ja pārstāv dažādas nozares un mērogos ļoti atšķirīgus uzņēmumus. Diemžēl ir biznesa vides pārstāvji, kuri domā, ka, iesaistoties kādā organizācijā, varēs labāk pārdot sava uzņēmuma produkciju vai pakalpojumus. Zinu gadījumu, kad viens autoservisa īpašnieks domāja, ka iesaistīsies uzņēmēju organizācijā un tad visi novada uzņēmēji brauks tikai uz viņa servisu mainīt savām automašīnām riepas. Pēc gada viņš saprata, ka tā nenotiek, un no uzņēmēju organizācijas izstājās. Savukārt tie cilvēki, kuri domā ne tikai par savu biznesu, bet arī par nacionālā līmeņa un pašvaldības līmeņa vērtībām, var nonākt pie rezultāta. Protams, uzņēmējiem darbošanās biedrībā prasa lielu laika ieguldījumu, atdeve ir vienīgi gandarījums, un arī tikai laika gaitā.
Normunds Čiževskis. Uzņēmējiem, apvienojoties organizācijā, dialogs ar pašvaldību veidojas labāk nekā tad, ja šādas organizācijas nav, jo pašvaldībai ir ļoti stingra hierarhija, un, ja uz pašvaldību katru dienu nāk cits vietējais uzņēmējs ar saviem priekšlikumiem, prasībām un idejām, kuras pat var būt diametrāli pretējas, pašvaldībām grūti atrast kopsaucēju. Konstruktīvāka saruna izveidojas, ja pašvaldībā vēršas uzņēmēju organizācijas pārstāvis, kurš iepriekš apkopojis daudzu biznesa vides cilvēku viedokļus.
Kas ir būtiskākais, ko uzņēmēji gaida no pašvaldības un pašvaldība - no uzņēmējiem? Ar ko saruna vispār sākas?
N. Č. Ja pašvaldības pārstāvji un uzņēmēji sāk sarunu, tad tas jau ir labi, jo tātad viņi atzīst, ka cits citam ir nepieciešami. Ir pašvaldības, kuras īsti nesaprot, kāpēc tām vispār vajadzīgi uzņēmēji, jo iedzīvotāju ienākuma nodokli taču maksā iedzīvotāji, vēlēšanās balso iedzīvotāji, tātad uzņēmējus īpaši nevajag. No šādu pašvaldību pārstāvju skatpunkta vislabākais variants ir, ja tās iedzīvotāji strādā kaimiņu pašvaldībā un tikai dzīvo šajā pašvaldībā, maksājot tai savus nodokļus. Par laimi, ir Latvijā pašvaldību deputāti, kuri raugās plašāk un saprot, ja iedzīvotājiem nebūs darbvietu, nebūs arī nodokļu pašvaldību budžetos un nebūs tādu cilvēku, kuri uztur savu novadu, savukārt būs iedzīvotāji, kuri jāuztur pašvaldībai un kuri veidos sociālā dienesta pastāvīgo klientu loku.
S. S. Klasiskajā variantā uzņēmējs nāk uz pašvaldību un saka, ka nav normāla ceļa līdz ražotnei, un pieprasa, lai pašvaldība šo jautājumu nekavējoties risina, respektīvi, nāk ar pretenzijām un prasībām. Pašvaldībai to nevajag. Tāpēc, ja uzņēmējs sāk sarunu, izvirzot prasības, tad dialogs neveidojas. Konstruktīva saruna ir iespējama tikai tad, kad gan uzņēmēji, gan pašvaldības pārstāvji ir gatavi kompromisam. Mūsu fokuss ir vērsts uz to, lai uzņēmēji pašvaldībai saka: "Mēs paši saviem spēkiem paveiksim daudz, bet pašvaldība var palīdzēt."
N. Č. Daudzi pašvaldību pārstāvji pieraduši domāt, ja klauvē pie durvīm uzņēmējs, tad jānoslēpjas aiz vislielākā galda, jānostājas aizsardzības pozīcijās un jāsagatavojas teikt: «Ideja laba, bet mēs neko nedrīkstam, Valsts kontrole mums neko neļauj darīt, un vispār mums nav ne resursu, ne iespēju tavu ideju īstenot.» Tomēr šādu domāšanas veidu vajadzētu mainīt.
Daudz tiek diskutēts par iepirkumu konkursiem un to, vai var pašvaldība iepirkumā dot priekšroku vietējam uzņēmumam vai tomēr nevar vispār pievērst uzmanību tam, vai uzņēmums ir vietējais, no otras Latvijas malas vai pat ārvalstu.
N. Č. Abstrahējoties no juridiskajām problēmām, šim jautājumam ir divi aspekti. No vienas puses, mēs kā lokālpatrioti gribētu, lai visu piegādā, būvē un gatavo pašu pašvaldības teritorijā esošie uzņēmumi. No otras puses, pareizi ir, ka vietējais uzņēmums uzvar konkursā un saņem pasūtījumu tikai tādā gadījumā, ja viņa piedāvājums salīdzinājumā ar citiem piedāvājumiem ir konkurētspējīgs. Ja man, konkrētās pašvaldības iedzīvotājam, jāpiemaksā tikai par to, lai mana pašvaldība iepirktu, piemēram, ēdināšanas pakalpojumus no mana kaimiņa, tad ātrāk vai vēlāk izrādīsies, ka šāds princips tomēr nestrādā. Efektivitātei un konkurētspējai ir jābūt. Nevar izvēles kritērijs, piemēram, konkursā par būvdarbu veikšanu būt tikai tas, ka būvuzņēmuma īpašnieks ir kaimiņš, skolasbiedrs vai bērnības draugs. Savukārt, ja divu uzņēmumu piedāvājumi ir vienlīdz kvalitatīvi, tad, protams, vērts izvēlēties vietējo piedāvājumu, nevis uzņēmumu, kas atrodas 200 km attālumā. Kā to juridiski sakārtot, tas vēl jāizdomā un jāpamato.
Visu Magdas Riekstiņas interviju ar Mārupes uzņēmēji vadītāju Normundu Čiževski un biedrības pārstāvi Silvestru Savicki lasiet trešdienas, 10.decembra, laikrakstā Diena.