Nesen Fiskālās disciplīnas padome Finanšu ministrijai (FM) izteica aicinājumu būt racionālai, nevis pārspīlēti optimistiskai. Padome skaidroja, ka "apstiprinājusi FM sagatavotās makroekonomikas prognozes, ko izmantos par pamatu vidēja termiņa budžeta ietvara izstrādei 2022.–2024. gadam, tomēr uzsver nepieciešamību modelēt stresa scenārijus, ņemot vērā vairākus riskus".
Latvijā ēnu ekonomika pagājušajā gadā, salīdzinot ar 2019. gadu, ir augusi par 1,6% un sasniegusi 25,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). To atklāj pētījums Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs. (Pētījuma autori ir ekonomikas eksperti Arnis Sauka un Tālis J. Putniņš.)
Latviju un pārējo pasauli vēl nebija satricinājusi Covid-19 pandēmija, kad Eiropas Savienības (ES) institūcijās jau tika spriests par to, ka nepieciešams visās dalībvalstīs ieviest vienotus minimālās algas aprēķināšanas principus. Vēlamā risinājuma meklējumi turpinās arī šovasar, kad gan ekonomiku, gan arī sabiedrības dzīvesstilu būtiski izmainījuši pandēmijas nestie ierobežojumi. Mūsu valstī pastāvošos viedokļus nesen atklāja tiešsaistes diskusija Vienots minimālās algas aprēķins ES: Kā tas ietekmēs Latviju?, ko organizēja Eiropas Parlamenta (EP) birojs Latvijā.
Tūrisms ierindojas to nozaru vidū, kas Covid-19 pandēmijas laikā cieš ļoti smagi. To apliecina gan ceļojumu industriju raksturojošā statistika, gan tūrisma kompāniju finanšu dati. Turklāt pandēmija vēl nav beigusies, pārvietošanās ierobežojumi joprojām pastāv un par to, kā praksē funkcionēs vienkāršai un drošai ceļošanai paredzētais risinājums – Eiropas Savienības Digitālais sertifikāts –, vēl ir daudz neskaidrību.
Viena no interesantākajām politiskajām rokādēm pēdējā laikā ir saistīta ar ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu, kurš vispirms nomainīja partiju, no KPV LV pārejot uz Nacionālo apvienību (NA), bet pēc tam ātri zaudēja un tikpat ātri atguva ministra portfeli. Jāteic, visai interesanti bija vērot, kā sociālajos tīklos sarosījās Vitenberga kritiķi brīdī, kad šķita – ministra amats viņam ir zudis, bet tikpat ātri pieklusa, kad kļuva skaidrs – ministra krēslā Vitenbergs atradīsies arī turpmāk. Tomēr, raugoties plašāk, jāakcentē tas, kādu redzējumu par tautsaimniecību paudusi NA un kāda līdz šim bijusi ministra stratēģija.
Lai gan vakcinācija pret Covid-19 mūsu valstī sākās lēni un haotiski, nu jau mēnesi tās gaita ir uzlabojusies, un, pieaugot vakcinēto iedzīvotāju īpatsvaram, par aktualitāti kļūst ierobežojumu mazināšana daudzās jomās. (1. jūnijā aģentūra LETA vēstīja, ka "pirmo poti pret Covid-19 saņēmuši 25,3% iedzīvotāju, bet abas – 14,05%".) Noskaņojums sabiedrībā patlaban atgādina to, kāds bija aptuveni pirms gada, kad 10. jūnijā noslēdzās 12. martā izsludinātā pirmā ārkārtējā situācija un daudzas durvis, kas trīs mēnešus bija slēgtas, atkal atvērās. Arī tobrīd valdīja jūsmīga eiforija, ka Covid-19 riski un to mazināšanai ieviestie ierobežojumi palikuši pagātnē uz visiem laikiem.
Jau ilgtermiņā nemierīgās situācijas saasināšanās Baltkrievijā ir aktualizējusi jautājumu par to, cik nozīmīgas Latvijai ir ekonomiskās attiecības ar šo mūsu austrumu kaimiņvalsti. Nesenā pagātnē spilgts piemērs tam, kā politika ietekmē tautsaimniecību, bija 2014. gadā ieviestās Eiropas Savienības (ES) un Krievijas savstarpējās sankcijas, bet to radītajiem izaicinājumiem mūsu valsts ekonomika, vērtējot kopumā, tika pāri visai veiksmīgi.
