Neizpratni raisījusi Veselības ministrijas (VM) iecere trešo lielāko valsts slimnīcu – SIA Daugavpils reģionālā slimnīca – nodot valstij, kas faktiski nozīmē, ka finansiālajās problēmās esošo iestādi turpmāk varētu uzturēt nevis pašvaldība, bet valsts. Atbilstoši oficiālajiem datiem Daugavpils reģionālās slimnīcas zaudējumi 2023. gadā bija 5,1 miljons eiro, savukārt zaudējumi 2022. gadā – 3,5 miljoni eiro.
Sena vēsture
Pagājušajā gadā publiskajā informācijas telpā parādījās ziņas par Daugavpils slimnīcas finansiālajām problēmām. Savukārt šā gada augusta beigās veselības ministrs Hosams Abu Meri un Daugavpils pašvaldības vadītājs Andrejs Elksniņš paziņoja, ka esot panākta vienošanās par turpmākajiem juridiskajiem soļiem saistībā ar valsts līdzdalību slimnīcas pārvaldībā.
Vēl septembra sākumā nebija zināms, vai šāds process varētu tikt īstenots, tostarp tas, cik liela daļa slimnīcas kapitāla varētu nonākt valsts īpašumā un ar kādiem nosacījumiem tas varētu notikt. Tobrīd vien bija zināms, ka VM gaida priekšlikumus no pašvaldībām, kam pieder slimnīcas kapitāla daļas.
Pēc Dienas 12. septembrī uzdotajiem jautājumiem VM bija nepieciešamas trīs nedēļas un vairākkārtēji atgādinājumi, lai sniegtu atbildes. No atbildēm secināms – valsts varētu pārņemt bez atlīdzības tieši Daugavpils pašvaldībai piederošās Daugavpils slimnīcas kapitāla daļas (89,29% kapitāla), turklāt pirmšķietami lēmums jau ir teju pieņemts: "VM ir gatava virzīt izskatīšanai Ministru kabinetā rīkojuma projektu par valsts līdzdalības iegūšanu Daugavpils reģionālajā slimnīcā, pieņemot bez atlīdzības valsts īpašumā Daugavpils valstspilsētas pašvaldības kapitāla daļas." Vienlaikus no VM atbildēm pirmšķietami secināms, ka ministrijai pagaidām nav ne skaidras un precīzas informācijas par slimnīcas finanšu krīzes iemesliem (ministrija Dienai to neatklāj), ne arī detalizētas stratēģijas par slimnīcas darbības nodrošināšanu tādā veidā, lai tā strādātu rentabli un nebūtu atkarīga no nepieciešamības saņemt papildu subsīdijas no valsts. Tā vietā lasāmas diezgan vispārīgas frāzes.
Piesauc stratēģisku nozīmību
Uz Dienas jautājumu, kādi VM ieskatā ir konkrētie sagaidāmie ieguvumi, valstij daļēji iesaistoties Daugavpils slimnīcas kapitālā vai, piemēram, to pilnībā pārņemot valsts īpašumā, VM norāda, ka tā jau vairākkārt ir nākusi ar piedāvājumu, ka jāvērtē reģionālo slimnīcu īpašumtiesību jautājums dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā slimnīcu tīkla attīstības un vienotas kvalitātes pakalpojumu tīkla attīstības visā Latvijas teritorijā kontekstā. Reģionālās slimnīcas, kaut arī atrodas konkrētas pašvaldības īpašumā, nodrošina ārstniecību daudz lielāka reģiona iedzīvotājiem par savas pašvaldības administratīvajām robežām. Tāpat reģionālās slimnīcas ir galvenais sadarbības partneris valsts klīniskajām universitātes slimnīcām gan ārstniecības metožu attīstībā, gan pakalpojuma nodrošināšanā valstī. "Ministrijas ieskatā Daugavpils reģionālā slimnīca ir ar stratēģisku nozīmi veselības aprūpē, līdz ar to uz valsts iesaisti slimnīcas pārvaldībā raugāmies tieši no stratēģiskās puses. Slimnīca ir lielākais daudzprofilu stacionārs un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs ārpus Rīgas, kas nodrošina neatliekamās diennakts un ambulatorās medicīniskās palīdzības pieejamību galvenokārt Latgales reģiona (Daugavpils valstspilsēta, Augšdaugavas novads, Krāslavas novads, Preiļu novads) iedzīvotājiem," ministrijas skaidrojumu pauž VM Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders.
Savukārt uz jautājumu, kādi ir VM plānotie nosacījumi, ja valsts iesaistās slimnīcas īpašumtiesībās, tiek pausts, ka šobrīd netiek plānots izvirzīt kādus atšķirīgus nosacījumus. Tie būtu tādi paši, kādi pastāv jau citās slimnīcās, kuras ir valsts kapitālsabiedrības. Nav gan skaidrs, kāpēc Daugavpils slimnīca kļuva stratēģiska tieši šī gada augustā, ja līdz šim tā savas funkcijas spējusi nodrošināt esošo īpašnieku sastāvā. No uzrunāto personu komentāriem kļūst skaidrs, ka valstij, kaut vai daļēji iesaistoties slimnīcas īpašnieku lokā, tie būs papildu budžeta izdevumi jau tā spiedīgos apstākļos, kas nekādi neatbilst valdības publiski deklarētajam taupības režīmam.
VM pārstāvji tieši neatbild uz Dienas jautājumu, vai pirms jebkādu procesu īstenošanas tiks veikts Daugavpils slimnīcas finanšu situācijas audits un citas darbības, lai būtu 100% informācija par reālo situāciju un potenciālajiem riskiem, tostarp – lai konstatētu iemeslus, kādēļ slimnīcai radušās finanšu problēmas. O. Šneiders vienīgi norāda, ka "VM ir iepazinusies ar Daugavpils reģionālās slimnīcas ārējā audita starpziņojumu par 2023. gada izmaksu analīzi un zaudējumu rašanās cēloņiem, tāpat ir bijušas arī vairākas tikšanās ar Daugavpils pašvaldības un slimnīcas pārstāvjiem, kur vērtēts slimnīcas finanšu stāvoklis un iespējamie risinājumi". Iespējams, ar šo gribēts pateikt, ka VM ieskatā nekādi potenciāli finanšu riski saistībā ar slimnīcas pārņemšanu valsts īpašumā nepastāv.
Skaidrojot, no kādiem līdzekļiem plānots segt slimnīcas darbības izmaksas nākotnē, VM norāda, ka slimnīcas savus izdevumus sedz no samaksas par valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un no maksas pakalpojumu sadaļas. Lielāko finansiālo daļu veido tieši valsts apmaksātā veselības aprūpes daļa. Nav citas budžeta programmas slimnīcu uzturēšanai. Valsts, pārņemot līdzdalību, plāno turpināt jau līdzšinējās valdes sākto slimnīcas finansiālās situācijas stabilizēšanu. Šeit būtiski uzsvērt – VM pārstāvji atkal skaidri nenorāda, ko nozīmē stabilizēšanas turpināšana un vai šajā kontekstā nepastāv neplānoti finanšu riski, ko nāksies segt no valsts budžeta jeb nodokļu maksātāju naudas.
Elksniņš labprāt atdos valstij
Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš, runājot par reģionālo slimnīcu nereti sarežģīto finanšu situāciju, Dienai atzīst, ka tām ir raksturīga sadrumstalota akcionāru struktūra un attiecīgi pārvaldība. Tāpat slimnīcu vadībā bieži tiek iecelti pašvaldībās ievēlēto partiju pārstāvji. Pēc viņa teiktā, valsts gadu gadiem bija nekorekti izturējusies pret šīm slimnīcām, piemēram, nepiešķirot nepieciešamo finansējumu, lai tās varētu sniegt pacientiem pakalpojumus, tostarp nepiešķirot kvotas reģionālajām slimnīcām atsevišķu pakalpojumu sniegšanai, lai tādējādi slimnīca būtu spiesta, piemēram, slēgt nerentablu nodaļu, lai gan slimnīcas vadītājs uzskata, ka konkrētā nodaļa var strādāt rentabli. Rezultātā radusies situācija, ka attiecīgā pašvaldība par savas slimnīcas pastāvēšanu bijusi spiesta cīnīties pati par sevi.
"Tāpēc mana konceptuālā pieeja kopš 2014. gada bija tāda, ka valstij ar slimnīcu tīklu ir nevis jārotaļājas caur kvotām, naudām, groziem un pārējo vai pārdalot [finansējumu] reģioniem pēc atlikuma principa, jo prioritāri finansē Stradiņa un Gaiļezera slimnīcu, bet valstij pašai būtu jānosaka – nosacīti – valsts līmeņa veselības aprūpes iestādes," norāda A. Elksniņš.
Uz jautājumu, cik daudz līdzekļu Daugavpils pašvaldība ieguldījusi līdz šim Daugavpils slimnīcas darbības nodrošināšanā, A. Elksniņš norāda – miljonu eiro gadā.
Viņš arī atzīst, ka pašvaldībai bijis piedāvājums slimnīcu nodot privatizācijai, taču viņš šo priekšlikumu ir noraidījis, "tāpēc ka te ir robeža, tāpēc ka tā ir stratēģiska līmeņa slimnīca. Daugavpils reģionālā slimnīca ir [pēc lieluma] trešā slimnīca valstī, kurā strādā 1700 darbinieku, Daugavpils reģionālajā slimnīcā ir 25 dažādas nodaļas". Tāpat viņš norāda, ka slimnīca būtībā var pretendēt uz klīniskās universitātes slimnīcas statusu. "Manās attiecībās ar valsti es vēlos, lai Daugavpils reģionālā slimnīca kvalitātes ziņā augtu līdzīgi, kā tas notiek Gaiļezerā vai Stradiņos. Bez valsts līdzdalības reģionālajā slimnīcā kā partnerim ar Daugavpils pašvaldību izaugsme līdz Stradiņa vai Gaiļezera slimnīcu līmenim nav iespējama," norāda A. Elksniņš.
Tajā pašā laikā uz jautājumu, kādēļ Valmieras slimnīcai nav finanšu problēmu, viņš norāda, ka tās darbības profils nav tik plašs kā Daugavpilij. Vienlaikus viņš uzsver, ka pašvaldība neplāno atdot slimnīcu pilnībā valstij, bet vēlas to piesaistīt kā līdzīpašnieku iestādē. Būtiski, ka šis A. Elksniņa teiktais nonāk pretrunā ar VM Dienai pausto, ka VM ir gatava virzīt izskatīšanai Ministru kabinetā rīkojuma projektu par valsts līdzdalības iegūšanu Daugavpils reģionālajā slimnīcā, pieņemot bez atlīdzības valsts īpašumā Daugavpils pašvaldības kapitāla daļas. Protams, šeit ir nianse, ka VM nenorāda, cik daudz pašvaldības kapitāla daļu VM rosinās valstij pārņemt.
Godīgas konkurences kropļošana
Diena vērsās pie SIA Veselības centrs 4 (VC4) valdes priekšsēdētāja Māra Rēvalda ar jautājumu, vai, piemēram, viņa vadītais uzņēmums ir saņēmis piedāvājumu iesaistīties Daugavpils slimnīcas kapitālā, uz ko M. Rēvalds norādīja: "Nē, tāds piedāvājums nav izteikts. Un tas arī nav ļoti raksturīgi Latvijai. Latvijā gan ir vairāki gadījumi, kad privātais kapitāls ir pārstāvēts slimnīcās vai slimnīcu apvienībās, no kuriem zināmākā ir Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība, kas faktiski ir privātā pārvaldē, un publiskie uzņēmuma līdzdalībnieki ir mazākumā. Bet atbilde ir – nē, jo kā teicu, Latvijā tas nav raksturīgi, jo Latvijas publiskā veselības aprūpes sistēma ļoti baidās no privātajiem. Bail, ka neievieš kārtību [ironizē]."
