Kā Jelgavā notiek integrācijas process? Vai Jelgavā sabiedrība kopumā ir saliedēta?
Jelgavā ar sabiedrības integrācijas procesu un cilvēku saliedētību viss ir kārtībā. Personīgi es neizjūtu, ka pilsētā iedzīvotāji ikdienā aizvien dalītos pēc kādiem etniskiem faktoriem. Protams, pašvaldību vai Saeimas vēlēšanu rezultāti ļauj nojaust, ka pilsētniekiem ir atšķirīgs politiskais viedoklis. 2013. gadā sabiedrības integrācijas galvenie darbības virzieni tika integrēti Jelgavas pilsētas attīstības programmā līdz 2020. gadam. Pirmais, protams, ir pilsoniskās līdzdalības veicināšana.
Te nav runa par etnisko integrāciju, bet sabiedrību kopumā?
Par visas sabiedrības integrāciju. Tam ir pakārtots arī mūsu darba plāns. Protams, ikdienā SIP ir cieša sadarbība ar pilsētas mazākumtautību biedrībām. Mums Jelgavā ir septiņas mazākumtautību – poļu, ukraiņu, ebreju, baltkrievu, romu, krievu un lietuviešu – biedrības, kas ir apvienojušās Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācijā.
Cik aktīvi ar šīm biedrībām sadarbojaties? Un cik aktīvas ir pašas nacionālās biedrības?
Biedrības ir ļoti aktīvas. Ja mēs varētu visas tās vēlmes īstenot, ko tās ierosina, taču finansējuma ir tik, cik ir. Līdzekļus dažādu pasākumu un projektu īstenošanai piešķir pilsētas pašvaldība. Piemēram, jau ierasti Jelgavā gads sabiedriskajā dzīvē iesākas ar pareizticīgo koncertu, kuru apmeklē dažādu tautību pilsētnieki. Kādreiz varēja novērot, ka šo pasākumu vairāk apmeklē slāvu tautību pārstāvji, bet tagad situācija ir pilnīgi citāda: puse ir latvieši, puse – citu tautību pārstāvji. Tas apliecina, ka cilvēki iet baudīt mākslu un viņiem nav būtiski, kas šo pasākumu organizē. Pēdējos gados Jelgavā mēs to ļoti izjūtam, un tas mani ārkārtīgi priecē.
Ko mazākumtautību biedrības un citas nevalstiskās organizācijas gaida no pašvaldības, īpaši Sabiedrības integrācijas pārvaldes?
Protams, galvenokārt tie ir dažādi pasākumi – gan veselības veicināšanā, izglītībā, gan kultūras pasākumi. Cilvēki gaida šīs aktivitātes, lai varētu iesaistīties un aktīvi līdzdarboties. Jāsaka – visdažādākajām interesēm un tēmām veltītu pasākumu Jelgavā ir ļoti daudz visa gada garumā. Piemēram, viens aktivitāšu virziens ir tieši saistīts ar mazākumtautībām – mēs kopīgi ar biedrībām organizējam kultūras nedēļas. Nupat pagājušajā nedēļā Jelgavā norisinājās poļu kultūras nedēļa ar ļoti plašu programmu, piemēram, bija iespēja noklausīties lekciju par Polijas Republikas dibināšanu, valsts vēsturi. Notika arī plašs koncerts, kurā piedalījās ne tikai poļi, bet arī pārējo biedrību pārstāvji. Ar Polijas vēstniecības Latvijā atbalstu Jelgavā gan bērniem, gan pieaugušajiem ir iespēja mācīties poļu valodu. Savukārt šonedēļ mums noris baltkrievu kultūras nedēļa ar tikpat plašu programmu. Šo pasākumu mērķis nav tikai atgādināt par dažādām pilsētā dzīvojošajām tautām, bet ļaut ikvienam iepazīt citas tautas kultūru, paplašināt savu redzesloku.
Kādu vecuma grupu cilvēki piedalās jūsu rīkotajos pasākumos?
Protams, lielākā daļa šo nosacīti specifisko pasākumu apmeklētāju ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri izmanto iespēju šādos pasākumos socializēties, satikt paziņas. Mums pilsētā ir samērā daudz vientuļu vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem šī ir viena no retajām iespējām iziet sabiedrībā.
Ja salīdzinām ar situāciju pirms 10 vai 20 gadiem, kā vērtējat sabiedrības saliedētību Jelgavā šodien?