Latvijā bieži tiek uzsvērts, ka jāvirzās uz Ziemeļvalstu modeli. Arī mūsu politiķi tieši Ziemeļvalstis nereti min kā paraugu, kam Latvijai vajadzētu līdzināties. Ikviens, kurš seko ārvalstu aktualitātēm, zina, ka pašu Ziemeļvalstu (Zviedrijas, Somijas, Dānijas, Norvēģijas un Islandes) vidū pastāv daudz atšķirību, turklāt cīņā pret Covid-19 Zviedrijas stratēģija atšķiras no pārējo Ziemeļvalstu stratēģijas. Tomēr Ziemeļvalstīm ir kas kopīgs, un tā ir izpratne par to, ka valsts politiskās un ekonomiskās stabilitātes pamats ir vidusslānis, respektīvi, tie cilvēki, kuri ir orientēti uz to, ka savu labklājību nodrošina ar pašu darbu, bet atbalstu no valsts prasa tikai ārkārtējos apstākļos, ko var radīt aizliegums vairākām nozarēm strādāt pandēmijas laikā vai individuālas veselības problēmas, no kurām nav pasargāts neviens cilvēks neatkarīgi no gadu skaita.
Vasaras tuvošanās ir laiks, kad Latvijas iedzīvotāji parasti apsver tuvāku un tālāku ceļojumu plānus, un tā tas ir arī šajā – Covid-19 pandēmijas – gadā.
Drīzumā – 5. jūnijā – gaidāmās pašvaldību vēlēšanas, kas noritēs visā Latvijā, izņemot Rīgu, pievērsušas uzmanību ekonomiskajai situācijai reģionos. Iedzīvotāju paustie viedokļi, gan atbildot uz mediju jautājumiem, gan diskutējot sociālajos tīklos, apliecina, ka jau gadiem apspriestais jautājums par darba vietu trūkumu joprojām ir aktuāls.
Šā gada aprīlī, salīdzinot ar aprīli pērn, vidējais patēriņa cenu līmenis Latvijā palielinājās par 1,7%, savukārt, salīdzinot ar šī paša gada martu, – par 0,9%, vēsta Centrālā statistikas pārvalde.
Kurzemes piejūras pilsētā Liepājā tiek veidota jauna zivju produkcijas ražotne, kas nodrošinās vismaz 500 darbvietu. To, atbildot uz Dienas jautājumu, apstiprina uzņēmējs no Lietuvas, SIA Syfud īpašnieks Sigits Ambrazevičs un norāda arī, ka šis gads tiks veltīts tam, lai sagatavotos ražošanas procesa sākšanai nākamgad.
Vakcinācija pret Covid-19 mūsu valstī sākās tik lēni, haotiski un neprasmīgi no sabiedrisko attiecību viedokļa, ka vakcinācijas organizēšanu šopavasar publiski kritizēja daudzi – politiķi, mediķi, uzņēmēji, žurnālisti un citu jomu pārstāvji –, bet slavēja gandrīz tikai tie, kuriem tāds darbs – slavēt.
Daudzkārt apspriestais Saeimas lēmums no 7. maija ļaut strādāt āra terasēm, kas bija pretējs valdības nostājai, ir iegaumēšanas vērts, jo spilgti ilustrē Covid-19 pandēmijas izmantošanu politiskajās spēlēs. Tomēr politiķiem vajadzētu saprast, ka Covid-19 un kopumā cilvēku veselība ir pārāk nopietna tēma, lai to ievītu savās politiskajās cīņās par varu un popularitāti.
Covid-19 pandēmija ir būtiski mainījusi pie varas esošo politiķu un uzņēmēju attiecības. Jau kopš pagājušā gada marta uzņēmējiem jārēķinās ar valdības lēmumiem par dažādiem aizliegumiem un ierobežojumiem, kas pirms pandēmijas šķistu gluži neiedomājami, bet vienlaikus arī valdība ir lēmusi par atbalsta pasākumiem daudzu nozaru uzņēmumiem un to darbiniekiem.
Pēdējā laikā saasinās diskusijas par valsts atbalsta izbeigšanu tiem uzņēmumiem un to darbiniekiem, kuri pārstāv tās jomas, kam Covid-19 pandēmijas laikā pilnībā vai daļēji aizliegts strādāt.
Datu aizsardzība mūsu valstī tika plaši apspriesta pirms trim gadiem, jo 2018. gada 25. maijā Eiropas Savienībā (ES) stājās spēkā Vispārīgā datu aizsardzības regula (General Data Protection Regulation, GDPR). Saistībā ar GDPR tika diskutēts par visdažādākajām tēmām – sākot no tā, kā glabāt klientu datubāzi starptautiskā uzņēmumā un beidzot ar to, vai mazpilsētas kafejnīca drīkst sociālajos tīklos ievietot fotogrāfijas, kurās redzami nejauši apmeklētāji.
