Novembra beigās notiks jūsu šūpuļdziesmu albuma Paguli vēl klajā nākšana un arī koncertstāsts ar albumā iekļautajām dziesmām. Kā vispār radās ideja par šūpuļdziesmu radīšanu? Un kāpēc tieši šūpuļdziesmas? Varbūt iemesls ir tas, ka šobrīd – kā runā – šūpuļdziesmas ir uzskatāmas teju par deficītu? Bet varbūt tomēr galvenais iemesls ir tas, ka pati esat mamma?
Patiešām – ideja par to radās, kad kļuvu par mammu, un dabiskā veidā, kad dziedāšana bija pirmais, pie kā ķēros, lai mierinātu savu meitiņu brīžos, kad viņa par kaut ko bija satraukusies, nogurusi. Dziedot šīs dziesmiņas meitiņai, atklāju, ka šūpuļdziesma, pirmkārt, ir svarīga pašai mammai. Dziedot to, ir jākļūst godīgam pret sevi, jo tā prasa pilnīgu atdošanos mirklim. Un tikai tad iespējams mieru nodot tālāk bērniņam. Atklāju arī, ka šie šūpuļdziesmu mirkļi ļauj saprast vairāk to, kas otram svarīgs, un ka mums katram ir, ko dot otram. Ka šie mirkļi kopā ir bezgala skaisti! Kas gan vēl ir svarīgāks par sajūtu, ka esam pilnvērtīgi šajā pasaulē, ka rītdienu gaidām ar drošu, paļāvīgu sajūtu?
Šo albumu radījāt kopā ar daudziem kolēģiem, kurus aicinājāt izdziedāt šo stāstu.
Protams, ka viena nekad šo visu nebūtu radījusi un izveidojusi līdz tam mirklim, kur esam šodien. Man izdevās uzrunāt un piesaistīt šo šūpuļdziesmu stāstu izdzīvot un radīt patiešām absolūti lielisku mūziķu kopumu. Paguli vēl radīšanā piedalījās patiešām lieliski mūziķi un vienkārši cilvēki – Daumants Kalniņš, Kaspars Zemītis, Jolanta Strikaite, Karīna Tropa, Kaspars Grigalis, Roberts Rasa, Māris Elksnis, Emīla Dārziņa jauktais koris, arfiste Ieva Šablovska, flautists Andis Klučnieks, stīgu kvartets – Dina Ozoliņa, Silvija Krauze, Līva Plociņa, Rihards Štrauss, bērnu vokālā studija Rasa.
Starp citu, agrāk, šķiet, vecāki bērniem daudz vairāk pirms miega lasīja pasaku grāmatas vai paši stāstīja pasakas, arī dziedāja šūpuļdziesmas. Šodienas straujais ritms un arī digitalizācija šos īpašos mirkļus vakaros ir ļoti mazinājuši. Kā jūs domājat, cik svarīgi ikkatram vecākam ir saprast, ka ir jāspēj atrast laiku, lai savam mazulim pastāstītu vakara pasaku vai padziedātu šūpuļdziesmu? Faktiski – nepazaudēt šos kopābūšanas mirkļus.
Nav ideālās receptes, kā audzināt bērnus. Un visi vecāki izjūt nogurumu un reizēm arī ļaujas ikdienas ritmā rīkoties tā, kā šķiet vieglāk. Es arī neesmu ideāla mamma. Mana meitiņa arī ir redzējusi telefonā multenīti. Bet esmu bezgala laimīga, ka es zinu, ka ir tādi mirkļi, kad šūpuļdziesma spēj apstādināt laiku, un ka, to dziedot, mūsos var notikt brīnumainas lietas – kaut kas iekšēji atbrīvojas, nāk tāda laimes sajūta…