Latvijā tikai 35 procenti ūdeņu ir labas kvalitātes, kamēr Eiropā tie ir 40 procenti. Upes un ezerus piesārņo liels fosfora, slāpekļa un citu vielu kokteilis, kas ieplūst no dažādiem avotiem, tostarp lauksaimniecības zemēm un uzņēmumiem. Piesārņojumu ātrāk novadīt kavē lielais šķēršļu daudzums uz upēm: gan mazās hidroelektrostacijas, gan dambji un aizsprosti, gan citas būves. Atsitienu no šādas rīcības izjūt arī migrējošās zivis, kuru skaits ir dramatiski sarucis – pat par 93 procentiem.
Šķērslis nārsta vietām
Upju uzdevums ir transportēt nogulsnes un barības vielas no iztekas līdz jūrai, taču cilvēki liedz upēm pildīt šo funkciju, būvējot uz tām aizsprostus, kas ir kā trombs asinsvados un aptur visu dzīvo. Dati rāda: 1970. gadā uz nārsta vietām varēja doties 100 zivis, šobrīd tāda iespēja ir septiņām, Saeimas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijā uzsvēra Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena. Viņa norādīja, ka upes nepieder nevienam, tās ir visas sabiedrības īpašums. Vienlaikus tiek
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 20. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!