Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 29. februāris

Daudz "betona", maz jēgas

Sistēmai ir jāredz tie, kuri misiju iemācīt izpilda.

Latvijas izglītības sistēma ir vai nu pirmajā, vai pēdējā vietā dažādos parametros, kurus pēta OECD, salīdzinot dažādu valstu izglītības sistēmas, un secinājums ir, ka tā ir neefektīva. Mums ir lielākie kapitālieguldījumi, mazākās klases, zemākais skolotāju atalgojums un lielākais skolotāju skaits uz izglītojamo.

Esam neefektīvi uz citu fona

Tērējam mazāk uz vienu izglītojamo nekā vidēji OECD pētījuma valstīs. Līdzīgi kā lietuvieši, bet mazāk nekā igauņi un krietni mazāk nekā vācieši. Viena no acīmredzamām kļūmēm ir kārtējo vai bāzes izdevumu un kapitālizdevumu attiecība. Proti, Latvijā kapitālizdevumiem izglītībai tērē divas reizes vairāk naudas nekā Vācijā un trīs reizes vairāk nekā Lietuvā. OECD piedāvā 2019. gada datus salīdzinājumam.

Atbilstoši Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem bruto kapitālieguldījumi materiālajos pamatlīdzekļos izglītības budžeta iestādēs 2021. gadā bija 114 miljoni eiro, kas ir par pieciem miljoniem vairāk nekā 2019. gadā un divas reizes vairāk nekā 2017. gadā. No 114 miljoniem 85 miljoni ir bruto kapitālieguldījumi esošajās ēkās un konstrukcijās, ēku būvniecībā un pārbūvē. Mēs būvējam un remontējam trīs reizes brašāk nekā lietuvieši, bet lielīties ar labākām skolnieku sekmēm nevaram. OECD sniedz arī izglītības finansējuma kopējo izmaiņu indeksu un Latvijā tas ir sarūkošs, rēķinot pret 2015. gadu, turpretī Igaunija izglītības finansējumu audzē. Toties kapitālieguldījumu apjoms Latvijā aug no gada uz gadu.

Pie neefektīvas sistēmas pieder arī skolēnu skaits uz skolotāju, un var novērot disproporciju. Profesionālajā izglītībā un augstskolās studentu un audzēkņu skaits uz pedagogu ir augstāks nekā vidēji citās valstīs, bet pamatizglītībā un vidējā izglītībā, kas ir bāze, tas mazāks. Jāteic, Lietuva mūs šajā ziņā pārspēj. Viņiem visās pozīcijās izglītojamo ir maz uz vienu pedagogu. Par piemēru gan derētu ņemt vāciešus, kur visos izglītības līmeņos ir aptuveni vienāda izglītojamo un pedagogu proporcija.

Humanitārie diplomi CV ķeksītim

Kā pirmais no OECD prezentētajiem un svaigākajiem datiem ir sabiedrības kopējā izglītības aina. Kamēr vien runājam par kopējiem datiem, viss izskatās labi. Piemēram, vidusskolu absolventu procentuāli no kopskaita ir tāpat kā Lietuvā vai Igaunijā, tiesa gan, krietni vairāk nekā Vācijā vai OECD pētījuma valstīs vidēji. Augstāko izglītību pie mums iegūst ļoti tuvu vidējam rādītājam, tomēr, raugoties detalizētāk, pamanāms, ka humanitāro zinātņu studijās ir pamatīgs pārsvars. Augstākā izglītība humanitārajās zinātnēs, sociālajās zinātnēs, izņemot valodas, vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem ir gandrīz par 6% vairāk cilvēku nekā vidēji citās valstīs, divas reizes vairāk nekā Igaunijā un divas reizes vairāk nekā Vācijā. Savukārt dati par doktorantiem apliecina kaut kādu neizprotamu nesamērību. Proti, doktorantu skaits mākslas un humanitāro zinātņu nozarē ir vienkārši niecīgs – 3,3%. Turpretī Igaunijā tie ir 15,8%. Vienkāršoti sakot, lielākā daļa absolventu šajās specialitātēs saņem diplomu, bet savā specialitātē nedarbojas, nav nepieciešamības turpināt izglītību un attīstīties. Tie ir diplomi, kurus var ierakstīt CV, sakot, ka ir augstākā izglītība, bet praktiska pielietojuma apgūtajām zināšanām pēc būtības nav. Saprotams, ka absolūtajos skaitļos doktorantu skaits visās Baltijas valstīs būtiski neatšķiras, jo, kur cilvēki ir nepieciešami, tur arī iet un mācās tālāk. Procentu drāma veidojas apstāklī, ka humanitāro bakalauru ir bez jēgas, bet doktorantu tik, cik nepieciešams. Arī runājot par inženieriem un dabaszinātņu diplomu īpašniekiem, problēma ir plašāka par nākamā gada izlaidumu. Sabiedrībā kopumā ir krietni zemāks eksakto diplomu īpatsvars nekā vidēji citās valstīs, par 6% mazāk nekā Lietuvā vai Igaunijā. Jāteic, arī dabaszinātnēs doktorantu īpatsvars nepriecē, un, visticamāk, ievērojot, ka pieprasījums ir, jautājums ir par sistēmiskām kļūdām. Uz to norāde ir arī, runājot par doktora grāda iegūšanu līdz 35 gadiem. Mums šādu doktoru ir krietni mazāk nekā Lietuvā vai Igaunijā, kas ir nopietns brīdinājums sistēmai kopumā. 

