Noplūdušais ūdens savulaik ticis izmantots reaktora aktīvās zonas dzesēšanai. Tā sastāvā ir radioaktīvais izotops tritijs un cēzijs. Bīstama ir ne vien ūdens nonākšana vidē, bet arī radioaktīvo materiālu nokļūšana nepareizajās rokās. Turklāt, pēc Rudzīša vārdiem, radioaktīvais ūdens ir tikai viens no elementiem; lielākais radioaktīvo materiālu apjoms atrodas reaktora zālē - tas ir pats reaktora korpuss un tā iekšējie apstarotie materiāli. Tie saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem jau sen bija jādemontē, jāsadala un atbilstoši jāapglabā. Taču tas nav noticis, jo nav finansējuma.
Kā vēsta Valsts vides dienesta (VVD) ziņojums, radioaktīvās noplūdes līmenis gan nav paaugstinājies līdz augstai bīstamībai. Šī brīža piesārņojums ir 10 bekerelu litrā, kas ir 10% no maksimālās pieļaujamās normas dzeramajā ūdenī jeb 100 bekereliem/litrā. Līdz ar to iedzīvotāji un kodolreaktorā strādājošie neesot pakļauti kaitīgai radioaktivitātes iedarbībai.
Arī Rudzītis stāsta, ka ārpus tvertnēm ir novērojams tikai vēsturiskais piesārņojums: "Deviņdesmitajos par tritiju neviens nesatraucās. Jaunāki laiki, jaunākas normas, agrāk tritija līmenis nebija noteikts ar normām." Vēl vairāk - reaktora darbības laikā pilnīgi oficiāli dzesēšanas ūdens katru gadu pat vairākas reizes tika atbrīvots, izlejot kanalizācijā.
Reaktora pilnīgai demontāžai nepieciešami aptuveni 5,5 miljoni eiro. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) uzdots janvāra laikā iesniegt ziņojumu ar konkrētiem risinājumiem kodolreaktora nākotnei, tostarp norādot avotus, par kādiem līdzekļiem, iespējams, jāveic reaktora demontāža.
Patlaban tā uzturēšana ik gadu izmaksā 300 tūkstošu eiro.
Visu Ineses Liepiņas rakstu Netīrā bumba Pierīgā lasiet pirmdienas, 12. janvāra, laikrakstā Diena!