Taču jautāts – ja šāds piedāvājums tiktu izteikts, vai VC4 apsvērtu šādu iespēju un kādi būtu nosacījumi, kas būtu svarīgi, viņš pauž: "Interese noteikti varētu būt, jo VC4 pašiem mazāk, bet mūsu saistītajiem uzņēmumiem ir diezgan liela sadarbības pieredze ar publiskajiem veselības aprūpes uzņēmumiem, tostarp slimnīcām, tajā skaitā arī reģionālas nozīmes slimnīcām. Runājot par nosacījumiem, protams, ir jāskatās, kādā veidā ir veidota akcionāru struktūra, ko un par kādu cenu viņi varētu piedāvāt. Jebkurā gadījumā – ja kaut kāda līdzdalība būtu, tad mums noteikti interesētu pietiekami liela ietekme uz šādas slimnīcas vai kāda cita medicīnas centra operatīvo vadību, jo nav jēgas būt kaut kādiem pasīviem akcionāriem un skatīties, kā cits tur vienkārši rullē. Ja mēs piedalītos, tad noteikti tādā versijā, ka mums ir garantētas vietas izpildinstitūcijā, valdē." Turklāt viņš pieļauj, ka arī citiem lieliem privātās medicīnas sektora spēlētājiem šāds piedāvājums varētu būt interesants.
Uz jautājumu, cik jūs rūpīgi pirms lēmuma pieņemšanas VC4 vērtētu Daugavpils slimnīcas finanšu situāciju, piemēram, veicot padziļinātu auditu, lai saprastu, kas ir tās finanšu problēmu iemesls, un vai viņam varētu būt nojausma par problēmu iemesliem, M. Rēvalds norāda: "Protams, neviens privāts uzņēmējs neiegādāsies kapitāla daļas uzņēmumā, kurā, kā jau jūs minējāt, netiktu veikts gan finanšu audits, gan iedziļināšanās procesos, kas tur notiek. Tā ir standarta procedūra. Bet, runājot par šo slimnīcu, – tā jau ir bēdīgi slavena ar pašu galveno problēmu, ka Daugavpils slimnīca savā darbībā bija uzkāpinājusi atalgojuma fondu līdz absolūti ārprātīgi lielam apmēram, kas nekādi nav savienojams ar ekonomisko dzīvotspēju. Tas drīzāk raksturo to sociālistisko saimniekošanas veidu, kāds ir raksturīgs daudziem publiskiem uzņēmumiem, kas apzināti darbojas, ģenerējot zaudējumus, rēķinoties, ka īpašnieki, kas parasti ir pašvaldības vai valsts, tos finansiāli atbalstīs, glābs, dzēsīs parādus, kapitalizēs kaut kādus ieguldījumus. Respektīvi, tas, ko izdarīja Daugavpils slimnīca, – vairāku gadu garumā tā jau bija kļuvusi par tādu vietu, kur tika maksātas neadekvāti augstas algas, tādā veidā mēģinot no citu reģionu ārstniecības iestādēm piesaistīt darbiniekus, kas viņiem arī veiksmīgi izdevās, jo viņi bija slaveni ar to, ka Daugavpilī maksāja tik neprātīgi augstu atalgojumu, ka uz turieni pat brauca no Rīgas, rezultātā cieta gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, gan Rīgas un reģionālās medicīnas iestādes, jo tur [Daugavpilī] pēkšņi nesaprotamā veidā kāds maksā ļoti labu atalgojumu."