Pētījumā par mazākumtautību līdzdalību demokrātiskajos procesos Latvijā ir īpaši atzīmēts, ka ir ievērojami palielinājusies mazākumtautību pārstāvju piederības sajūta Latvijas valstij un lepnums par savu pilsētu. Manā skatījumā tas ir ļoti būtiski, ka viņiem tiešām ir lepnums par savu pilsētu – Jelgavu. Esmu gandarīta arī par to, ka daudz lielāks skaits nelatviešu ikdienā aizvien vairāk saziņā lieto latviešu valodu. Tāpat svarīgi, ka ir samazinājies to cilvēku skaits, kuru atmiņās aizvien dominē uzskats, ka padomju laikos bija ļoti labi. Respektīvi, cilvēki vairs tik ļoti nedzīvo pagātnē. Iespējams, viens no iemesliem tam ir arī paaudžu maiņa, jo jaunajai paaudzei nav pieredzes saistībā ar padomju periodu.
Cik saliedēti ir tieši dažādu tautību jaunieši Jelgavā?
Kopumā situācija ir laba. Protams, šajā virzienā vēl ir iespējams veikt daudz uzlabojumu, jo, cik esmu pamanījusi, mazākumtautību jaunieši mēdz turēties nedaudz savrup. Tomēr tajā pašā laikā pietiekami liels skaits nelatviešu jauniešu ir ļoti aktīvi – gan piedaloties dažādos pasākumos, gan iesaistoties diskusijās.
Arī integrācijas pasākumos viņi ir mazāk aktīvi?
Jā. Bet te gan jāpiebilst, ka jaunieši vispār dažādos sabiedriskos pasākumos iesaistās mazāk aktīvi nekā vecāka gadagājuma cilvēki. Ar to negribētu teikt, ka viņiem būtu cits uzskats, domāšana par šiem procesiem. Te drīzāk dominē tas, ka jauniešiem ir citas intereses – ir datoru, interneta laikmets, viņi vairāk kontaktējas un socializējas dažādos sociālajos tīklos, mazāk – reālajā dzīvē. Arī mazākumtautību biedrībās šo niansi izjūt – jaunieši mazāk aktīvi iesaistās biedrību aktivitātēs. Arī vidēja gadagājuma cilvēki nav tik aktīvi, kā varētu vēlēties.
Vai tas neliecina par to, ka ir jādomā tieši par šīm mērķa grupām paredzētām integrācijas programmām?
Mēs šobrīd aktīvi pie tā strādājam. Mums ir gan projekti, gan pasākumi, kas ir domāti jauniešiem. Taču mēs arī vēlamies kopīgās aktivitātēs iesaistīt jauniešus kopā ar vecāko paaudzi, tādējādi veicinot pieredzes nodošanu, sekmējot kultūras mantojuma saglabāšanu.
Sabiedrības integrācija ir tāds kā process, kura mērķis ir saliedēt cilvēkus ap lieliem nākotnes mērķiem, vīzijām. Varbūt šis ir brīdis, kad ir jāmaina stratēģija kopumā, ne tik daudz akcentējot etnisko saliedētību, bet vairāk domājot par sabiedrību kopumā.
Manuprāt, Jelgavā sabiedrība aizvien vairāk iesaistās dažādu projektu īstenošanā tieši tādēļ, lai veidotu savu apkārtējo vidi labāku. Nav jau tā, ka mazākumtautību jaunieši būtu mazāk patriotiski nekā latviešu vienaudži. Man šķiet, ka nelatvieši reizēm ir pat patriotiskāki nekā latvieši.
Kā tas izpaužas?
Kad viesojamies skolās, izjutām, ka nelatviešu jaunieši lepojas, ka viņi dzīvo tieši Latvijā. Taču vēlreiz jāuzsver, ka patlaban mēs neesam atraduši veidu, kā veicināt šo tautību saikni ikdienā. Kad tiek organizēti pasākumi pilsētas mērogā, piemēram, konkurss Izzini Jelgavu, tajos darbojas visu tautību jaunieši. Brīdī, kad ir jāsasniedz rezultāts, neviens neskatās, kurš ir kuras tautības cilvēks, jo ir kopīgs mērķis – paveikt uzdevumu un sasniegt rezultātu. Tiklīdz konkurss beidzas, jaunieši atkal aiziet katrs savā ikdienā – latviešu plūsmas skola ir par sevi, krievu valodas skola par sevi.
No jūsu teiktā secinu, ka sadzīviskā līmenī īsti tāda pastāvīga kontakta starp dažādu tautību jauniešiem nav.
Diemžēl tā sanāk. Iespējams, šeit tiešām ir svarīgs uzdevums Sabiedrības integrācijas pārvaldei – jāorganizē diskusijas, jāaicina jaunieši, lai saprastu, kas ir veicinošie un kas – kavējošie faktori ikdienas saziņā.
