Pēdējā laikā arvien vairāk negadījumu notiek tāpēc, ka bērni un pusaudži lieto mobilos telefonus vietā, kur tas ir traucējoši un pat dzīvībai bīstami. Piemēram, uz ielas un dzelzceļa tuvumā. Dzelzceļa negadījumos šogad diemžēl cietuši jau vairāki bērni – 16 gadus vecs jaunietis Rīgā gāja gar sliedēm un klausījās mūziku austiņās, nedzirdēja vilciena tuvošanos, un viņu aizķēra lokomotīve. Jaunietis izdzīvoja, taču tika smagi traumēts. Savukārt Skrīveros bojā gāja deviņus gadus vecs puika, jo tieši pirms vilciena šķērsoja sliedes. Bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava norāda, ka par bērnu drošību vecākiem un sabiedrībai kopumā ir jādomā katru dienu, bet vasaras aktīvajā laikā vēl jo vairāk. Viņš runā skarbi un neskopojas ar patiesību, norādot, ka, 30 gadu garumā redzot bērnu nāvi un ciešanas, viņš var atļauties izteikties, ka vecākiem vairāk jādomā par savu bērnu drošību.
Lai gan par bērnu drošību tiek runāts, Latvijā aizvien katru gadu ir daudz dažādos negadījumos cietušu bērnu. Ko mēs kā sabiedrība darām nepareizi?
Vispirms jāsaka, ka par šo tēmu ir jārunā. Tā atkal un atkal ir jāceļ augšā un cilvēkiem jāatgādina, ka par bērniem ir jārūpējas. Spilgti atceros kādu gadījumu, kad pie manis pienāca kāda sieviete, lai pateiktos, ka esmu izglābis viņas bērna dzīvību. Izrādās, es šo bērnu pat nebiju saticis, bet viņa īstajā mirklī, mātes instinkta vadīta, bija atcerējusies kādus manis teiktus vārdus par to, ka mātēm Latvijā ir svarīgāki viņu darāmie darbi, nevis bērni. Viņa instinktīvi juta, ka jāskrien pie sava piecus gadus vecā bērna, kas, izrādās, bija agrāk pamodies no diendusas un jau pārliecies pāri akas malai. Viņa pēdējā brīdī paspēja bērnu pavilkt malā. Ne konkrētās mātes gadījumā, bet es nevairos teikt, ka ļoti daudziem bērns kā sabiedrības loceklis Latvijā nav svarīgs. Ja ģimenē ir 10 bērni, kuriem nav ko ēst, pie tā nav vainīgi bērni, bet gan vecāki. Atbildība ir jāuzņemas tiem, kas vada mūsu valsti.
Kādas ir biežāk sastopamās traumas bērniem vasaras mēnešos?
Traumas, kas iegūtas vasarā, protams, atšķiras no ziemas mēnešos iegūstamajām. Tas skaidrojams ar lielāku brīvību un pasaules pieejamību. Tās ietekmē arī laikapstākļi – katru gadu slimnīcā nonāk saulē pārkarsuši un saules apdegumus guvuši bērni, kuri tiešos saules staros stundām ilgi atstāti bez apģērba, cepures un saules aizsarglīdzekļiem. Tāpat vasarā daudzi bērni gūst uguns apdegumus, kas parasti notiek dažādos ģimenes pasākumos, kur tiek kurti ugunskuri, valda priecīga atmosfēra un vecāki uz brīdi aizmirst visas ikdienas rūpes un novērš uzmanību no bērna. Tie var būt gan tieši uguns apdegumi, gan apdegumi no karstajiem uguns pelniem. Ir arī bērni, kas iedzer gan dažādus degmaisījumus, gan citus mājās sastopamus sadzīves ķīmijas līdzekļus. Diemžēl šīs lietas notiek arī ļoti inteliģentās ģimenēs. Tā kā vasara ir ūdens aktivitāšu laiks, tad diemžēl joprojām katru gadu Latvijā noslīkst pārāk liels skaits cilvēku, tajā skaitā bērni. Vai arī gūst nopietnas traumas vai pat nomirst, lecot ūdenī uz galvas. Manuprāt, būtu jāizdod krimināllikums, kas paredz, ka bērniem kategoriski ir aizliegts pieskatīt bērnus. Manā pieredzē ir neskaitāmi gadījumi, kad piecgadīgi bērni pieskata divgadīgos brāļus un māsas. Bet, ja bērni ir ūdens tuvumā, ir jābūt pieaugušajiem, kas tos uzrauga un uzņemas atbildību.
Neapšaubāmi, arī paši bērni mēdz būt neuzmanīgi, rotaļājoties ielu tuvumā, braucot ar velosipēdiem, motorolleriem, skrituļslidām...