M. Rēvalds piebilst, ka rezultātā tas, protams, piesaistījis slimnīcai mediķus, "bet noplicināja personālresursus citās medicīnas iestādēs, finālā, protams, sagrāva pašas Daugavpils slimnīcas ekonomiku, jo ar atalgojuma fondu, kas pārsniedz 80% no apgrozījuma, nevar būt vispār runa ne par kādu normālu dzīvotspēju, izņemot – turpināt darbību totālos subsīdiju apstākļos. Šāda sociāla domāšana, darbošanās subsidētas ekonomikas apstākļos, kad ir kaut kādas struktūras, kas subsidē neveiksmīgu uzņēmējdarbību, [nav nekāds retums] – Daugavpils slimnīca nav nekas unikāls, tādi piemēri ir bijuši vēl ar tādiem pašiem iznākumiem, bet Daugavpils gadījumā runa ir par ļoti lielu slimnīcu".
Jautāts, vai šajā gadījumā var runāt par negodīgu komercpraksi, negodīgu konkurenci, jo būtībā tā tomēr ir negodīga konkurence arī par darbaspēku ar paaugstinātu atalgojumu, vienlaikus pieļaujot, ka slimnīcai nosegs iespējamos zaudējumus, M. Rēvalds uzsver, ka privātie uzņēmumi ir normāli ekonomiskie subjekti, kuri var darboties tikai sabalansētas ekonomikas apstākļos. "Kā jūs raksturojāt, tā ir negodīga komercprakse darbaspēka piesaistīšanas kontekstā, kas kopumā vispār ir raksturīgi publiskajām medicīnas iestādēm. Arī Rīgā ir tādi gadījumi, piemēram, Rīgas 1. slimnīca rīkojās līdzīgi, jo viņi to var atļauties, jo arī viņu ekonomika ir pilnībā subsidēta. Viņu uzņēmējdarbība notiek ēkās, kas ir būvētas par Rīgas nodokļu maksātāju naudu, patiesībā arī par privāto uzņēmēju ģenerētajiem naudas līdzekļiem. Visas iekārtas tiek nopirktas par publiskajiem līdzekļiem, un viņiem nav jāmaksā noma par ēkām, viņiem tās tikai jāuztur kārtībā, jāsamaksā algas un jānopērk medicīnas materiāli, respektīvi, viņiem nav galveno izdevumu posteņu – nav jāamortizē ieguldījumi ēku infrastruktūrā un nav jāmaksā par dārgu tehnoloģiju iegādi. Taču šādi tiek pieļauta negodīga konkurence, kas rada negatīvu ietekmi uz veselības aprūpes jomu un arī kopīgo ekonomisko telpu. Patiesībā jau viss publiskais sektors dzīvo šādā režīmā, kas attiecīgi rada šādus neekonomiskas saimniekošanas precedentus, jo, kā jau minēju, viņi visu laiku dzīvo ar apziņu, ka kāds viņus izglābs, vienalga, cik slikti tiks saimniekots."
Viņš arī norāda uz niansi, ka privātajiem uzņēmējiem, izmantojot Nacionālā veselības dienesta finansējumu, izdodas strādāt rentabli, kamēr visiem publiskajiem – ar retiem izņēmumiem – tas neizdodas un visu laiku ir nepieciešamas subsīdijas. "Tas ir paradokss, kas arī liek aizdomāties. Tāda sava veida greizo spoguļu karaļvalsts," pauž M. Rēvalds un piebilst: "Nenoliedzami ir atsevišķas jomas, kas ir subsidējamas pēc būtības, – tā ir neatliekamā palīdzība, terciārā aprūpe, infektoloģija, par tām nav jautājumu, bet uztraukumu rada tieši tā saucamā rutīnas medicīna, kura nav jāsubsidē, tieši tāpēc, ka privātie pierāda, jau gadu desmitiem strādājot, ka, racionāli un gudri saimniekojot, ir iespējams strādāt, augt un attīstīties bez nekādām subsīdijām."