Kāda ir sabiedrības saliedētības "temperatūra" Jelgavā? Jūsu pilsētas vārds pirms dažiem gadiem izskanēja saistībā ar it kā uz etniska pamata notikušu divu meiteņu konfliktu...
Noteikti nevar teikt, ka tā būtu nokaitēta un karsta. Runājot par šo konkrēto notikumu – manuprāt, tas skandāls tomēr tika mākslīgi uzpūsts. Toreiz notika sadzīvisks strīds starp ukraiņu tautības meiteni un citas tautības meiteni. Manuprāt, toreiz nozīmīgu lomu šā gadījuma rezonansē nospēlēja politiskā situācija pasaulē. Noteikti uzskatu, ka Jelgavā nav etniska rakstura nesaskaņu. Šeit arī šo tēmu nemēdz izmantot politisku mērķu sasniegšanai.
Kāds ir etniskais sastāvs Jelgavā, respektīvi, latviešu un mazākumtautību proporcija?
Jaunākie dati rāda, ka 57% jelgavnieku ir latvieši un 43% – mazākumtautību pārstāvji. Līdz ar to esam savā ziņā multinacionāla pilsēta. Nacionālās biedrības ir kā vienojošais elements, jo veicina kultūru dažādību pilsētā. Būtiska nozīme ir arī Jelgavas pašvaldības pozitīvajai attieksmei pret šiem cilvēkiem, dažādajiem pasākumiem. Kaut vai tie paši Jelgavas pilsētas svētki – mūsu vārds ir izskanējis visā Latvijā ar garākā gājiena titulu pilsētas svētkos. Par to tiešām ir pamats priecāties un lepoties, jo cilvēkus nepierunāsi piedalīties pasākumā, ja viņiem tas nepatiks. Arī Lāčplēša dienas pasākumi ir plaši apmeklēti, turklāt tajos piedalās dažādu tautību cilvēki.
Jūs ikdienā tiekaties, runājat ar dažādiem cilvēkiem. Kādas ir šo cilvēku personīgās sajūtas – cik novērtēti un vajadzīgi viņi jūtas savai pilsētai?
Mums patiešām cilvēki uztic savas domas, arī dalās savās problēmās. Nereti mūsu darbinieki palīdz ar padomu, kā šādas problēmas risināt, informē par situāciju kolēģus citās pašvaldības struktūrās. Lai gan šādi gadījumi nav mūsu pārvaldes oficiāli definēto darbu lokā, tomēr arī palīdzību problēmu risināšanā konkrētam cilvēkam var uzskatīt par integrācijas procesa sastāvdaļu.
Esmu pamanījis, ka integrācijas jomā kā īpaša grupa ir izdalīti romi. Tas liek uzdot jautājumu, vai šāda pozicionēšana rezultātā nerada vairāk sliktu nekā labu efektu. Kā sokas ar romu integrēšanu Jelgavas sabiedrībā?
Teikšu atklāti – ļoti grūti. Jelgavā ir diezgan daudz romu, kurus mēs cenšamies integrēt sabiedrībā. Tomēr problēma ir abpusēja – gan pārējās sabiedrības attieksme, gan arī pašu romu problēmas, no kurām pati būtiskākā ir viņu nepietiekamā izglītība, kuras dēļ viņiem nav pieejams darba tirgus. Viņiem nav arī nepieciešamo darba iemaņu. Strādāt viņi grib, taču reālajā dzīvē ir vērojamas ļoti nopietnas grūtības. Diemžēl nozīmīgs negatīvs faktors ir arī aizvien sabiedrībā valdošie stereotipi par romiem – tiklīdz šīs tautības cilvēks, piemēram, iekāpj autobusā, ir jūtama kaut kāda spriedze, uzmanīšanās. Lai šī situācija mainītos, sabiedrībai ir jāmainās, jākļūst atvērtākai un vairāk jāuzticas. Jelgavā romu izglītības problēmu risinām arī praktiski. Jelgavas 4. sākumskolā, kurā dažādās klasēs mācās romu bērni, par pedagoga palīgu strādā romu tautības sieviete, viņas galvenais uzdevums ir veicināt gan bērnu, gan vecāku apziņu, ka izglītība ir svarīga, lai cilvēks nākotnē spētu veidot veiksmīgu karjeru. Manuprāt, šiem bērniem jau būs cita sapratne un arī dzīves uztvere.
Cik gatavi un atvērti jelgavnieki ir iesaistīties dažādos – arī integrācijas – pasākumos, negaidot par to atlīdzību?
