Ukrainas karavīrs Vitālijs Andrejevs jau vakar bija devies uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Mikroķirurģijas centru, lai tiktos ar savu ķirurgu – centra vadītāju Mārtiņu Kapicki. Viņa sejā bija manāms neliels satraukums. Šī būs jau 11. operācija, ko viņš piedzīvos kopš pērnā gada jūlija.
Vitālijam tiks veikta labās rokas nerva operācija. Viņš kara laukā guva dziļu šķembas ievainojumu, tika traumēts ne tikai nervs, bet arī artērija un kauls. Par to, kā nelaime notika, vīrietis negrib daudz runāt. "Brīdī, kad no vienas pozīcijas pārskrēju uz otru, lidoja mīna," vīrietis apklust un pēc mirkļa klusi piebilst, "tas arī viss." Ukrainā viņam veiktas desmit operācijas. Viņš necenšas analizēt, cik veiksmīgas vai neveiksmīgas tās bijušas. "Galvenais, ka man tā roka ir saglābta. Protams, pats svarīgākais ir tas, ka pats esmu dzīvs, jo laukā zaudēju daudz asiņu. Tagad es par to vairs tik daudz nedomāju, jo to vairs nejūtu. Rokas trauma, kā redzat, ir ļoti jūtama. Atceros, ka ārsts, kas man veica pirmo operāciju, vēlāk bija izbrīnīts, ka man ir roka. Sākotnēji izskatījās, ka simtprocentīgi būs jāveic tās amputācija. Paveicās. Paņēma vēnas fragmentu no kājas un ieoperēja to rokā," atceras vīrietis.
Patlaban rokas funkcijas ir ierobežotas, viņš ar to neko nespēj satvert. Roka jūt siltumu, aukstumu un sāpes, bet neko vairāk. Vitālijs ļoti cer, ka operācija, kas viņam tiks veikta šodien, atjaunos tās funkcijas. Viņš ir dzīves spara pilns un labi jūtas, esot latviešu vidū. Ja nāktos diskutēt ar pretēji domājošajiem par Ukrainā notiekošo, Vitālijs to darītu. Viņš ir gatavs aizstāvēt savu dzimteni gan vārdos, gan darbos.
Ukrainā armijā var nokļūt divos veidos – vai nu cilvēks tiek iesaukts, vai iestājas brīvprātīgi. Jebkurā no gadījumiem pretterorisma operācijās kara zonā nevienu no Ukrainas armijas karavīriem nespiež piedalīties. Viņiem visiem ir iespēja atteikties. Lielākoties visi, kas nonākuši Mikroķirurģijas centrā, jau iepriekš bija dienējuši armijā. Lai saprastu, kuru personu ārstniecībai saziedoto naudu piešķirt, atbalsta fonds sazinās ar brīvprātīgajiem Ukrainā. Svarīgākais aspekts ir fakts, ka karavīrs cīnās ukraiņu pusē.
Mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis atklāj, ka centrā nonāk pacienti, kuriem nav nepieciešama tūlītēja palīdzība. Pirmo medicīnisko palīdzību vīri jau ir saņēmuši savā dzimtenē. "Personīgi zinot šos ārstus, varu teikt, ka viņi cenšas sniegt maksimālu palīdzību. Tomēr viņu galvenā problēma ir lielais apjoms. Viņi netiek galā, visas traumatoloģijas nodaļas ir pilnas. Tā ir karalauka ķirurģija," stāsta Kapickis, piebilstot, ka līdzīgi būtu daudzviet, arī Latvijā, ja notiktu karadarbība, nevienam tajā brīdī mikroķirurģija nebūtu prātā.
Ukraiņu karavīri centrā ierodas ar šķembu radītiem ievainojumiem un šautām brūcēm. Bieži tās ir no mīnas sprādziena. Latvijā palīdzību meklē tie, kuriem ir nervu vai kaulu bojājumi. Ukrainā mikroķirurģijas speciālistu nav daudz. Reizēm nākas strādāt ar pacientiem, kuri saņēmuši visai nekvalitatīvu medicīnisko palīdzību. "Man ir grūti pateikt, kā rīkotos es, ja man būtu jāstrādā šādos apstākļos. Protams, skatoties uz šiem pacientiem, var redzēt, ka šo to varēja paveikt labāk. Es tajā nevainoju ārstus, bet gan to, ka medicīnas sistēma kopumā tur ir diezgan sakropļota," stāsta dakteris. Tie pacienti, kas nonāk līdz Mikroķirurģijas centram, jau ir invalīdi. Ķirurgu uzdevums ir viņu invaliditāti mazināt.
Visu žurnālistes Aļonas Zanderes rakstu Ievainoto Ukrainas karavīru cerība Latvijā lasiet otrdienas, 7.jūlija, laikrakstā Diena!