SIA Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība valdes priekšsēdētājs Marģers Zeitmanis, kurš ir arī LTRK Veselības komitejas loceklis, lūgts komentēt VM plānu pārņemt savā īpašumā Daugavpils pašvaldībai piederošās kapitāla daļas Daugavpils slimnīcā un to, vai, piemēram, viņa pārstāvētajam uzņēmumam būtu interese iesaistīties slimnīcas kapitālā, pauda: "Šis jautājums ir jāsadala divās daļās. Pirmkārt, slimnīcas īsti nestrādā privātajā sektorā, jo visas slimnīcas Latvijā – gandrīz 99,9%, izņemot tās, kurām ir tā sauktais mono profils, pavisam šaura profila slimnīcas, – darbojas sektorā, ko var nosaukt par valsts pasūtījumu (šajā gadījumā neatliekamo palīdzību), vai ar nelielu privātā pasūtījuma daļu. Taču būtiskākā ir tā lieta, par ko šobrīd visa Latvija runā, – par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldību. Šis ir būtiskākais jautājums – kā tiek pārvaldīta kapitālsabiedrība." Pēc viņa paustā, nav būtiski, par kādu konkrēti slimnīcu tiek runāts, bet gan par to, ar kādu atbildību darbojas attiecīgās slimnīcas menedžments. "Tur arī ir viss problēmu cēlonis – vai slimnīca tiek pārvaldīta korekti, vai tā ir vērsta uz attīstību, vai tur katrs eiro tiek apgrozīts rokās, pirms tiek tērēts. Un Daugavpils slimnīcas problēmas droši vien vēsturiski izveidojās ne jau valsts vai lielas kataklizmas dēļ. Tas stāsts ir par pārvaldību – kā īpašnieks, menedžments strādāja, kā dēļ izveidojās parādi. Arī mums, Balvu un Gulbenes slimnīcām, savulaik bija milzīga parādu nasta, tāpēc šis privātais investors ar savu menedžmentu ienāca [šajās slimnīcās], lai šo jautājumu drastiski, efektīvi risinātu un pēc tam, izglābjot slimnīcu, tālāk attīstītu to korekti," viņš pauda.
M. Zeitmanis norāda – ja valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību vadība strādā neapdomīgi un neprofesionāli, cerot uz to, ka vienmēr kāds iedos naudu, tad attiecīgus rezultātus pa šiem gadiem esam redzējuši ļoti daudzus. Vienlaikus viņš uzsvēra negodīgas konkurences apstākļus veselības aprūpes jomā. "Ja nemaldos, vakar bija ziņa, ka valsts piecus miljonus eiro vienkārši ņems un piešķirs lielajām slimnīcām, savām kapitālsabiedrībām, lai tās droši var iegādāties iekārtas, piemēram. Savukārt šobrīd valsts paņems un iepriekšējas neprofesionālas vai neveiksmīgas vadības [darbības] rezultātā [radušos], visticamāk, norakstīs Daugavpils slimnīcas parādus. Un šī ir problēma, par ko būtu jārunā! Jo sanāk, ka visi strādā vienā tirgū, ir vadība un akcionāri, kas ārkārtīgi cenšas strādāt – aizņemas tostarp varbūt maksā mazākas algas, kāds domā par saules paneļiem, kāds meklē vēl visādus risinājumus. Katrā ziņā tur visi cīnās, kā vien var. Bet ja mēs šādi vienkārši, atvainojos, dāvājam naudu, neskatoties uz rezultātiem, uz atbildības prasīšanu par nākotnes rezultātiem... Nu tas šķiet dīvaini, maigi izsakoties. Un šī ir problēma, kas būtu jārisina aizvien aktīvāk," norādīja M. Zeitmanis.