No braucamrīkiem vistraumatiskākais un nāvējošākais braucamrīks ir kvadricikls. Tēvi nereti vēlas sagādāt bērniem prieku, uzdāvinot kvadriciklu, ko savukārt bērni visbiežāk nemāk kārtīgi vadīt, neizmanto aizsargķiveres, brauc ļoti ātri, un daļa no šādiem gadījumiem diemžēl beidzas letāli. Jā, taisnība – bērni mēdz būt neuzmanīgi, bet arī vecākiem tajā ir jāuzņemas daļa atbildības. Mēs esam ļoti tālu līdz civilizētai zemei, jo Latvijā tikai retajam riteņbraucējam galvā ir ķivere. Ja vienā vasaras vakarā valstī 70 bērni salauž kādu no saviem kauliem, braucot ar skrituļslidām un velosipēdiem, tas par kaut ko liecina. Mēs neprotam lietot aizsargrīkus, jo mūsu vecāki to nav iemācījuši. Tas liecina par kolektīvo intelektu mūsu sabiedrībā kopumā. Tas pats attiecas uz atrašanos automašīnā, esot nepiesprādzētam. Tāda situācija nebūtu pieļaujama. Visiem bērniem automašīnās jālieto drošības josta, gluži tāpat nav pieļaujamas situācijas, kad mašīnā atrodas vairāk bērnu, nekā atļauts – pat ja tas ir tikai īss brauciens, tas var beigties letāli.
Tad vēl ir liela daļa bērnu un jauniešu, kas kļūst neuzmanīgi skaļās mūzikas dēļ, ko klausās austiņās...
Jauniešiem kopumā ir daudzi kompleksi un nestabila psihe, un nereti viņi to kompensē ar sava veida norobežošanos no ārpasaules, klausoties austiņās skaļu mūziku vai ejot pa ielu un skatoties savā viedierīcē. Tā ir sava veida brīvības izpausme, kas jauniem cilvēkiem ir svarīga. Bet tas ir arī ļoti bīstami gan pārvietojoties ar velosipēdu, gan atrodoties dzelzceļa sliežu tuvumā. Tomēr der atgādināt, ka neuzmanība dzelzceļa tuvumā visbiežāk beidzas letāli ar strauju un traģisku nāvi vai ar nopietnu invaliditāti visas dzīves garumā – zaudētiem locekļiem, nopietniem smadzeņu un citu orgānu bojājumiem. Savas pieredzes laikā esmu redzējis vairākus zēnus, kas ir cietuši paši savas pārgalvības un bravūrības dēļ, cenšoties pieķerties braucošam vilcienam. Tāpat tagad, kad sākusies atpūtas sezona, visuzmanīgākiem jābūt tieši dzelzceļa stacijās, – bērni mēdz rotaļājoties viens otru pagrūst vai skriet, piemēram, pakaļ bumbai, un braucoša vilciena gadījumā tas var beigties letāli. Bērni neprot aprēķināt, cik ātrs patiesībā ir vilciens, vecāku uzdevums ir to viņiem izskaidrot.
Iespējams, problēma ir arī tā, ka kritiskās situācijās vecāki un pieaugušie neprot pareizi reaģēt. Kā būtu vispareizāk jārīkojas, ja bērnu, piemēram, skāris apdegums?
Man ir ļoti sāpīgi redzēt, ka mīlošu vecāku bērni nonāk reanimācijā ar dažādiem ķermeņa apdegumiem. Šie vecāki patiešām mīl savus bērnus, bet nereti ikdienas steigā ir neuzmanīgi. Savukārt neuzmanība ir intelekta vājums. Ar mīlestību vien nepietiek. Tie var būt apdegumi gan ar verdošu ūdeni, gan uguni. Vispirms bērnam jānorauj nost visas drēbes un vairākas minūtes jālej virsū auksts ūdens. Auksts ūdens samazinās apdeguma pakāpi un arī atsāpinās. Uzreiz pēc tam jāsauc neatliekamā palīdzība. Ir kategoriski aizliegts jebko smērēt bērnam virsū. Savukārt, ja ir iedzerti ķīmiski šķidrumi, bērnam nedrīkst izraisīt vemšanu, vienīgais, kas jādara – jāsauc neatliekamā palīdzība. Mākslīgi izraisīta vemšana var būt ļoti bīstama, jo bērns var aizrīties. Runājot par aizrīšanos – pasaulē 50% bērnu aizrīšanās gadījumu diemžēl beidzas letāli. Šī ir pavēle visiem vecākiem – bērniem ir jāēd pie galda, nevis skraidot apkārt.