Lielākā daļa – 65,7% – Latvijas uzņēmēju uzskata, ka valdības rīcība traucē uzņēmējdarbības izaugsmei, turklāt vēl vairāk – 84,9% – uzņēmēju normatīvā regulējuma stabilitāti un prognozējamību vērtē kā ļoti sliktu. To atklāj pētījums Turības Biznesa indekss 2021, ko iniciē augstskola Turība, bet īsteno pētījumu centrs SKDS, aptaujājot dažādu nozaru un mērogu uzņēmumu vadītājus visā Latvijā. Jaunajā indeksā arī konstatēts, ka, salīdzinot ar iepriekšējo gadu datiem, pieaudzis gan to respondentu, kuri uzskata, ka valdības rīcība biznesam traucē, gan to, kuri norāda, ka normatīvā regulējuma stabilitāte un prognozējamība ir slikta, īpatsvars.
"Lai arī man Rīgā ir biznesa projekti, patlaban uz Latviju nebraukšu, jo ir pieejami tikai tādi lidojumi, kas paredz vismaz trīs pārsēšanās, turklāt aviobiļešu cenas ir augstas!", "Ikgadējais brauciens pie draugiem uz Latviju jāatliek, jo valstī, kurā dzīvoju un strādāju, pastāv ceļošanas ierobežojumi!", "Covid-19 krīze ir radījusi saspringtu situāciju mūsu uzņēmumā, līdz ar to atvaļinājumam Latvijā nav piemērots brīdis, turklāt nav tik daudz brīva laika, lai varētu ievērot pašizolāciju!", "Mēs ar bērniem noteikti aizbrauksim uz Latviju, bet šobrīd izvairāmies no jebkādām vietām, kur ir cilvēku drūzma, turklāt bērniem ir skola!", "Covid-19 laikā es vispār atturos ceļot, bet noteikti aizbraukšu uz Latviju pēc pandēmijas, jo gribu atkal dzirdēt latviešu valodu un pabūt dzimtajā pilsētā!" Aptuveni šādas un līdzīgas vēstis no ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem – draugiem, radiniekiem, kā arī sadarbības un biznesa partneriem – 13 pandēmijas mēnešos ir saņēmuši daudzi mūsu valsts iedzīvotāji.
Rīga kopā ar Pierīgu un pārējā Latvija – šāds iedalījums ir dzirdēts bieži līdz ar apgalvojumu, ka galvaspilsētā un tās apkārtnē dzīvo puse no mūsu valsts aptuveni 1,9 miljoniem iedzīvotāju. Tiek arī akcentētas ekonomiskās atšķirības starp metropoli un reģioniem, it īpaši starp Rīgu un Latgali.
Kopš pagājušā gada 1. janvāra ikviens pensiju otrā līmeņa dalībnieks var izvēlēties, kas ar šajā pensiju līmenī uzkrāto kapitālu notiks pēc viņa dzīves beigām, ja tās pienāks pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas.
Tāpat kā pagājušā gada pavasarī mūsu sabiedrībā bija jūtama viļņošanās par to, ka dīkstāves pabalsti netiek piešķirti visiem, kuriem tie pienākas un ir nepieciešami, šopavasar ir jūtama viļņošanās par vakcinācijas organizēšanu. Bieži dzirdams viedoklis, ka tiem iedzīvotājiem, kuri vēlas vakcinēties, tādas iespējas nav. (Savukārt visi, kuri jau varētu vakcinēties, nesteidzas to darīt.)
Attieksme pret latviešu valodu mūsu sabiedrībā asas diskusijas raisa bieži. Arī patlaban, pandēmijas laikā, virmo strīdi par to, cik daudz par vakcināciju un Covid-19 ierobežošanas pasākumiem jāstāsta ne tikai latviski, bet arī citās valodās. Jāatgādina, ka Valsts valodas likums nosaka – Latvijā "valsts valoda ir latviešu valoda" un "ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, ir uzskatāma par svešvalodu".
Nozares, kas saistītas ar preču ražošanu, jau gandrīz 13 pandēmijas mēnešus turas labi. Turpretī pakalpojumu nozarēm un visām tām jomām, kas orientējas uz cilvēku pulcēšanos un pārvietošanos, klājas smagi, jo Covid-19 izplatības mazināšanai ieviestie ierobežojumi joprojām pilnībā vai daļēji paralizē to darbu.