Pēdējos piecos gados mums ir ļoti aktīva pašvaldības iniciētā brīvprātīgo kustība, kurā iesaistās arī daudz jauniešu. Pilsētā faktiski gandrīz neviens pasākums nenotiek bez brīvprātīgo līdzdalības – ne tikai dažādi kultūras un citi publiskie pasākumi, bet arī talkas. Arī talka savā ziņā ir sabiedrību saliedējošs pasākums, kurā cilvēki nāk un aktīvi iesaistās. Pēc gada viņi atkal sanāk kopā un redz, ka pērn sakoptā vieta aizvien ir tīra, cilvēkiem ir gandarījums, ka arī apkārtnes iedzīvotāji novērtējuši ieguldīto darbu un tā aizvien tiek uzturēta kārtībā. Daudzi dodas pie vientuļiem cilvēkiem, palīdz malku saskaldīt un salikt šķūnī, ziemā sniegu notīra. Nesen kādai sirmai kundzei nodega malkas šķūnis – jaunieši novāca krāsmatas, sagādāja jaunu malkas krājumu. Ir jauniešu grupa, kas regulāri dodas uz sociālās aprūpes centru pie bērniem ar īpašām vajadzībām. Manuprāt, šīs kustības ideja ir ļoti veiksmīga, ik gadu aktīvisti saņem apbalvojumus par nesavtīgi ieguldīto darbu.
Ja paskatāmies plašākā mērogā – vai ir kas tāds, kas, pēc jūsu domām, būtu maināms sabiedrības integrācijas jomā? Nereti tiek pausts uzskats, ka integrācijas jomā īstenotās aktivitātes īsti nesasniedz noteiktos mērķus.
Es īsti nevarētu piekrist, ka īstenotās programmas nav devušas rezultātu. Protams, vienmēr noteikti varētu paveikt vairāk un labāk. Taču lielā mērā rezultāts ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri šīs programmas realizē. Ne jau vienmēr ir jāstrādā precīzi pēc programmā ierakstītā – ir jāņem vērā konkrētie apstākļi uz vietas, un tad labus rezultātus var sasniegt arī bez īpašām programmām. Mēs varam kaut ko pamainīt, darīt citādi, nekā sākotnēji ieplānots. Vismaz mūsu darbā nekas nav kā iecirsts akmenī. Ja redzam, ka šajā brīdī svarīgāk ir īstenot kādu citu aktivitāti, mums netiek liegts mainīt plānu, ja spējam argumentēt, kāpēc tas būtu jādara. Mēs esam ļoti elastīgi savā darbībā.
Kā un pēc kādiem kritērijiem jūs izvērtējat sava darba rezultātus? Dzirdēta kritika par integrācijas politiku valsts līmenī, ka īsti nav bijis precīza izvērtējuma, vai un kādu rezultātu konkrētais projekts ir ļāvis sasniegt.
Protams, nekad nebūs vienots viedoklis par tā vai cita projekta sasniegto rezultātu. Vienam šķitīs, ka tas ir pozitīvs, citam tajā pašā laikā šķitīs, ka nauda izlietota bezjēdzīgi. Taču mēs vadāmies pēc kopīgām sajūtām, kas ļauj secināt, ka rezultāti ir pozitīvi. Piemēram, aktīvi darbojoties jauniešu jomā, visi kopīgi panācām Jelgavas atzīšanu par jauniešu galvaspilsētu. Šo sasniegumu uzskatām arī par Sabiedrības integrācijas pārvaldes īstenoto aktivitāšu panākumu. Kā pozitīvu sava darba novērtējumu uzskatām to, ka cilvēki kļūst apmierinātāki ar dzīvi Jelgavā.
Vai ir kas tāds, ko jūs noteikti mainītu sabiedrības integrācijas jomā, ja jums būtu tāda iespēja?
Varbūt gribētu vairāk veicināt un vienkāršot nianses, kas saistītas ar sociālo uzņēmējdarbību. Piemēram, pašlaik cilvēks, kurš pin prievītes, nedrīkst tās tirgot, ja nav nokārtojis nepieciešamos dokumentus. Taču arī šāda sociālā uzņēmējdarbība ir uzskatāma par integrācijas sastāvdaļu. Runājot par integrācijas politikas dokumentiem – noteikti to izstrādes un apstiprināšanas procesā būtu vērts daudz vairāk ieklausīties tajos cilvēkos, kuri ikdienā šos procesus īsteno, jo viņi daudz precīzāk redz tās problēmas un vajadzības, ko nepieciešams risināt, turklāt arī nereti daudz labāk zina, kādi tieši instrumenti šajā procesā būtu lietojami. Protams, svarīgi ir centralizēti vadīt procesu kopumā.
Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.
Rembo
Vienmēr,
arī Francija cīnās