Pedagogu atalgojums – runga ar diviem galiem

Šābrīža situācija, kad pedagogi pieteikuši streiku, prasot lielākas algas, parāda vien ilgstoši nerisinātas problēmas. Proti, izglītības sistēmas reforma ir nepieciešamība, kas pēc būtības paredz skolu un skolotāju skaita samazināšanu, kas nozīmē esošo resursu ietaupījumu un iespējamu pārdali starp palikušajiem vai algu palielinājumu. Pētījuma dati par skolotāju algām liecina, ka pēc pirktspējas paritātes ASV dolāros Latvijā ir krietni mazākas algas nekā kaimiņvalstīs. (OECD aprēķinātās salīdzināmās summas nevajag pārvērst pēc kursa eiro, jo vērā ņemta katras valsts pirktspējas paritāte un iegūt faktiskās summas šeit nav iespējams.)

Pašreizējā situācijā palielinot algas visiem skolotājiem, valstij nāksies meklēt ekstrēmus risinājumus, bet šajā stāstā ir godmaniskais BET. Reformas, kas valstī notiek ātri, ir ar nejēdzīgām sekām vai bez rezultāta, bet tās, kas notiek lēni, pēc būtības neder. No otras puses, neko nedarot, valdība riskē saņemt kritiku par algu palielināšanu sistēmā, kuras produkts jau tāpat neatbilst prasībām, un ir nepārprotami skaidrs, ka līdzšinējās reformas nekādas kvalitatīvas izmaiņas nav nesušas, ja neskaita nemitīgu eksāmenu prasību mīkstināšanu vai to atcelšanu vispār. Par izglītības kvalitāti atsevišķā pētījumā turpmāk rubrikā Kuram tas rūp?

PSRS mantojums sistēmā

Viena no padomju laika mantojuma paliekām ir pedagoga profesija kā izteikta sieviešu profesija. Proti, vīrietis strādā rūpnīcā, sieviete skolā, bērnudārzā. Turklāt tam ir finansiāls pamatojums. Skolotāji PSRS saņēma salīdzinoši mazāk nekā rūpnīcu strādnieki pat ar pamatskolas izglītību, līdz ar to stāsts par pedagoga misiju jau pašos pamatos ir kropļots. Vēsturiski skolotājas bijušas sievietes, un viņām mazāk maksā arī pēc Latvijas brīvības atgūšanas. Tā taču ir misija, strādāt par skolotāju! Daudzi no padomju laika skolu direktoru misijas apziņas ekspluatēšanas paņēmieniem ir izzuduši. Piemēram, pienākums krāsot klasi atvaļinājuma laikā, tomēr par mācību materiālu gatavošanu un drukāšanu par sazin kādiem līdzekļiem vēl aizvien var dzirdēt! Misija strādāt skolā ir arī šodien, un arī šodien vīrietis izvēlas citu profesiju, jo ģimene ir jāapgādā. Tā arī ir misija un neiet kopā ar strādāšanu skolā. Rezultātā šobrīd atbilstoši OECD datiem mums vairāk nekā 80% no skolu skolotājiem ir sievietes. Tā ir visās Baltijas valstīs! Vairāk nekā 80% no šīm sievietēm ir vecumā virs 50 gadiem. 

Misija strādāt skolā vai misija iemācīt?

Plānojot izglītības reformas un algu palielinājumus, visticamāk, vajadzētu domāt arī par profesijas popularizēšanu jaunu vīriešu vidū, ne tikai par to, ka skolotāji varētu beigties. Kā var redzēt Vācijas piemērā, gandrīz 35% skolotāju ir vīrieši. Tātad tas ir iespējams! Jebkurš vadītājs arī apstiprinās, ka sabalansēts kolektīvs, kurā ir abu dzimumu pārstāvji, ir radošāks, saliedētāks un produktīvāks. Šī nav norāde, ka jāatgriežas pie vecajām metodēm un skolotāju profesijās jāizsludina vīriešu kvotas studentiem. PSRS to darīja, bet iznākums tik un tā nebija vēlamais.

Algas tiešām jāpalielina, tomēr jābūt skaidrai stimulu sistēmai par labiem sasniegumiem un praktiskiem rezultātiem, jo misija nav tikai būt skolā un mācīt. Misija ir iemācīt, un tas ir izmērāms! Kad par tās izpildi būs atlīdzība, skolās ieraudzīsim mazliet vairāk vīriešu. Proti, bēda atkal ir, ka sistēma kopš PSRS laikiem nav mainīta pamatos, bet pats laikmets sen pagājis. 

Ar to gribu teikt, ka skolotājs ar bakalaura grādu, bet izciliem skolēnu rezultātiem eksāmenos un olimpiādēs nevar saņemt mazāku atalgojumu par habilitētu doktoru pedagoģijas zinātnēs, kura skolēniem rezultāti ir sliktāki. Nav nozīmes darba gadiem, kas aizvadīti skolā, ja rezultāti ir bēdīgi. Par sliktiem rezultātiem nevar maksāt vairāk! Sistēmai ir jāredz tie, kuri misiju iemācīt izpilda. Lai arī skaisti un sirdi silda, bet nepietiek ar atzinības rakstiem vai 100 eiro prēmiju pie eglītes un bērnu pateicības pantiņiem.

Iemāca gadu garumā, rezultāti ir 3. klasē, 6. klasē, 9. klasē. Tas ir stimulu būves pamats, nevis regulāri apmeklēti kursi pie IZM sertificētiem ekspertiem vai skolotāja stāža gadi. Birokrātisko ķeksīšu sistēma pret izmērāmiem rezultātiem – problēma, ar ko vispirms jātiek galā izglītībā un pēc tam, iespējams, izdosies visā valstī! Kuram tas rūp?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas