Igaunijā, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, nodokļos gadā samaksā 1,9 reizes vairāk nekā Latvijā un 2,8 reizes vairāk nekā Lietuvā. Par to liecina AS BDO Latvia pētījums, analizējot Baltijas valstu kopējos budžeta ieņēmumus, tostarp iekasēto nodokļu apmēru un iedzīvotāju skaitu. Interesanti, ka būtībā visās trijās Baltijas valstīs ir līdzīgs nodokļu ieņēmumu apjoms, rēķinot eiro, bet atšķirīgs iedzīvotāju skaits rada jautājumus. Vai patiešām Igaunijā iedzīvotāji maksā augstākus nodokļus nekā Latvijā un Lietuvā? Vai mazam iedzīvotāju skaitam valsts uzturēšana izmaksā ievērojami dārgāk nekā ar iedzīvotājiem bagātākai valstij?
Līdzīgi ieņēmumi, atšķirīgi parametri
«Tas, ka iedzīvotāju skaita ziņā nabadzīgākajā Baltijas valstī ir vislielākais budžets, sen nevienam nav pārsteigums. Vienlaikus, palūkojoties uz iekasēto nodokļu apmēru 2025. gadā, jāsecina, ka būtībā visās trijās valstīs ir ļoti līdzīgs apjoms. Latvija ar 14,339 miljardiem eiro atpaliek no Lietuvas iespētajiem 14,912 miljardiem eiro, bet priekšgalā ir Igaunija ar teju 15 miljardiem eiro,» kopējo situāciju raksturo AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis.
Viņš vērš uzmanību, ka pavisam citāda aina un arī secinājumi rodas, ja šos nodokļu ieņēmumus attiecina uz vienu valsts iedzīvotāju: «Vidēji ikviens Igaunijā dzīvojošais nodokļos 2025. gadā samaksāja 14 315,2 eiro, tātad vidēji mēnesī – 1192,93 eiro. Salīdzinājumam – viens Latvijas iedzīvotājs ienesa valsts budžetā 7706,7 eiro jeb vidēji ik mēnesī 642,22 eiro, bet Lietuvas iedzīvotājs samaksāja tikai 5158,5 eiro jeb 429,87 eiro mēnesī.»
J. Zelmenis atzīst, ka dienvidu kaimiņvalstī vidēji ikvienam ir jāmaksā mazāk nodokļos, lai savāktu to pašu naudas summu sabiedrībai nepieciešamu pakalpojumu un darbu finansēšanai, nekā Latvijā vai vēl jo vairāk Igaunijā. Faktiski – jo mazāks iedzīvotāju skaits, jo vienas un tās pašas summas savākšanai valsts budžetā ir vajadzīgs lielāks maksājums no ikviena cilvēka. Tas tikai nozīmē, ka depopulācijai ir vēl viena ļoti negatīva blakne līdzās mazākam iekšējā tirgus patēriņam.
Ceļ nodokļa likmes, aug inflācija
J. Zelmenis vērš uzmanību, ka pēdējo gadu laikā Baltija ir kļuvusi par reģionu, kur notiek salīdzinoši straujas nodokļu sistēmas izmaiņas – lielākoties paaugstinot vairāku nodokļu likmes, kas, protams, ietekmē ne tikai kopējo nodokļu apmērus, bet arī vidēji uz vienu iedzīvotāju samaksāto nodokļu daudzumu eiro izteiksmē. «Visās valstīs ir paaugstināts akcīzes nodoklis degvielai, alkoholam un tabakai. Arī darbaspēka nodokļu – iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) – izmaiņas ir visās trijās Baltijas valstīs,» uz lūgumu nosaukt kopējo samaksāto nodokļu apmēru pieauguma iemeslus atbild J. Zelmenis. Viņš atgādina, ka Igaunijā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likme ir palielināta līdz 22% iepriekšējo 20% vietā.
«Bez nodokļu likmju paaugstināšanas un pārmaiņām nodokļu atlaižu sistēmā sava ietekme ir arī inflācijai, algu pieaugumam un specifiskiem valstu lēmumiem,» uz citiem nodokļu ieņēmumus ietekmējošiem elementiem norāda J. Zelmenis. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka savulaik Igaunijā tika atļauts izņemt pensiju 2. līmenī uzkrāto naudu, ko daudzi arī izdarīja, bet, protams, par to samaksājot attiecīgu IIN un tādējādi papildinot valsts maku. Vienlaikus šo līdzekļu daļa nonāca nekustamo īpašumu segmentā, jo par to tika pirkti dzīvokļi, mājas, zeme, arī automašīnas, un kāda daļa nonāca izklaides un atpūtas biznesā. «2026. gadā kaut ko līdzīgu īstenos Lietuvā un tas tikai vēl vairāk spēcinās tās iekšējā tirgus patēriņu,» tā J. Zelmenis. Un vēl jau jāņem vērā, ka 2025. gadā vislielākais nodokļu ieņēmumu īpatsvars kopējos valsts ieņēmumos ir Lietuvai – 92,9%, Igaunijai – 84,5%, bet Latvijai – tikai 80,6%.
Valstu izmēram ir nozīme
Tas, ka ikvienai Baltijas valstij ir nepieciešami lielāki ieņēmumi, jo ir vajadzīgs papildu finansējums aizsardzībai, ir fakts, tikai šķiet, ka katra valsts rīkojas citādāk. Vai Latvija var rīkoties citādāk? Var! Bet vai ir vajadzīgs? Jebkurā gadījumā pirms pieņemt lēmumu ir nepieciešams septiņas reizes nomērīt, jo, iespējams, kas der vienai valstij, otrā īsti nestrādās vai arī iegūtais rezultāts nebūs tāds, kāds tika plānots vai iecerēts. Kā sava veida spilgtu piemēru var ieraudzīt arī BDO Latvia pētījuma secinājumos. «Igaunija demonstrē visambiciozāko, bet arī riskantāko pieeju – straujš izdevumu un nodokļu (PVN, IIN, UIN, akcīzes) kāpums rada ievērojamu slogu uz fiskālo ilgtspēju nākamajos gados,» norāda J. Zelmenis. Viņaprāt, Latvijai šāds risinājums ieguvumu vietā varētu nest vilšanos, jo ziemeļu kaimiņvalstī ir lielāka rocība (lielākas algas, lielāki kapitālieguldījumi) nekā pie mums. «Lietuva izceļas ar visstraujāko ieņēmumu pieaugumu, ko veicina spēcīgs patēriņš un darba ienākumu kāpums, vienlaikus saglabājot labāku fiskālo elastību,» uz dienvidu kaimiņvalsts recepti norāda J. Zelmenis. Viņam šķiet, ka Lietuvas izvēlētajai stratēģijai ir priekšrocības salīdzinājumā ar Igaunijā piemēroto.
«Neticami, bet Latvija 2025. gadā īsteno piesardzīgu un makroekonomiski līdzsvarotu fiskālo politiku, kur ieņēmumu izaugsme atbilst ekonomikas attīstībai,» secina J. Zelmenis. Viņš pieļauj, ka pērn Latvijā aizsākto valsts izdevumu samazināšanu sāks iedzīvināt arī Lietuvā un Igaunijā, vēl jo vairāk, ja ziemeļu kaimiņvalstī tālāka nodokļu likmju paaugstināšana ir ļoti ierobežota, kamēr tā vēl ir iespējama gan Lietuvā, gan arī Latvijā. «PVN pamatlikmes palielināšana par procentpunktu vai pat diviem, jo Igaunijā tā ir 24%, kamēr Latvijā un Lietuvā tā pagaidām ir 21%,» uz lūgumu minēt rezerves nodokļu likmju paaugstināšanā, kas papildus ienestu naudu valsts budžetā, atbild J. Zelmenis. Viņš atzīst, ka vēl pēc rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām var rasties vēlme pārskatīt esošo nodokļu atlaižu sistēmu, tajās esošo atlaižu limitus, saņēmēju loku un pat to esamību.
Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp
Situācijā, kad valstij jāpalielina izdevumi, bet nodokļu ieņēmumi ir tik lieli, cik tie ir, līdz šim viens no glābšanas salmiņiem ir bijis Eiropas Savienības (ES) struktūrfondi. Tiesa, pastāv risks, ka ES struktūrfondu jaunās programmas kārtējo reizi aizkavēsies un 2028. gadā varam nonākt situācijā, kad ne vienai vien sfērai Latvijā finansējums būs ļoti minimāls vai nebūs vispār. Turklāt neviens jau nav garantējis, ka Latvijai arī 2028.–2034. gadā pienāksies konkrēta ES struktūrfondu atbalsta aploksne, un nav arī zināms, cik liels varētu būt šī atbalsta apmērs. Kā būs, rādīs laiks.
Vēl viena iespēja, kas šobrīd tiek izmantota, ir vienkārši dzīvot ar lielāku valsts budžeta deficītu – aizņemties un palielināt valsts parādu, bet arī šāda veida ballīte var ātri beigties. Kāpēc? Tāpēc ka valsts jau pašlaik daudzus gadus dzīvo ar deficītu – izdevumi lielāki par ienākumiem, un to kompensē ne tikai ar valsts parāda pieaugumu, kas savukārt paaugstina valsts parāda apkalpošanas izmaksas, un agrāk vai vēlāk var pienākt brīdis, ka Latvijas valstij tik daudz, cik «vajadzētu», vairs neaizdos vai arī aizdevumu procentlikmes būs augstākas. Protams, var jau uz to raudzīties no cita skatpunkta – šodien aizņemsimies, bet tie, kuriem būs jāatdod, jau nebūsim mēs, tie būs citi.
Cita pieeja – samazināt izmaksas. Te ir vairāki iespējamie scenāriji – pazemināt kvalitātes latiņu un pieejamību valsts noteiktiem pakalpojumiem, palielināt gaidīšanas laiku rindās, piemēram, veselības aprūpē u. tml., vai arī pārskatīt valsts funkcijas, to nepieciešamību.
Nebūt nav izslēgts, ka kāda daļiņa no minētajiem scenārijiem vai to virzieniem tiks īstenota arī Latvijā, taču ir vēl kāda salīdzinoši vienkārša recepte, kuru uzņēmēji un viņu nevalstiskās organizācijas atgādina nepārtraukti – veicināt, neapgrūtināt uzņēmējdarbību Latvijā. Jo spēcīgāki, konkurētspējīgāki būs Latvijā strādājošie uzņēmumi, jo lielāku pienesumu tie dos valsts budžetam un visai valstij kopumā, tieši tāpēc visu līmeņu politiķu, valsts pārvaldē strādājošo uzdevums ir sekmēt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, nevis nemitīgi godprātīgos uzņēmumus apgrūtināt ar jaunām prasībām, ierobežojumiem un pat liegumiem.
Kuram tas rūp?